Aleksandrs Malofejevs ir viens no neordinārākajiem jaunās paaudzes pianistiem virtuoziem, kurš apbur klausītājus visā pasaulē. Viņam ir divdesmit trīs gadi, kopš 2022. gada mūziķis, kurš dzimis un studējis Maskavā, dzīvo Berlīnē. Pirms diviem gadiem Aleksandrs debitēja Rīgā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā. Jau pavisam drīz, 14. martā, dzirdēsim viņu soloprogrammā Latvijas Nacionālajā teātrī. Pirmajā daļā skanēs Franča Šūberta Trīs klavierdarbi, kā arī Aleksandra Skrjabina Četras prelūdijas un Fantāzija. Otrajā daļā – Leoša Janāčeka cikls Miglā, Ferenca Lista Sēru gājiens un Sergeja Rahmaņinova Otrā klaviersonāte. Pianista Eiropas turnejas grafikā ir iekļauta Madride, Parīze, Belgrada, Brisele, Portu, Minhene, Lucerna, Stambula un Berlīne. Maijā viņš uzstāsies Āzijā, vasarā – Verbjē festivālā un Zalcburgas festivālā.
Aleksandrs jau ir spēlējis prestižākajās koncertzālēs visā pasaulē, sadarbojies ar slaveniem orķestriem un diriģentiem, kurus uzskaitīt nav vērts, jo saraksts ir garš un ar to var iepazīties mūziķa mājaslapā. Dzīvē Aleksandrs ir iekšupvērsts, bet koncertā viss mainās. "Uz skatuves Aleksandrs var pārvērsties par klavieru dēmonu. Tuvojoties instrumentam, viņš izskatās kautrīgs un līdzīgs elfam, taču, tiklīdz viņš apsēžas, ķermenis noliecas pie taustiņiem, it kā viņš valdītu pār klavieru spēku. Viņa intensitāte pārņem klausītājus," šā gada janvārī Losandželosā notikušo Aleksandra Malofejeva solokoncertu recenzē laikraksta The Los Angeles Times prasīgais kritiķis Marks Sveds.
Pirms gaidāmā koncerta Rīgā Aleksandrs Malofejevs sniedza interviju KDi.
Februārī Norvēģijā jūs muzicējāt kopā ar diriģentu Andri Pogu un Stavangeres simfonisko orķestri. Kādi ir jūsu iespaidi par sadarbību ar Andri Pogu?
Es Andri ļoti mīlu. Mūsu muzikālais redzējums sakrīt. Pirmo reizi Andra vadībā uzstājos Rīgā, kad 2023. gada februārī debitēju kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Ar Andri jūtos labi, viņa ideju pamatā ir dabiskums mūzikā. Šā gada beigās tiksimies Briselē, atskaņosim Prokofjevu.
Gan Rīgā, gan Stavangerē izpildījām Rahmaņinova Otro klavierkoncertu. Rahmaņinovs ir iekļauts arī manā soloprogrammā. Man ir sajūta, ka Rahmaņinovs nedaudz provocē solistu pārvērsties par Selīnu Dionu. Turklāt viņas repertuārā ir dziesma All by Myself, kurā ir dzirdama Rahmaņinova tēma. Spēlējot Rahmaņinovu, nav labāka risinājuma kā vienkārši ļaut mūzikai plūst, ļaut tai skanēt pašai. Pianistiem Rahmaņinovs ir viens no retajiem komponistiem, kura mūzikai nav ko piebilst. Tā ir tik satriecoša, ka vislabākais, ko var darīt, ir tai netraucēt.
Jūs daudz uzstājaties ar orķestri un sniedzat solokoncertus. Kurā izpausmē jūtaties ērtāk?
