Sākotnējais lieguma termiņš no 6. novembra jau ir pagarināts vēl par nedēļu – līdz 13. novembrim. Visticamāk, tas tiks pagarināts vēl. Astoņās pašvaldībās (Daugavpilī un tās novadā, Aizputes, Dundagas, Kuldīgas, Olaines, Talsu un Krāslavas novadā) amatiermākslas dalībnieki nedrīkst tikties arī individuāli. Atkārtotais pārrāvums un neziņa par turpmāko sāpīgi skar mūsu kultūras identitātei vitāli svarīgo tradīciju un tās pārmantojamību. Pierodot dzīvot bez dziesmas, dejas un apliecināšanās koncertos, var zust motivācija atgriezties koros, deju kolektīvos, pūtēju orķestros. Piemēram, dejotājiem tas prasa ne tikai psiholoģisku, bet arī fizisku saņemšanos.
Koristi var attālināti mācīties savas balss partiju, taču zūd ansambļa prasmes. Attālinātā dejošana ir vēl bezjēdzīgāka, jo ir vajadzīga telpa un iespēja dejot pārī. Kā sagatavoties repertuāra skatēm pirms 4. maijā gaidāmajiem Rīgas dejotāju svētkiem? Šā gada kopdejošana Latgalē un Zemgalē nenotika, bet, plānojot dejotāju svētkus Zemgalē un Kurzemē, tiek apsvērtas dažādas alternatīvas. Nākamvasar līdzās jau par gadu pārceltajiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem paredzēti arī vairāki lieli koru pasākumi: starptautiskais Imanta Kokara Lielās balvas konkurss Rīgā jau maijā, sieviešu un vīru koru salidojums Tukumā 5. jūnijā, Baltijas valstu Studentu dziesmu svētki Gaudeamus Viļņā (18.–20. jūnijā) ar ieskaņas koncertiem Liepājas Lielajā dzintarā (martā) un Rīgā Ķīpsalas izstāžu centrā (maijā).
Jau iemēģināta skaņa iespaidīgi pārbūvētajā Mežaparka estrādē. Beidzot savests kārtībā Daugavas stadions. Diemžēl nu ir jādomā, kā lai vispār notiek XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Pulcēšanās ierobežojumu kontekstā arvien sarežģītāka kļūst arī gatavošanās XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII Deju svētkiem 2023. gada vasarā, kad svinēsim Dziesmu svētku tradīcijas 150. gadskārtu.
Kā nepazaudēt pusotru gadsimtu kopto tradīciju, kas audzējusi tautas pašapziņu, radošo garu, stiprinājusi mūsu vienotības spēku, jau atkārtoti vedusi līdz valsts neatkarībai un ļāvusi izturēt ilgos okupācijas gadus? Cik graujoši Dziesmu svētku kustību, katru cilvēku un visu sabiedrību traumēs koronavīrusa laiks? Kā tas jau tagad kopā ar demogrāfisko lejupslīdi iespaidojis amatierkolektīvus? Varbūt jau apdraud to pastāvēšanu?
Pagaidām vēl ir klusums. Kurš gan grib skaļi, publiski izkliegt savu konkrēto sāpi un problēmas? Vadītāji nežēlojas un dara, cik spēj. Taču stress un pirmie trauksmes signāli ir, un ir jūtams, kā sabiezē gaiss. Vēl ir klusums. Pirms kā?
Kas paliks pāri
"Ceru, ka šis viss kādreiz beigsies, bet ir jāskatās, kas tad būs palicis pāri," uzsver diriģents Mārtiņš Klišāns. Pārstāvot koru nozari Dziesmu svētku padomē, viņš to pārredz visos līmeņos gan kā Cēsu rajona koru virsdiriģents, gan Rīgas Doma kora zēnu kora un jauktā kora Valmiera mākslinieciskais vadītājs.
