Startējot arhitektūras izstādē, Latvija prezentēja Gunāra Birkerta Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projektu, kura pirmās vizualizācijas Latvijas presē bija publicētas jau XX gadsimta 80., 90. gadu mijā, bet ēka, kā zināms, tiek būvēta joprojām.Tobrīd spilgtākaisBiennāles vadmotīvs 2002. gadā bija Next (Nākamais), un plānotā bibliotēkas ēka bija šai devīzei atbilstoša. Kā varam lasīt Ievas Zībārtes publikācijā laikrakstā Diena 2002. gadā, biennāles dalībniekiem tika lūgts uzstāties ar liela mēroga maketiem, cik vien iespējams akcentējot arī plānotos materiālus. Izstādei tika izgatavots bibliotēkas makets, tāpat bija izdots katalogs, kurā izklāstīta Gaismaspils konceptuālā un praktiskā ideja. Katalogā bija lasāms arī amerikāņu arhitektūras kritiķes Kejas Kaizeres apraksts par G. Birkerta radošo dzīvi. «Toreiz bija sajūta, ka tā ir ļoti nozīmīga Latvijas prezentācija ārvalstīs. Venēcijas biennāle bija viena no nozīmīgākajām platformām, kur Latviju parādīt. Zināms patoss bija saistīts ar Gaismaspili kā nacionālās identitātes simbolu, tāda patosa mūsdienās vairs nav,» norāda Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese.Ekspozīcijas kurators bija pašreizējais Saeimas deputāts Arvils Ašeradens, kurš tolaik bija LNB atbalsta fonda vadītājs. Viņš atzīst, ka pirms tam Latvija bija piedalījusies tikai biennāles mākslas izstādēs, tāpēc arhitektūras izstāde bija liels izaicinājums. Gaismaspils projekts jau bija guvis starptautisku rezonansi, jo 1999. gadā tika pieņemta UNESCO ģenerālkonferences rezolūcija par atbalstu LNB projektam, bet 2000. gadā izveidota UNESCO Starptautiskā ekspertu padome. Uz priekšu virzījās likums par LNB, kas tajā gadā arī tika pieņemts. «Mēs parādījāmies uz pasaules arhitektūras kartes nevis kā mazie meža dīvainīši, bet ar solīdu projektu. Latvijas arhitektūra sāka iegūt kontekstuālu raksturu, mūsu arhitekti sev atklāja Venēcijas biennāli, tā ir arhitektūras Meka, kurā var mēģināt atrast savu vietu,» vērtē A. Ašeradens. Viņš arī uzsver, ka pēc izstādes daudzi pasaules arhitektūras žurnāli ieinteresējās par Gunāra Birkerta projektu. «Daudzās valstīs Nacionālo bibliotēku ēkas jau bija uzceltas, tāpēc bija ļoti daudz diskusiju, kāda šī ēka būs. Šādas ēkas būvniecība sintezē līdz šim zināmo par bibliotēkām. Tieši tāpēc tas bija atspēriena punkts, pēc kura sekoja daudzi raksti,» uzsver A. Ašeradens.Latvijas ekspozīcija bija izvietota Itālijas paviljonā, tātad izstādes galvenajā norises vietā - Giardini di Castello jeb Dārzos. Vēlākajos gados Latvijas ekspozīcija bijusi skatāma citās Venēcijas vietās. Šo aspektu uzsver arī mākslas zinātniece Helēna Demakova, kura aktīvi līdzdarbojās ekspozīcijas tapšanā un bija kataloga autore. «Pēc tam citus gadus Latvijas ekspozīcija bija pieticīgāka. Toreiz mums bija ļoti laba reklāma, Birkerta projekta attēli bija visos kuģīšos, izstādei bija ārkārtīgi veiksmīgs, ļoti pārdomāts grafiskais dizains, kas līdz šim nav pārspēts, ekspozīciju iekārtoja Ojārs Pētersons,» uzsver H. Demakova. Tiesa, arhīvos atrodamas arī liecības, ka ne visiem Latvijas Arhitektu savienības (LAS) biedriem šī ekspozīcija bijusi pa prātam - arhitekts M. Kārkliņš rakstījis LAS valdei, ka «rūpīgi izstrādāto projektu