Visticamāk, ja KDi veiktu ielu aptauju un vaicātu pirmās asociācijas ar cirku, iegūtu atbildes, kas saistītas ar vairāk nekā pirms simt gadiem Merķeļa ielā celtās arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa ēkas kritisko stāvokli. Kādam citam, iespējams, pirmā prātā nāktu dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijas Dzīvnieku brīvība piketu kampaņa Par cilvēcīgu cirku, kas vērsta pret dzīvnieku izmantošanu cirka numuros. Maz ticams, ka kādam uzrunātajam cirks asociētos ar mākslu. Ja vien iztēlotais KDi reportieris nebūtu uzskrējis virsū tieši kādam cilvēkam no Jaunā teātra institūta, kas jau gadiem ilgi nodarbojas ar laikmetīgā cirka popularizēšanu, aicinot uz Latviju viesizrādēs starptautiski atzītus jaunā cirka spilgtākos māksliniekus, īpaši no Somijas un Francijas, vai – kādam no festivāla Re re Rīga! komandas, kas laikmetīgā cirka un ielu mākslas popularizēšanai pievērsies tieši pēdējos gados.
Februāra sākumā Zirgu pastā notika Laikmetīgā cirka dienas, kuru programmā bija gan izrādes, gan izglītības programma. Vadīt meistarklases bija piekritis arī laikmetīgās žonglēšanas pionieris Ville Valo. Mākslinieks pēta jaunas žonglēšanas tehnikas un kustību telpā, viņa radošie darbi robežojas ar vizuālo un objektu teātri. Ville Valo ir arī vizuālā teātra un laikmetīgā cirka trupas WHS mākslinieciskais vadītājs, un par to, kā veidot savu mākslinieka identitāti, viņš lauza galvu joprojām. Pēc intervijas Ville Valo pašironiski pasmejas un atvainojas, ka esot tik runātīgs. Tas tāpēc, ka uz skatuves viņam vienmēr jāklusē. Šobrīd mākslinieku interesē, kā savai izteiksmei pievienot arī runāto vārdu un tiešāku mijiedarbību ar skatītāju. "Man ļoti patīk sarunāties ar cilvēkiem," saka mākslinieks.
Intervijā – par sarežģīto ceļu, kāds Villem Valo ar domubiedriem bija jānoiet Somijā, lai mainītu cilvēku izpratni un panāktu pilntiesīgu jaunā cirka līdzāspastāvēšanu tradicionālajam cirkam. Būtiskākā atšķirība – jaunā cirka izrāde ir vienots priekšnesums – ar savu stāstu, tēlainību, personāžiem un dramaturģiju, specifiskie cirka triki ir integrēti šajā veselumā. Tēmas un noskaņas var būt visdažādākās – sākot no ekscentriska vientuļnieka, kurš spēj iemest cukurgraudiņu tējā no paliela attāluma, to iešūpojot gluži kā skolas laikā puikas dzēšgumiju uz lineāla, beidzot ar sociāli skarbām tēmām un eksistenciāliem jautājumiem. Laikmetīgajam cirkam pa spēkam dot savu artavu arī nacionālās identitātes meklējumos, to lieliski pierāda, piemēram, asprātīgais starptautiskais hits Mad in Finland (Galapiat cirque, Somija, Francija).
Kāpēc piekritāt būt par pasniedzēju laikmetīgā cirka meistardarbnīcā Rīgā? Vai jums patīk būt skolotāja ādā?
Parasti ikdienā nevadu šāda veida meistardarbnīcas. Tā ir iespēja pastāstīt par savām idejām, kā es izprotu skatuves mākslu, kāpēc nodarbojos ar cirku. Es cenšos parādīt, ko citi mākslinieki dara laikmetīgajā dejā, vizuālajā mākslā vai laikmetīgajā teātrī. Gribu studentus pārliecināt, ka ir iespējams iet pa citiem ceļiem. Cirkā cilvēki bieži redz noteiktu stilu un paņēmienus, bet tas sašaurina uztveri un domāšanas veidu, ko cirkā ir iespējams darīt. Cenšos parādīt dažādas pieejas – izrāde var būt gan kā instalācija, gan hepenings, tajā ir iespējama dejas un arī objektu teātra ietekme. Ziemeļvalstīs joprojām nepietiekami par to stāsta – vairāk koncentrējas uz specifisku cirka tehniku. Tas, protams, nav slikti, jo cirks savā ziņā ir sports. Ir laiks, kad jūs esat ļoti, ļoti labā formā, apmēram 20–40 gados. Protams, ja jūs uzturat labā formā ķermeni, joprojām varat izdarīt trakas lietas, bet manā skatījumā jums tomēr jāsāk pārskatīt, kā uztverat savu ķermeni, savu darbu un ko jūs tiešām gribat darīt ar savu talantu – izklaidēt cilvēkus vai vēlaties pateikt kaut ko vairāk. Sāku pilnīgi bez izglītības šajā jomā. Šādā ziņā esmu pārlaimīgs, jo neviens mani nemācīja, ka ir jādara tieši tā vai šitā.