Foto: LETA
Mārtiņš Klišāns. Nebūsim naivi, ir tāpat, kā bija pavasarī, kad plānojām koncertus, cerot, ka karantīna beigsies 12. aprīlī… Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Covid-19 vilnis turpināsies… Būs nopietnas sekas. Runa nav tikai par ekonomiku. Milzīgs ir atsitiens sociālajā ziņā. Pašvaldībām tagad jāuztur kustība, kas pašreizējos apstākļos nedrīkst strādāt. Bet sliktākais ir tas, ka dziedāšanu uzskata par ļaunuma sakni. To skandināja, lai gan no jūnija līdz oktobra vidum Latvijas koros vēl nebija neviena inficēšanās gadījuma. Dziedātāji ir ļoti disciplinēti: mēģinājumos visi pierakstās, norāda telefona numuru, un neviens nenāk slims. Vīruss var būt jebkurā vietā: darba birojā, vilcienā vai krogā, ko, starp citu, netaisa ciet.
Tagad runā tikai par ekonomikas glābšanu. Kā nākamo profilaktisko soli ieviesa maskas. Ar ko vēl var izcelties retorikā? Taisīt ciet neaizsargātos… Vēl septembrī cerējām, ka korī ļaus samazināt distanci līdz metram, bet trāpījām uz augošajiem skaitļiem… Citās valstīs Eiropā ierobežojumi ir vēl stingrāki, bet skar visu: tiek slēgti krogi, ir komandantstunda. Nevajadzētu speciāli izcelt tikai kordziedāšanu. Var taču dziedāt lielā telpā, ievērojot distanci un vēdinot. Ierobežojumiem trūkst konsekvences. Piemēram, profesionālie mūziķu kolektīvi atšķirībā no amatieriem skaitās viena mājsaimniecība, bet vai viņi ārpus darba nekur neiet, sabiedriskajā transportā nebrauc? Amatieri turklāt nedzied tādā skaņas jaudā kā profesionāļi.
Saprotu, ka dziedāšana ir fiziski bīstama, jo dziedot aerosols izdalās tālāk, bet ir absurdi Veselības ministrijas prezentācijā interešu izglītības darbiniekiem paziņot, ka sevišķi bīstamas ir notis do un fa. Vai tas ir tāpēc, ka tās tā sauc, vai skaņas augstuma dēļ? Vai tas ir pirmās oktāvas do? Un ko turpmāk darīt? Dziedot šīs skaņas izlaist? Sociālo sitienu, psiholoģisko nogurumu un tradīcijas graušanu naudā nevar aprēķināt. Turklāt sekas nav tūlītējas. Piemēram, ko nozīmē vieni izpostīti Skolēnu dziesmu svētki? To, ka vesela paaudze nedabūs svētku sajūtu un garšu. Tas atsauksies uz jauniešu turpmākajām gaitām: vai viņi dosies uz pieaugušo kori vai deju kolektīvu, vai ieinteresēs savus bērnus Dziesmu svētku tradīcijā?
Patērētāju sabiedrībai var likties, ka kultūra nav nepieciešama, tomēr lielākā daļa to kaut kādā mērā bauda. Varbūt neiet uz simfoniskajiem koncertiem, bet uz teātri, popkoncertiem un gadatirgiem iet, klausās mūziku Latvijas Radio 2. Ja pēkšņi tā visa nebūs, nebūs arī nacionālās identitātes. Varbūt kādam ir tāds mērķis? Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, bet šis viss izskatās ļoti dīvaini.
Galvenais – nesagraut
"Kori izjaukt un pēc tam sākt no jauna ir ļoti sarežģīti," apgalvo Romāns Vanags, kurš šajā grūtajā laikā ir gan gaidāmo Skolu jaunatnes dziesmu svētku, gan 2023. gada Vispārējo dziesmu svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs. Viņš ir arī Rīgas un Tukuma apriņķa koru virsvadītājs un joprojām pats vada divus korus. Jāzepa Mediņa 1. mūzikas skolas zēnu kora mēģinājumus viņš pats atcēlis jau pirms skolu brīvlaika un nu ar dziedātājiem strādā individuāli. Tās ir koncentrētas, divdesmit minūšu ilgas tikšanās. LU sieviešu korim Minjona nācies atcelt pilnībā sagatavoto 45 gadu jubilejas koncertu, kuram būtu jānotiek jauno ierobežojumu pirmajā dienā. Koncerts pārcelts uz 22. novembri, bet nu jāsāk šaubīties, vai arī tas būs reāli. Dziedātājām jau izsūtītas Ziemassvētku koncerta balsu partijas. Diriģents atzīst: tas nav normāls darbs, taču galvenais ir nesagandēt pašu Dziesmu svētku kustību.