izstādes noformētāji - radošā grupa MA1Z3 mākslinieciskā vadītāja Ojāra Pētersona vadībā - bija sapluiņājuši, izšķobījuši un degradējuši, kā pašmērķi pieņemot destruktīvu noformējuma principu».Papildināja jauniešiLīdztekus G. Birkerta projekta prezentācijai Venēcijā piedalījās jauno mākslinieku grupa MA1Z3 (Voldemārs Johansons, Linards Kulless, Una Meiberga, Simona Veilande), kuras projekta Gaismaspils ideja bija atraktīvi papildināt bibliotēkas projektu. Tas bija multimediāls projekts ar lietišķās mākslas priekšmetiem, video, skaņu, smaržu, tīmekļa lapu un citiem elementiem. Ekspozīciju papildināja sintētisku un dabas skaņu instalācija. S. Krese atceras, ka jauno mākslinieku grupas iesaistīšanās nolūks bija pārveidot mūsdienīgā formā latviskās identitātes zīmes un šiem jauniešiem piemitusi savam laikam netipiska interese par latviskajām zīmēm. «Sākotnējā ideja bija radīt homogēnu mākslas darbu, taču grūti bija dabūt komunikāciju starp G. Birkertu un jaunajiem māksliniekiem. Beigās bija sajūta, ka tomēr ir divi projekti vienā telpā,» komentē S. Krese.Vaicāta par 2002. gada ekspozīcijas nozīmi, vērtējot pēc desmit gadiem, S. Krese atzīst, ka lielāka publicitāte Gaismaspils projekta starptautiskajam startam bijusi pašā Latvijā, jo starptautiskā mērogā projekts nebija pārsteidzošs. Tieši tāpēc bijusi vīzija, ka ar jauniešu palīdzību varētu piešķirt ekspozīcijai unikalitāti - pārsteiguma sajūtu. A. Ašeradens par izstādes vizuālo risinājumu izsakās diplomātiski: «Gunārs Birkerts ar ekspozīciju bija apmierināts,» un piebilst, ka nav bijis pieredzes, kā šādās izstādēs mēdz eksponēt arhitektūru. Gan A. Ašeradens, gan H. Demakova atceras izstādes iekārtošanas tehniskās grūtības, kad vietējie strādnieki prasījuši papildu samaksu par elektrības pievilkšanu un dažādiem citiem tehniskajiem darbiem. Visas ieceres arī šī iemesla dēļ nebija izdevies īstenot.Kā pirmais mēģinājums pievērst uzmanību Latvijas arhitektūrai 2002. gada ekspozīcija vērtējama pozitīvi - ir vienisprātis visi Kultūras Dienas aptaujātie. Turklāt, salīdzinot ar vēlāko gadu projektiem, Gaismaspils ir nacionālas nozīmes objekts, kas tika pieteikts starptautiskā mērogā.TRĪS METAMORFOZESVenēcijas biennāles tēma IX starptautiskajai arhitektūras izstādei 2004. gadā bija Metamorfozes, un atbilstoši tai tika izveidota Latvijas ekspozīcija Kultūrvēsturiskās metamorfozes Baltijas jūras piekrastē, Latvijā. Saskatot arhitekta darba līdzību ar ķirurga darbu, tika izveidotas trīs operāciju zāles, jo ekspozīcijai bija trīs daļas. Apakštēmā Rīgas vēsturiskā centra metamorfožu atspoguļojums kvartālu stūra ēkās (kurators Edgars Treimanis) bija atspoguļotas pārmaiņas Rīgas centrā 150 gadu laikā no koka ēkām līdz mūsdienu stiklotajām jaunbūvēm. Apakštēmā Rīgas priekšpilsēta Maskavas forštate (kuratore Ināra Kārkliņa) šis Rīgas rajons bija atspoguļots it kā uz rentgena gaismas paneļa, parādot arī arhitektu plenēra darbus. Savukārt Ventspils ostas ielas metamorfozes (kuratore Daiga Dzedone) tika rādītas kā plastiskās ķirurģijas zāle, izvēloties desmit Ventspils objektu pārvērtības. Ekspozīciju veidoja dizaina birojs Pieci ezeri – dizainers Holgers Elers, mākslinieces Ingūna Elere, Daina Vītoliņa un fotogrāfs Gints Mālderis.