Varējāt iet paša nospraustus ceļus?
Jā, es varēju izvēlēties jebko, ko gribēju. Cirkā cilvēki joprojām baidās izmēģināt kaut ko jaunu. Mani interesē – vai cirks ir māksla vai nav. Jautājums ir, kurš pateiks, kas ir māksla. Ja jums ir zināms talants vai iemaņu kopums, manā skatījumā tam nav nekā kopīga ar mākslu. Ir jābūt kaut kam vairāk nekā tehniskajai pusei. Bieži vien cirka ļaudis uztver kā tādus, kurus pasaule ārpus viņiem vispār neinteresē. Mani tā ļoti interesē. Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi piedalīties šādās meistardarbnīcās, lai pateiktu cilvēkiem, ka ir citi veidi, kā darīt. Rīgā bija jauktā grupa, daži no viņiem bija profesionāļi, daži – ne gluži amatieri, bet tuvāk tam. Daži ļoti nopietni gribēja žonglēt ar bumbām un citiem priekšmetiem, kaut gan tas nav īsti tas, ar ko es nodarbojos. Es nežonglēju tādā nozīmē, kā cilvēki to parasti sagaida.
Teicāt, ka neesat studējis nevienā speciālajā skolā. Pastāstiet, kā un kāpēc vispār sākās jūsu cirka kaislība?
To ir ārkārtīgi grūti pateikt. Tas notika vēlu. Man jau bija 16 gadu. Ļoti vecs. Man tas sākās kā hobijs.
Vai jūs iedvesmoja kāda spilgta izrāde? Kas bija impulss?
Nē. Man vienkārši gribējās žonglēt ar bumbām. Šajā vecumā tu nedomā, kas notiks tālāk. Līdz 20 gadiem man galīgi nebija misijas sajūtas, ka es tagad radīšu mākslu vai ko tamlīdzīgu. Deviņdesmito gadu vidū vienīgais veids, kā ar šo nodarbošanos varēja izdzīvot, bija sadarboties ar kabarē. Diezgan ātri sapratu, ka tas nav tas, ko es gribu darīt. Viens no iemesliem bija arī tas, ka man bija svešs veids, kā citi darbojās. Es žonglēju pašmācības ceļā, meklēju grāmatās. 1993. gadā es atklāju internetu un žonglēšanas interešu grupu, kas rakstīja par teoriju un žonglēšanas matemātisko pusi. Tas bija revolucionāri, jo atklāja jaunu pasauli, kā uztvert žonglēšanu un veidot jaunus trikus. Kad es sāku, man daudzi teica – tev nevajag tik daudz žonglēt, pietiek ar 10–20 individuālajiem trikiem. Tā ir rutīna, kas mani neinteresē. Man patīk izveidot vairākas sekvences un ar tām dažādās kombinācijās improvizēt. Man pārmeta, ka es uz skatuves nesmaidu. Bet man nepatīk uzburt tādu viltus smaidu, neuzskatu, ka tā ir svarīgākā lieta. Ķērās klāt arī manām drēbēm, un tad es pateicu – pie vella! Kāds tam sakars ar manu žonglēšanu?
Ko jūs darījāt tālāk?
Mazliet izgāju uz kompromisu – nomainīju drēbes, bet joprojām nesmaidīju. Arvien vairāk apzinājos, ka kabarē ir galīgi nepareiza vieta, kur žonglēt. Tad es Francijā iepazinos ar jauno un laikmetīgo cirku. Redzēju klipus, kuros cilvēki veido garus uzvedumus, bumbu vietā žonglē, piemēram, ar tomātiem. Es biju pārsteigts. Hei, tas ir iespējams! Bet, protams, Somijas situāciju ar Franciju nevar salīdzināt, vismaz tajā laikā. Gadu no gada es arvien vairāk atšķēlos no "melnās kastes principa". Tas prasīja 10 gadu – novilkt skaidru līniju starp to, ko es tiešām gribu darīt, un to, kas man bija jādara līdz šim. Kad es sāku, Somijā nebija nekādu atbalsta fondu valdības līmenī, valdīja uzskats, ka cirkam nav nekā kopīga ar mākslu, ka tas nav mākslas veids. Es piederu pie pirmās paaudzes Somijā, kura dažādu iemeslu dēļ spēja cirku padarīt par mākslu. Vēlāk jau mēs sākām saņemt finansiālu atbalstu. Pat ja tas nebija daudz – pāris tūkstošu eiro –, tik un tā tas bija svarīgi, lai kaut ko iesāktu. Tas bija jauns pozitīvs fons. Protams, tā bija milzīga cīņa, lai cilvēkus pārliecinātu, ka žonglēšana var būt māksla un ka mēs varam uzstāties teātrī. Tad es sāku saprast, ka arī laikmetīgais cirks mani nemaz tik ļoti neinteresē, ka mani vairāk interesē vizuālā puse. Deviņdesmito gadu beigās sāku veidot žonglēšanas video un manā darbā ienāca kustīgie attēli. Tas jau bija kaut kas, bet arī mani īsti neapmierināja. Tad nolēmu, ka varbūt ir iespējams apvienot abas šīs lietas – skatuves mākslu un kino, kur var montēt un lēkāt laikā. Izveidojām grupu ar diviem domubiedriem. 