Foto: LETA
Romāns Vanags. Saslimšanas sprādziens ir ievērojams. Sargājot mūsu veselības sistēmu, protams, ir jāpagaida. Pavasaris bija trakāks, jo sēdējām mājās un nezinājām – kāpēc. Visiem bija bail. Tagad ir skaidrs, ka vīrusa uzliesmojums ir un tas ir jāaptur, jo citādi nevarēs notikt nekādi svētki. Lielākais apdraudējums Dziesmu svētku procesam ir pandēmijas situācijā palaist kaut ko garām un neatgriezeniski ielaist, kā tas noticis Čehijā, Polijā, Spānijā un citur.
Gribu uzsvērt, ka Dziesmu svētku dalībnieki ir ļoti disciplinēti. Viņi izpildīs visus ierobežojumus, lai tikai Dziesmu svētki – mūsu identitāte – netiktu pārtraukti un iedragāti tā, ka vairs nevarēsim atgūties. Nedrīkstam nolaist rokas. Tas ir pats svarīgākais. Ceru, ka pavasarī varēs notikt pēdējās skolu koru skates vai kaut kāda veida repertuāra pārbaude. Vērtētājiem un organizētājiem ir jābūt iejūtīgiem, lai kaut ko nenoārdītu, ambiciozi prasot augstāko rezultātu. Jāsaprot, ka ir bijis ļoti grūts periods, kad cilvēki gribēja, bet nevarēja strādāt.
Vienmēr esmu apbrīnojis kolektīvu vadītājus, kuri strādā kultūras namos, piemēram, Imantā, un turpina gan vieglos, gan grūtos laikos. Ja vadītājs ir personība, pie viņa brauc no visas Rīgas. Diriģents savā ziņā ir arī kora psihologs. Sākotnēji dažas organizācijas rīkojās neadekvāti un Covid-19 krīzes sākumā atlaida kolektīvu vadītājus, sakot: "Jums jau tāpat šobrīd nav darba." Dažus atlaida uz atvaļinājumu laiku. Nacionālais kultūras centrs un Kultūras ministrija reaģēja, un to izdevās labot. Tiklīdz kādu atlaidīs, process būs morāli un fiziski sadragāts. Ja diriģentiem būs jāmeklē cits darbs, ar mūziķu augstākās izglītības bāzi līdzvērtīgi pārkvalificēties nebūs vienkārši. Ja šie cilvēki nestrādās, būs milzīgs slogs sociālajam budžetam.
Man asaras bija acīs brīdī, kad tūkstoš dziedātāju izmēģināja jaunās Mežaparka estrādes skaņu. Brīnišķīgi skan arī pūtējiem. Aizmugures daļā vēl taps brāļu Kokaru kora mākslas telpa ar skatuvi un 600 klausītāju vietām. Tik daudzus gadus tieši infrastruktūra bija vājais punkts, bet tagad ir otrādi: infrastruktūra ir, bet mēs nedrīkstam kopā to pienācīgi izmantot. Esmu pārliecināts, ka Dziesmu svētki tomēr būs, tikai citā formā. Apspriežam vairākus variantus: A – kā bija paredzēts, B – pa vēsturiskajiem novadiem, C – koncerti ar samazinātu dalībnieku skaitu mēneša vai visas vasaras gaitā, bez nakšņošanas skolās. Skolām būs jādomā, kā ikdienā piedāvāt koriem lielas telpas, nevis mazās klasītes.
Gribu akcentēt – šis ir izšķirošs laiks. Aicinu paciesties dažas nedēļas. Ja situācija uzlabosies, pamazām varēsim atsākt darbu. Ja saslimstības rādītāji nemazināsies, tad gan jāsāk domāt, kā dzīvot tālāk. Gribu lūgt cilvēkiem, kuri rūpējas par mūsu veselību, saprast arī mūsu tautas identitātes nozīmību un beigt stāstīt, ka, korī dziedot, var saslimt un nomirt. Ja to katru dienu potē, vecāki vispār vairs nelaidīs bērnus uz kori. Nu jau lasu, ka bīstami esot spēlēt hokeju… Pirms kaut ko paziņo par konkrētām profesijām, aicinu pakonsultēties ar šo profesiju pārstāvjiem. Covid-19 var dabūt visur – arī kino, teātrī, autobusā.