Godīgi sakot, solokoncerti man šķiet daudz reālāks un nopietnāks darbs. Uzstāšanās ar orķestri ir kā svētki, un to nevar uztvert tik nopietni kā solokoncertu tāpēc, ka uz skatuves ir piecdesmit mūziķu – vai pat vairāk – un ne viss ir atkarīgs no manis. Vienmēr ir varbūtība, ka būs kāda novirze, kāda neprecizitāte, te runa nav par notīm, bet drīzāk par atšķirību noskaņojumā un krāsās. Katram mūziķim noskaņojums ir atšķirīgs. Kad es kā klausītājs dodos uz koncertu, kurā uzstājas solists ar orķestri, es negaidu priekšnesumu, kurā rastos iespaids, it kā spēlētu viens cilvēks. Dažreiz to var panākt studijas ierakstā, bet koncertzālē – daudz retāk.
Solokoncertus uztveru kā savas sezonas galveno darbu. Jau divus gadus iepriekš sāku veidot programmu, klausīties ierakstus, domāt, kā visi darbi varētu skanēt, sapņot par krāsām, meklēt savas īpašās detaļas. Cenšos programmu padarīt par savu tik ļoti, ka burtiski saplūstu ar to, un šī satuvināšanās, saplūšana ļauj man koncertā radīt savu telpu. Tas ir teju neiespējami, kad spēlēju ar orķestri.
Pat ja tas ir visaugstākās klases orķestris?
Protams. Ļoti bieži klasiskā simfoniskā repertuāra darbos visas emocijas ir mākslīgi sakāpinātas un uzpūstas, šādos apstākļos nav iespējama absolūta harmonija vissmalkākajās krāsās un niansēs, jo atskaņojumā piedalās vairāki desmiti cilvēku un visi ir atšķirīgi.
Jūs teicāt vārdus "sava telpa". Kādu telpu veidojat soloprogrammā, kuru dzirdēsim Rīgā?
Programmas pīlāri ir Skrjabins pirmās daļas beigās un Rahmaņinovs otrās daļas beigās. Pirms Skrjabina skan Šūberts – viņus vieno objektīvi filosofiska pieeja mūzikai. Viņu mūzikā ir kaut kas atsvešināts, kaut kas vairāk nekā cilvēciskie pārdzīvojumi. Pretstatā tam ir Rahmaņinovs, Lists un Janāčeks, kuru mūzika ir cilvēciskās – dramatiskas vai liriskas, bet ļoti personiskas – pieredzes apogejs. Tas viss kopumā skaisti saskan. Šo programmu tagad spēlēju turnejā visā Eiropā. Tajā ir kaut kas tāds, kas ļauj to izbaudīt gan publikai zālē, gan man uz skatuves.
Vai jums katrā koncertā izdodas dziļi izdzīvot šīs emocijas?
Jā, noteikti. Ikreiz, kad speru pirmo soli uz skatuves, notiek pārslēgšanās. Tie ir divi dažādi cilvēki – es uz skatuves un ārpus tās. Skatuve man ir visērtākā telpa. Bieži rodas vēlme neatgriezties no tās reālajā pasaulē. Kad pats apmeklēju koncertus, mans mērķis ir aizmirst visas problēmas, sarežģījumus un rutīnu, kas valda ārpus koncertzāles. Man kā izpildītājam iespēja kontrolēt divas stundas uz skatuves ir vislielākais prieks un mierinājums dzīvē.
Pastāstiet nedaudz vairāk par šiem diviem atšķirīgajiem cilvēkiem – par sevi uz skatuves un ārpus tās!
Uznākot uz skatuves, iedomājos, ka virs manis un klausītājiem ir stikla kupols. Nav tik svarīgi, kurā pilsētā un valstī spēlēju, kādas tur ir kultūras tradīcijas. Koncertā veidoju šo kupolu ap sevi un aicinu cilvēkus pievienoties. Tā ir tāda sapņu valstība.
Ārpus skatuves esmu inerts, gandrīz neizeju no mājām, stundām ilgi vingrinos pie klavierēm. Jūtos maksimāli ērti, ja mana dzīve ārpus skatuves ir minimāli piesātināta ar jebkādām norisēm. Koncertā es absolūti mainos. Vēlme aust šo zirnekļtīklu ap sevi dod man iespēju kontrolēt laiku un radīt sev vēlamo telpu.