2000. gadu sākumā uztaisīju soloizrādi ar žonglēšanu un objektu manipulācijām, bet tas prasīja tik milzīgu piepūli… Parādīju to tikai divas reizes. Sāku meklēt, kur mēs varētu strādāt savā jaunajā izpratnē. Teātri teica – nē. Tie bija tradicionāli. Bet tad es sapratu, ka vieta, kur patiešām vēlos spēlēt, ir laikmetīgās mākslas muzejs Kiasma. Toreiz tas domāšanas ziņā šķita radniecīgākā vieta. Tas mūs pieņēma. Sapratām, ka šeit ir publika, kuru vēlamies sasniegt. Te mēs jutāmies komfortabli. Tur mēs sākām ar kādām piecām sešām pirmizrādēm, tagad gan tur vairs nenotiek cirka izrādes. Mēs arvien tālāk paplašinājām savas robežas un vairs nevēlējāmies to saukt par cirku, bet vizuālo teātri. Tas ir tas, ar ko es tagad nodarbojos. Problēma rodas, ka cilvēki uzbur pilnīgi ačgārnu tēlu, ja viņiem saka, ka esi cirka mākslinieks. Tā ir ļoti liela problēma, jo automātiski nozīmē, ka tas ir kaut kas bērniem, ģimenēm, ļoti jautrs. Pat ja es lietoju jēdzienu "laikmetīgais cirks", tik un tā vārds "cirks" rada nepareizas asociācijas. Protams, gadu no gada izpratne pieaug, bet, kad es sāku, cilvēki neredzēja nekādu atšķirību. Tad es nolēmu, ka, iespējams, "vizuālais teātris" ir piemērots jēdziens, lai es aprakstītu savu nodarbošanos.
Starptautiskajā laikmetīgā cirka festivālā Viļņā pagājušā gada rudenī laimējās redzēt jūsu monoizrādi Mortimers. Paldies! Arī man tā pārbīdīja izpratnes robežas par laikmetīgā cirka iespējām. Saplūst objektu teātris, laikmetīgā deja, ēnu teātris, marionetes, videomāksla. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par Mortimeru savā iecerē.
Šī izrāde radās, domājot, kā mēs varētu pārdot Pintu. (Poētiski filozofisko priekšnesumu veido akrobāte Salla Hakanpē, viena virve, ūdens un gaismas dizains, Villes Valo režija – U. A.) Tad es nolēmu – labi, uztaisīšu klāt apmēram 20–25 minūtes garu izrādi. Ja jūs man uzdotu jautājumu, vai tas ir cirks, es atbildētu – jā, ir. Tajā ir iekļauta visa mana pieredze, un varu izskaidrot, no kurienes aug kājas katrai izpausmei, bet daudzi cirka ļaudis bija izteikti pret šo priekšnesumu, tas viņus kaitināja. Es biju pārlaimīgs par šādu reakciju – tātad es daru pareizi.
Mortimerā nav nekā smīdinoša vai uzjautrinoša, tēmu uztvēru kā neparastu dance macabre versiju. Ļoti valdzinošs šķita Mortimera poētiskums un filozofiskie jautājumi.
Labi to zināt, liels paldies. Tas ir tas, ko es saku savās meistardarbnīcās studentiem. Mūs mēģināja izolēt no pārējās pasaules. Mēs spēlējām kā burbulī. Bet mēs varam uzdot filozofiskus jautājumus – par dabu un nāvi, par jebko. Taču tas prasa garu ceļu un lielu piepūli, lai sasniegtu šādas prasmes. Skolās māca tehnisko pusi, bet ļoti maz – radošo, māksliniecisko domāšanu. Bez iešanas dziļumā tas ir tikai triks. Daži cilvēki ļoti baidās no tā, ka mēs ejam aizvien tālāk prom no tradicionālās cirka izpratnes.
Kāda ir jūsu attieksme pret dzīvnieku izmantošanu priekšnesumos? Vai šādi klasiskie cirki, jūsuprāt, būtu jāslēdz?
Starp citu, tā īsti nav taisnība, ka laikmetīgā cirka priekšnesumos nepiedalās dzīvnieki. Pie tā atkal atgriežas – ir suņi, mērkaķīši, pat zirgi. Bet, ja vaicā man, atbilde ir – nē. Es neuzskatu, ka cirka mākslā ir jāizmanto dzīvnieki. Punkts.