Vajag glābt ekonomiku, taču ne jau nostādot identitāti un Dziesmu svētku tradīciju zemāk par lielveikaliem, krogiem, spēļu zālēm un citām izklaides iespējām. Mēs ejam nevis izklaidēties, bet rūpēties par savu tautu. Katrā mēģinājumā un koncertā dziedātāji un dejotāji nāk smagi strādāt. Tagad tiek apgalvots, ka tas ir mazāk vajadzīgs nekā jebkas, kur apkārt ir nauda. Tiekoties ar politiķiem un ministriju ierēdņiem, diemžēl jūtu, ka šāda attieksme ir. Tā ir dubulta morāle. Tad jāsāk jautāt tiem, kuri pieņem lēmumus, vai viņi domā par savas tautas nākotni. Ekonomika ir jāglābj, bet vai cilvēkiem vajag tikai ēst, dzert un gulēt? Mēs esam vispaklausīgākie un disciplinētākie. Lai man parāda koristu, kurš ir aizgājis uz bāru, piedzēries un tāpēc saslimis. Dziesmu svētku estrādes kopkorī būs grūti atrast kādu, kurš ir krimināli apsūdzēts. Ir jāatrod veidi, kā tomēr varam turpināt komunicēt.
Svētku pielāgošana
"Aicinu netrakot, samierināties un pielāgoties apstākļiem, lai pēc tam varētu atgriezties ierastajā ritmā," aicina Valsts izglītības satura centra Neformālās izglītības departamenta direktore un XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izpilddirektore Agra Bērziņa. Viņa neslēpj, ka top vairākas Skolēnu dziesmu un deju svētku versijas: A, B, C un D. "Ir jau pat plāns F, un ļoti negribētos nokļūt līdz Z, kad nekas nenotiek vispār. Tiek apspriesti vairāki modeļi, bet šobrīd par tiem nestāstām, lai nesamulsinātu kolektīvu vadītājus, dalībniekus un viņu vecākus," viņa piebilst.
Foto: LETA
Agra Bērziņa. Situācija šobrīd ir sarežģīta un diezgan baisa. Ir jābūt atbildīgiem un jāievēro distancēšanās. Ceram, ka situācija ziemā un pavasarī attīstīsies uz labo pusi, lai mēs nākamajā vasarā radītu pilnīgi jaunus Skolēnu dziesmu un deju svētkus. Respektējot pulcēšanās, krustošanās, distancēšanās ierobežojumus, meklējam optimālo variantu katra žanra koncertam.
Kopkoris un deju zīmējums varbūt būs jau citā formātā, bet ir jāpielāgojas, lai mēs vispār varētu saglabāt svētkus ar klātbūtni. Gribētos cerēt, ka tautas dejās varēs saglabāties pāru deju tradīcija. Par repertuāru nav jāuztraucas, tas ir zināms, un dziedātāji to var pieslīpēt arī individuāli. Sevišķi grūti tagad ir dejotājiem, kuriem nodarbības drīkstēja notikt tikai vasarā un mācību gada sākumā. Koncertos rudenī viņi jau varēja izdejot repertuāru. Koru aktivitātes bija ierobežotas visu laiku.
Apzinos, ka tuvākajos piecos septiņos gados tādi Dziesmu un deju svētki, kādus esam raduši piedzīvot līdz šim, paliks tikai mūsu atmiņā. Būsim reāli – lielākā pulcēšanās ir Mežaparka estrādē ar 12 000–13 000 dziedātāju tribīnēs un 30 000–40 000 skatītāju estrādē. Deju lielkoncertā stadionā Daugava plānoti 16 800 dejotāju un 10 000 skatītāju. Tagad tā nevarēs. Arī citi masu pasākumi, piemēram, ļaužu pulcēšanās 18. novembrī vai Jāņos krastmalā, nevarēs būt tādi kā līdz šim. Var jau lolot cerības un pārmest par nesapratni, bet ir jādomā, ko ir reāli iespējams izdarīt.