Vai uz skatuves jūtaties daudz vairāk pārliecināts par sevi nekā ikdienas dzīvē?
Jā, uz skatuves jūtos daudz komfortablāk nekā dzīvē. Zinu, ka klausītāji ir atnākuši pavadīt divas stundas kopā ar mani, un es esmu atnācis, lai pavadītu šo laiku kopā ar viņiem. Visiem mums ierodoties ir kopīgs mērķis.
Vai šis mērķis izpildītājam un publikai ir identisks?
Vēlos domāt, ka mērķis ir viens un tas pats. Man nepatīk patētiski vārdi, ka mūzika dziedina un ir spējīga glābt pasauli, bet tā mums ļauj uz divām stundām aizmirst jebkādas ģimenes, darba un pasaules problēmas un iegremdēties telpā, kas eksistē tikai šajā mirklī. Man patīk iegrimt šajā telpā kā novērotājam, jo, kad spēlēju, ne vienmēr ir skaidrs, kā mūzika skan zālē. Pie klavierēm iedomājos sevi kā klausītāju, tāpēc man šķiet, ka mums ir viens un tas pats mērķis.
Ja jums tik ļoti patīk atrasties šajā telpā, varbūt sapņojat, ka jūsu solokoncerti varētu kļūt arvien garāki un jūs varētu ilgāk pakavēties uz skatuves?
Jā, es labprāt spēlētu ilgāk, atceltu starpbrīdi un aicinātu publiku neaplaudēt starp skaņdarbiem. Es vienkārši izietu un spēlētu, es atceltu iepriekšēju programmas izziņošanu. Apzinos, ka tie ir utopiski sapņi.
Filipa Glāsa un Roberta Vilsona opera Einšteins pludmalē ilgst piecas stundas, tajā nav starpbrīžu, un skatītāji drīkst atstāt zāli un atgriezties, kad viņiem vajag. Varbūt jums derētu līdzīgs princips?
Man šķiet, ka Filipam Glāsam ir nedaudz citāds skatījums uz mūziku. Nedomāju, ka viņš tik ļoti vērtē katru sava koncerta vai operas mirkli. Tā drīzāk ir pieredze, experience, ko sniedz Einšteins pludmalē.
Jums koncertā ir dārgs katrs mirklis, katra nots?
Jā. Es nekad nemainītu pusotru stundu publikas klātbūtnē pret piecu stundu koncertu, kurā klausītāji varētu staigāt šurpu turpu.
"Vissvarīgākais mūzikā ir tas, ka tā pastāv tikai vienu mirkli. Koncerts ir vislabākais veids, kā to piedzīvot. Mūzika pastāv tajā brīdī, kad to spēlē," saka Aleksandrs Malofejevs. Foto – Ksenija Zarecka
Kurā vecumā sapratāt, ka jūsu klavierspēle ir kļuvusi par mākslu? Kad sākāt apzināties sevi nevis tikai kā izpildītāju, bet arī kā mākslinieku?
Šī apziņa nāca diezgan agri. Es uzstājos kopš divpadsmit gadu vecuma. Esmu uzvarējis vairākos konkursos. Pirms tam es cītīgi mācījos. Protams, ir grūti izskaidrot astoņus gadus vecam bērnam, kāpēc viņam ir jāmācās instrumenta spēle septiņas stundas dienā. Perspektīva uzstāties uz slavenām skatuvēm ar izciliem diriģentiem bērnam nav nekāda motivācija. Kad sāku kāpt uz skatuves, sāku pie tās pierast. Sāku apzināties, ka šī ir mana telpa un man tajā ir tāda kontrole, kādu es nevaru iegūt nekur citur dzīvē. Tā ir sava veida metafiziska kontrole pār telpu. Pabeidzot koncertu, man dažreiz gribas tūlīt sniegt nākamo un pamēģināt nospēlēt citādi. Izbaudīt kaut kādas citas koncerta sajūtas. Satikties ar citu publiku vai arī satikties ar to pašu publiku otru reizi.
Četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā pieķēru sevi pie domas, ka man gribas izvairīties no vienas vai divām brīvām dienām starp koncertiem un spēlēt vienu koncertu pēc otra, lai nepārtraukti izjustu šo telpu un mūziku visas dienas garumā.
Kāda bija jūsu motivācija jau no mazotnes neatlaidīgi mācīties klavierspēli?
Es biju ļoti paklausīgs bērns. Neesmu pārliecināts, ka man bija vajadzīga motivācija. Vecāki mani aizveda uz mūzikas skolu, jo mums bija vectēva klavieres un viņi teica, ka es mācīšos spēlēt šo instrumentu. Atbildēju: "Skaidrs!" Man paveicās ar pedagogu.
Es apzinos savu privilēģiju. Nekad neesmu šaubījies, vai šis ir pareizais vai nepareizais ceļš. Pusaudža vecumā, kad visi jaunieši par to reflektē, man jau bija pietiekami daudz ideju, programmu, koncertu un reālas muzikālās pieredzes, lai es būtu pārliecināts, ka tas ir tas, ko vēlos dzīvē darīt. Apbrīnojami, ka četrpadsmit gadu vecs bērns var aptuveni iztēloties, kā ritēs viņa dzīves nākamās desmitgades.
Kā ritēs jūsu nākamās desmitgades?
Man nav tālejošu plānu, man viss tikai ir sācies. Bija kovida gadi, 2022. gadā pārcēlos no Krievijas uz Berlīni. Ceru, ka tuvākajos gados turpināšu uzstāties. Man ir daži nelieli plāni, repertuāra idejas un sadarbības projekti. Taču mana dzīve joprojām norit šādi: deviņdesmit deviņus procentus laika es pavadu mājās, vingrinoties pie klavierēm, un viens procents manas dzīves ir koncertdarbība – es iznāku uz skatuves, spēlēju un izbaudu to.
Kā jūtaties, dzīvojot Berlīnē?
Vislielākā priekšrocība, kas šeit ir jūtama, ir mūziķu skaits. To pietiktu, lai izveidotu atsevišķu valsti. Man droši vien nav autentiskas Berlīnes pieredzes un izjūtas, lielākoties mana dzīve šeit rit tieši tāpat kā agrāk Krievijā. Esmu mājās un mācos, tāpēc nav tik būtiski, kurā valstī, kurā pilsētā es dzīvoju. Nejūtu, ka esmu svešā zemē. Varbūt pēc gada vai diviem atkal kaut kur pārcelšos. Nedomāju, ka esmu pieķēries kādai konkrētai vietai vairāk nekā savām klavierēm.
Tātad, lai būtu laimīgs, jums ir vajadzīga sava istaba un klavieres?
Jā, vismaz komfortam.
Un laimei?
Laimei, iespējams, nedaudz vairāk. Daži cilvēki, pārdzīvojumi un iespaidi. Klavierspēle var sniegt lielāko daļu emociju, īpaši, ja vingrinies katru dienu no piecu gadu vecuma, bet ne visas. Cilvēciskajai pieredzei ir galvenā loma, arī saskarsmē ar mūziku.
Vai mēdzat justies vientuļi, ik dienu mājās pie klavierēm pavadot ilgas stundas?
Nē, šajā ziņā man ir paveicies ar domāšanas veidu: mana ikdienas realitāte un tas, kā es vēlos, lai būtu organizēta mana diena, sakrīt. Viss ir ļoti sinhronizēti.
Vai, domājot par interpretāciju, jums rodas šaubas, ka, iespējams, uz kādu skaņdarbu ir jāpaskatās citādi un tas ir jāizpilda citādi? Vai arī esat iemācījies dzīvot bez šīm šaubām?
