Bīsties marta īdu – dižā angļu barda Šekspīra slavenie vārdi no traģēdijas Jūlijs Cēzars formāli nozīmē tik vien kā mēneša vidu, 15. marta datumu, taču Romas impērijas vēsturē šai dienai ir simboliska nozīme – pareģis zīlēja, ka marta īdās imperators Cēzars mirs no nodevēja rokas.
Amerikas impērijas aktiera režisora Džordža Klūnija filma Marta īdas, kas tika pirmizrādīta 2011. gada septembrī Venēcijas kinofestivāla konkursā, vēsta par nodevību ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā Ohaio štatā akurāt 15. martā. Taču pārliecinātais demokrāts Klūnijs nav tik naivs, lai veidotu primitīvu politisku pamfletu par «netīro politiku», politisko intrigu aizkulisēm vai žurnālistisku skeču par to, ka «visi viņi» (politikā iesaistītie) agrāk vai vēlāk kļūst par pērkamiem bezprincipu suņiem, kas savas varas ambīciju apmierināšanas nolūkos gatavi ne tikai māti, sirdsapziņu, morāli pārdot (tas taču ir tīrais sīkums), bet ir spējīgi arī uz krimināli sodāmiem noziegumiem.
Varas apetītes pieaugums
Lai arī Džordža Klūnija filmai nav nekādu izcilu «mākslas darba» kvalitāšu – protams, ja par tādām neuzskata perfekti rekonstruētu politiskās sacensības atmosfēru, neuzbāzīgi precīzo Aleksandra Deplā mūziku un fantastisko aktieru ansambli, kas pat vissīkākajās lomās acīmredzami veic ko vairāk par tikai profesionālu amata pienākumu, – filma viņiem ir iespēja netieši paust savu pilsonisko stāju –, tā tomēr ir intriģējoša ar savu viltīgo stāstu, kurā nebūt netiek konfrontēts «simpātisks sliktais prezidents» ar «simpātisku jauno ideālistu», kurš pamazām pārvēršas ciniskā maitā, kādiem – tas nojaušams pēc provokatīvā atvērtā fināla – paredzama spoža nākotne.
Patiesībā jau filma tikai izliekas par stāstu par politiķa un viņam apkārt strādājošā «pūla» (PR komandas) komplicētajām attiecībām. Neko jaunu šajā ziņā Džordžs Klūnijs ar scenāristu Bo Vilimonu (filmas kodolu veido Vilimona 2007. gadā sacerētā un Brodvejā iestudētā luga Farragut North) mums nepaziņo – visu rangu politklerku godkāres un pakāpeniskās varas apetītes pieaugums kinematogrāfā apzelēts ne reizi vien, sākot jau ar klasisko politisko kinošedevru Visa prezidenta svīta/All the King’s Men (1949) un Mandžūrijas kandidāts/The Manchurian Candidate (1962) laikiem. Galu galā par politiskiem trilleriem mēs postmodernajā diskursā varam nodēvēt arī Platona Valsti, Voltēra Kandidu un Čārlza Dikensa Bārnabiju Rudžu, kas tiešām bez visiem politiskajiem kontekstiem visupirms ir aizraujoša lasāmviela.
Arī tu, Brut?
Līdzīgi ir ar Marta īdām – stāstam, kad tas iespēlējas (pēc pirmās pusstundas), aizvien vairāk sāk piemist politiska trillera īpatnības – montāžas spriedze pieaug, uz topošā prezidenta galvas sāk gāzties arvien netīrāki «darījumi» (latviešu auditorijai gan būs pagrūti izsekot, ko konkrēti nozīmē derīgo balsu pirkšana/apmainīšana ASV apgabalos/štatos), līdz beidzot nejauši atklājas pats morāli neglītākais «darījums» priekšzīmīgā ģimenes galvas – demokrāta un prezidenta kandidāta Maika Morisa –(Džordžs Klūnijs) biogrāfijā.
Un, lūk, šeit kā īlens no maisa, manuprāt, izlien filmas galvenā, vissvarīgākā tēma – lojalitāte. Ir reāla iespēja nākamā prezidenta nesmukumu rūpīgi noslēpt, ja vien visus sazvērniekus (un to pat nav daudz) būtu iespējas apklusināt – tikai kā? Džordžs Klūnijs rāda, ka – vismaz uz varu un stāvokli centrētajā Amerikā ar tās hipertrofēto personības brīvības un «ticības» savas pareizās izvēles principiem apzināšanos – lojalitāte nav iespējama per se. Pēc būtības. Filma brīnišķīgi aprāda, ka (vismaz politikā) tādi jēdzieni kā «draudzība», «uzticēšanās», «korporatīvā ētika» un «lojalitāte» ir absolūti tukša skaņa.
Nodevēji ir visi – un nav neviena, kam mūslaiku Jūlijs Cēzars varētu ar izbrīnītām acīm pirms nāves teikt: «Arī tu, Brut?» Savā ziņā šāds secinājums pēc filmas nomierina. Lojalitāte jeb uzticība politiskajā arēnā ir neiespējama – jo kurš gan visu iespēju zemē ASV negrib kļūt par prezidentu? To jau skolā māca – skaties augstāk, mērķē tālāk… Tāpēc aktiera Raiena Goslinga apbrīnojami smalkais, tik cilvēciskais ideālists, principu puisis un dižākais mērglis Stīvens ir filmas pozitīvais varonis – jo viņš taču ir reālists.
Kam domāta? Ne tiem, kuri grib izklaidēties. Izplatītāji uzskata – filma cilvēkiem, kas lasa žurnālu Ir. Tātad – politiski angažētajiem vai vismaz tādiem, kas interesējas par ASV politiskās virtuves šmucēm.
Marta īdas
The Ides of March
ASV. 2011.
Režisors Džordžs Klūnijs
Lomās Raiens Goslings, Džordžs Klūnijs, Pols Džamati, Filips Seimors Hofmans, Marisa Tomei, Īvena Reičela Vuda