«Piedalīšanās deva treniņu pašiem sev – mēs ieguvām starptautisku pieredzi, ko nevar iegūt, «čammājoties» tepat uz vietas,» uzskata arhitekts Edgars Treimanis. Viņš atceras, ka toreiz ekspozīcija radusies laika trūkuma apstākļos un to noteicis lielā mērā finansējums – tas bijis no Rīgas un Ventspils, tāpēc bija pārstāvētas šīs pilsētas. Rezultātu, kāds tika sasniegts, E. Treimanis vērtē kā pieklājīgu, jo ekspozīcijas mērķis nav bijis kādu šokēt – dažām valstīm ir šāda taktika, taču tad nākamajā gadā tiekot uzstādīti stingrāki noteikumi, lai izslēgtu huligānismu. Latvijas ekspozīcijas vizuālajam risinājumam, izmantojot operāciju zāles elementus, ar ekspozīciju gan bijis pastarpināts sakars, uzskata E. Treimanis
PĀRSTEIDZA AR KARTONA KUBU
Venēcijas biennāles X starptautiskās arhitektūras izstādes tēma 2006. gadā bija Pilsētas. Arhitektūra un sabiedrība, savukārt Latvijas ekspozīcijas Kauliņspēle pilsētā ideju piedāvāja arhitekts Uģis Šēnbergs sadarbībā ar Zigmāru Jauju un Didzi Jaudzemu. Ekspozīciju iekārtoja SIA Vējiem līdzi - Jānis Mercs, Kristians Brekte, Juta Tīrona, Indra Merca un Jānis Brinkmanis. Tas bija «kustīgs nekustamais īpašums» - spēles kauliņa formā izveidota kartona mobilā māja, kuru ripināja pilsētvidē un kuras iekšpusē atkarībā no tā, kura mala bija uz leju, veidojās četras funkcionāli atšķirīgas telpas. Pirmo 40 kilogramu smago kartona mājokli kauliņu nozaga, un tikai pēc mēneša tika uzstādīts rezerves kartona namiņš, kurā savukārt esot nakšņojuši franču studenti, atceras arhitekts Uģis Šēnbergs. Skatītājiem tika piedāvāta arī pastāvīga ekspozīcija 23 m2 telpā, kurā kuba iekšpusi bija izgleznojis Kristians Brekte. Kādu piedauzīgu detaļu esot nācies pat aizkrāsot īsi pirms toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas apmeklējuma (pati H. Demakova gan Dienai pauda pārsteigumu, ka tādu stāstu dzirdot pirmo reizi). Milzu popularitāti Venēcijā izraisīja kartona galdiņi un krēsliņi, uz Latvijas paviljonu nākuši gan apkārtnes iedzīvotāji, gan ārvalstu diplomāti, un daudzas kartona mēbeles arī tikušas atdāvinātas.
Šī spilgtā ideja ieinteresēja prestižo britu arhitektūras žurnālu Blueprint, kurā togad bija tikai trīs raksti par Venēcijas biennāles ekspozīcijām - Lielbritānijas, Francijas un Latvijas. U. Šēnbergs kā veiksmi vērtē izvairīšanos no statiskas ekspozīcijas, radot objektu, kas vienlaikus ir arī reklāma.
ATRADA IEKŠĒJO TELPU PUTEKĻOS
Dust Room jeb Putekļu istaba - tā sauca Latvijas ekspozīciju, kuras autori Reinis Liepiņš un Ēriks Bože uzvarēja ideju konkursā un piedalījās 2008. gada biennālē. Preses publikācijas liecina, ka diskusijas notika par vairākiem projektiem, tomēr žūrija tieši šo ideju atzina par tuvāko Venēcijas biennāles XI arhitektūras izstādes tēmai - Arhitektūra aiz arhitektūras. Par izpētes objektu kļuva izstādes telpā atrastie putekļi, skaidas un apmetuma gabaliņi, kuros, aplūkojot elektronu mikroskopā, atklājās telpa. Ekspozīcijas centrā bija monitors ar videomateriālu, kurā attēlots ekspozīcijas veidošanas process - tukša izstādes telpa, kurā tiek savākti putekļi, vēlākā šo putekļu apstrāde Rīgā, bombardējot ar zelta atomiem, un fotografēšana elektronu mikroskopā. «Mēs izstādījām esošo telpu kā ekspozīcijas objektu, tas izveidojās par starpdisciplināru objektu. Process, kādā šīs daļiņas fotografē Cietvielu fizikas institūtā, ir ārkārtīgi interesants,» atceras arhitekts Reinis Liepiņš.
Sākotnējais projekts ieguvis negaidītu pavērsienu, jo ekspozīcija iekštelpā papildināta arī ar terasi, kas izvērtusies par sarunu platformu - šeit cilvēki izmantojuši iespēju pasēdēt un parunāties, arī vizuāli tā bijusi kontrastējoša ar Venēcijas krāsainību. «Šī telpa kopā ar terasi sāka dzīvot savu dzīvi, un sanāca spēcīgāk, nekā es sākumā biju domājis,» atzīst R. Liepiņš, kurš uzskata, ka biennāles laikā šis projekts izraisīja interesi, taču netika pienācīgi atspoguļots Latvijā. Viņaprāt, šā gada Latvijas ekspozīcija zināmā mērā turpina 2008. gadā iesākto tendenci saistīt ekspozīciju ar pilsētvidi, un tas vērtējams pozitīvi.