Cenšos... Es, piemēram, nevaru klausīties sevi. Tagad dodos Eiropas turnejā un apzinos, ka turnejas beigās nevarēšu klausīties, kā spēlēju turnejas sākumā. Tas nenozīmē, ka turnejas sākumā es spēlēju sliktāk, vienkārši interpretācija katrā nākamajā koncertā mainās. Tas ir nebeidzams, nemitīgi mainīgs process. Ja analizējam divus vienu pēc otra notikušus koncertus, iespējams, tie būs ieturēti vienā virzienā. Ja analizējam triju četru koncertu intervālu, tā būs pavisam cita mūzika, citas sajūtas, un visas šīs sajūtas ir patiesas. Jūtos ļoti dīvaini, klausoties savus vecos ierakstus, īpaši bērnības perioda un pirms daudziem gadiem tapušus ierakstus.
Protams, es daudz šaubos par to, ko daru, bet esmu iemācījies novērtēt mūziku. Vissvarīgākais mūzikā ir tas, ka tā pastāv tikai vienu mirkli. Koncerts ir vislabākais veids, kā to piedzīvot. Mūzika pastāv tajā brīdī, kad to spēlē. Skaidrs, ka arī es, kad eju klausīties koncertu, ceru, ka tas būs vislabākais koncerts izpildītāja dzīvē un vislabākā pieredze manā dzīvē. Taču parasti tas nav vislabākais koncerts. Reti gadās neticams pārdzīvojums. Pat izcila mūziķa koncertā ir tikai viens vai divi mirkļi, dažas sekundes, kad saproti, ka tagad ir tas maģijas brīdis. Ja tas notiek dažas reizes koncertā, manuprāt, tas ir lielisks izpildītājs. Klausītājam ir jāmācās novērtēt šo mirkli, jo tūlīt šā mirkļa vairs nebūs.
Kuri pēdējā laikā dzirdētie koncerti ir jūs pārsteiguši?
Man patīk simfoniskā mūzika. Pirms gada Berlīnē klausījos Bruknera Ceturto simfoniju Berlīnes filharmonijas orķestra un diriģenta Daniela Hārdinga izpildījumā. Tas bija spēcīgi, es piedzīvoju katarsi. Visbiežāk šādus brīžus piedzīvoju simfoniskajos koncertos.
Vai esat iemācījies uzticēties savai iekšējai sajūtai, ka tas, ko darāt koncertā, ir pareizi, lai pēc tam nebūtu jāmoka sevi ar šaubām un nopeļošu attieksmi?
Droši vien pareizais vārds ir nevis uzticēties, bet pieņemt. Manas smadzenes uz skatuves un ārpus tās darbojas atšķirīgi. Ja mana skatuves personība koncertā nolemj kaut ko izdarīt, atļaujas kādu eksperimentu vai jaunu emociju, tam ir savs iemesls. Es to pieņemu un, pat ja pēc tam nevaru to mierīgi noklausīties, saprotu, ka, ņemot vērā visu manu līdzšinējo pieredzi, tam ir jēga. Tā ir daļa no kāda ilgāka procesa, no kādas lielākas mūzikas, kura tiek radīta visa mūža garumā.
Jūsu koncertierakstus var noskatīties YouTube, bet līdz šim esat izvairījies no studijas ierakstiem. Vai klausītājiem ir cerības sagaidīt jūsu soloalbumu?
Ilgu laiku izvairījos no studijas ierakstiem visu iepriekšminēto iemeslu dēļ, taču pašlaik Berlīnē beidzot ierakstu savu pirmo albumu. Man par to joprojām ir daudz šaubu, es it kā neuzticos pats sev. Arī mūzikas ieraksta procesā vairāk par jebko citu cenšos novērtēt mirkli. Atrast šo mirkli studijā un izjust to ir vislielākā veiksme. Šajā darbā nemēģinu atrast vēsturiski pareizu interpretāciju, kas uz ilgiem gadiem būs paraugs citiem. Cenšos iemūžināt retāk dzirdētu repertuāru, ko pagaidām vēl nevaru atklāt. Mēs visi pārsvarā spēlējam mūziku, kura ir ierakstīta pirms mums un tiks ierakstīta pēc mums. Lai kāds cits studijā atrod interpretāciju, kas ieies vēsturē, bet es cenšos izbaudīt mirkli.
Jūs aktīvi uzstājaties Eiropā un ASV, jūs aicina prestižas koncertzāles un prominenti orķestri. Vai esat kādreiz interesējies, kāpēc tie vēlas sadarboties tieši ar jums? Labu pianistu pasaulē netrūkst!
Man nav ne jausmas. Cenšos par to nedomāt. Braucu tur, kur mani gaida. Tur, kur mani negaida, es nebraucu. Ceru, ka cilvēki, kuri atnāks uz manu koncertu, labi pavadīs laiku un uz divām stundām aizmirsīs, kas notiek ārā, un es aizmirsīšu to, kas notiek ārā, un mēs varēsim vienoties šajā sajūtā. Nezinu, vai tas izdodas. Es pat neteikšu, vai esmu labs pianists vai ne. Redzēsim. Es tikko esmu sācis spēlēt, varbūt kādreiz jums to pastāstīšu. Sarunās ar mūziķiem jums ir jājautā nevis par viņiem pašiem, bet drīzāk par citiem māksliniekiem, citiem varoņiem, jo pašam sevi ir grūti novērtēt.
Kuri ir jūsu varoņi mūzikā – cilvēki, kuri jūs iedvesmo?
Atmiņā paliek īpašas tikšanās ar diriģentiem, visbiežāk tās ir tikšanās aizkulisēs. Skaidrs, ka uz skatuves visi lielie diriģenti ir profesionāļi. Sarunas ar maestro Rikardo Šaijī un Maiklu Tilsonu-Tomasu ir neaizmirstama personiskā pieredze. Allaž ir mazliet riskanti, kad diriģents sāk dalīties savās idejās ar solistu, – ja viņa viedoklis un redzējums nesakrīt ar tavējo, par to labāk klusēt. Ja redzējums sakrīt, īpaši, ja jums ar diriģentu ir milzīga dzīves un mākslas pieredzes atšķirība, tā ir atmiņa uz mūžu. Ar Rikardo Šaijī un Maiklu Tilsonu-Tomasu es skatos vienā virzienā. Reizēm tā vienkārši ir liela interese un apbrīns par cilvēkiem, kuri ir daudz vecāki par mani. Rezultātā tiek iegūts viņu un manas pieredzes sajaukums, un tas ir fascinējoši.
Vai jūs joprojām meklējat savu balsi klavierspēlē? Cik apzināti vai neapzināti tas notiek?
Tas nekad nenotiek apzināti. Protams, es jūtu, ka mani ir ietekmējuši mani skolotāji un citi mūziķi – Sergejs Rahmaņinovs, Glenns Gūlds, Arturo Benedeti-Mikelandželi un Vladimirs Sofroņickis. Kad piespiežu sevi noklausīties savus ierakstus, varu sadzirdēt viņu ietekmi. Tas nenozīmē, ka spēlēju līdzīgi, bet drīzāk konstatēju – jā, droši vien ne velti man patīk šie cilvēki.
Stila meklēšana ir diezgan bezjēdzīga nodarbe. Tas vai nu atradīsies teju pats no sevis, vai neatradīsies vispār. Mūzikas un mākslas radīšanā vissvarīgākais ir dabiskums un patiesums. Brīdī, kad aizdomājies par jebkādiem meklējumiem, maģija pazūd. Mani, protams, tas nodarbina, kad vingrinos pie klavierēm un apgūstu repertuāru, bet uz skatuves tam vairs nav nekādas nozīmes.
Kam tad ir nozīme uz skatuves?
Kad esi uz skatuves, ir svarīgi, vai publika tev tic vai ne. Kad dodos klausīties koncertu, man traucē mana profesionālā deformācija, man ir grūti klausīties mūziku – es uzreiz vizualizēju notis. Taču, atstājot koncertzāli, saprotu, ka ticu izpildītājam, ticu, ka viņš ir vēlējies, lai mēs gūtu šo kopīgo pieredzi. Pat ja profesionālā līmenī man tas nav tuvs, es iesaistos šajā pārdzīvojumā, esmu kopā ar mākslinieku. Tas ir pats svarīgākais – patiesums un sirsnība. Tas ir tas, kas liek klausītājiem atnākt uz šā izpildītāja koncertu otru reizi.
Kā jūtat, vai publika jums tic?
Tas ir jūtams uzreiz, kad sāku spēlēt. Iztēlojos, ka vienu pēc otra aicinu klausītājus ieiet šajā telpā un jūtu katru no viņiem. Tāpēc man patīk koncertzāles, kurās var redzēt visus skatītājus. Milānas operteātrī La Scala un citās milzīgās zālēs ir bezgalīga tumsa, un tu nezini, kam spēlē. Man patīk Pjēra Bulēza zāle Berlīnē – tā ir mana iemīļotākā koncertzāle Vācijā. Visvairāk man patīk Amsterdamas koncertzāle Concertgebouw.
Tā ir tik liela!
Tā ir liela, bet jūs tajā redzat visu. Man patīk zāles, kurās koncerta laikā gaisma netiek izslēgta. Piemēram, Vīnes Mūzikas biedrības Musikverein Lielā zāle – uzstājoties es nejūtu nekādu spiedienu, tur ir ļoti mājīgi. Man patīk zāles, kurās jūtos kā mājas koncertā. Skatītāju skaitam nav tik lielas nozīmes, cik sajūtai, ka visi ir iesaistīti notiekošajā.
Kā attīstīsies jūsu repertuārs? Kuros virzienos jums būtu interesanti doties?
Katrā koncertā cenšos iekļaut skaņdarbu, kas publikai ir mazāk pazīstams. Neesmu kaislīgs laikmetīgā repertuāra fans, lai gan es to cienu un labprāt kaut ko nospēlētu. Klasiskajā repertuārā ir tik daudz brīnišķīgu opusu, kuri netiek atskaņoti pietiekami bieži, un es vēlos tiem pievērsties. Pēdējās sezonās daudz esmu spēlējis Nikolaju Metneru un Mečislavu Veinbergu. Pagājušajā sezonā atskaņoju mazāk zināmu baroka mūziku. Man patīk eksperimentēt – kad vēl to lai dara, ja ne tagad.
Kas jūs mulsina laikmetīgajā mūzikā?
Mani nekas nemulsina. Man patīk daudzi mūsdienu komponisti, bet šajā gadsimtā nav gandrīz neviena skaņdarba, kurš savā kultūras iespaidā un ietekmē būtu tuvu klasikas paraugiem.
Reizēm recenzijās lasām, ka viens mākslinieks izceļas ar interpretācijas dziļumu, bet cits ir virspusīgs. Kāda ir jūsu attieksme pret to? Kā atpazīt izpildījuma dziļumu un virspusību?
Interpretācijas dziļuma mērīšana atgādina klišeju, un tam bieži nav reāla pamata. Mākslā viss ir ļoti subjektīvi. Kad jūs runājat par dziļuma trūkumu mūziķa sniegumā, visbiežāk ar to tiek domāta neatbilstība starp mūziķa dziļumu un jūsu paša dziļumu. Ja jums šķiet, ka mūziķis nav pietiekami dziļš, jums nevajadzētu otrreiz doties uz viņa koncertu.
Vai jums ir daudz sapņu un ambīciju?
Man ir sapņi un ambīcijas, kas attiecas uz repertuāru un sadarbību ar citiem mūziķiem. Ja runājam par ambīcijām nospēlēt ar kādu orķestri vai uzstāties kādā koncertzālē, tās jau ir pierimušas, ņemot vērā, cik daudz koncertu esmu sniedzis kopš agra vecuma. Nav tik svarīgi, kā koncertzāle izskatās no ārpuses, kāda tai ir vēsture un cik spožs ir tās vārds. Tā joprojām ir mana personīgā telpa, ko atvedu sev līdzi uz jebkuru vietu, kurā uzstājos.
Aleksandrs Malofejevs
Latvijas Nacionālajā teātrī 14.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–50