Satikšanās un pozitīvas emocijas ir svarīgas – mēs vienmēr priecājamies satikt kolēģus, savējos no visas Latvijas, just starojumu. Tomēr ir jābūt prātīgiem, jāspēj mainīties un pieņemt situāciju. Stipri šaubos, ka tuvākajos gados varētu atļaut ierasto kopā dzīvošanu ar nakšņošanu skolās, braukšanu pārpildītos svētku tramvajos. Gatavojamies, ka būs Dziesmu svētku vasara, notikumu virkne, priekšnesumu maratons. Varbūt kādi notikumi būs bez skatītājiem, vērojami tikai LTV un dzirdami radio. Pirmajā preses konferencē šā gada janvārī man viss bija tik skaidrs, it kā svētki būtu jau pēc nedēļas. Tagad tā vairs nav… Tikai trešdaļai deju kolektīvu paspēja notikt skates. Kori pat nepaspēja sākt. Raudzīsim pavasarī organizēt videoformātā…
Šobrīd apkopojam informāciju – cik ir kolektīvu? Vai tikpat daudz? Ir taču reorganizētas skolas. Gaidām no pašvaldībām šo informāciju. Zinu, ka daudzi kolektīvi sāka darbu tikai oktobrī. Daļa pedagogu ir aizgājuši pensijā, mainījuši darba un dzīves vietu. Nav tik vienkārši atrast turpinātāju. Pati esmu vadījusi deju kolektīvu skolā, kur tāda nekad nebija bijis, sāku no nulles Cēsu rajonā, nebija ne tērpu, nekā. Bažījoties par situāciju, jau domājam, kādi varētu būt ne tikai uz 2021. gada vasaru pārceltie svētki, bet arī nākamie 2025. gadā.
Nedrīkstam piemānīt!
"Skolēnu svētkiem ir jānotiek. Nedrīkstam piekrāpt vairāk nekā 15 000 dziedātāju. Ja 5.–9. klašu skolēni neizbaudīs Dziesmu svētkus, viņi negribēs iekļauties vidusskolu koros. Savukārt vidusskolēni var neaiziet uz studentu vai jauniešu koriem. Nedrīkstam viņus atkal piemānīt: būs, būs – un atkal nebūs. Domājot par alternatīvām svētku norises formām, jāatceras, ka bērni cer un tic, ka dziedās jaunajā Mežaparka estrādē," norāda XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēgumkoncerta Dziesmubērns mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols.
Piecpadsmit gadu strādājot ar Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas kori, viņš labi zina, ka jauniešu motivācija dziedāt korī ir ārzemju brauciens vai Dziesmu svētki: "Ja ārzemju braucienos netiksim un vēl nolaupīsim viņiem Dziesmu svētkus, jāskatās, vai sabiedrība pati nebūs vainīga, ka tradīcijas pārmantojamība būs pazaudēta." Edgars Vītols ir arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas katedras vadītājs un mūzikas skolotāju sieviešu kora vadītājs, Latvijas Universitātes "fizmatu" jauktā kora Aura mākslinieciskais vadītājs un vīru kora Absolventi mākslinieciskais vadītājs, kā arī Jelgavas pilsētas un novada koru virsdiriģents.
.jpg)
Foto: LETA
Edgars Vītols. Nav zināms, cik tūkstošu varēs kopā dziedāt un kā nodrošināt kvalitāti. Jauniešus, kuri koru dīkstāves mēnešos atraduši citas nodarbes, ir grūti dabūt atpakaļ ierastajā ritmā. Laukos vispār ir traģiski, jo bērnus ar autobusu aizved pēc stundām prom: korī viņš nevar dziedāt, jo netiks uz mājām.
Pats pārliecinājos, ka attālināti var strādāt tikai zināmu laiku. Pavasara karantīnas laikā korim Aura izveidojām mācāmos failus un lūdzām, lai katrs ik nedēļu iemācās un iedzied fragmentu. Tas apnīk, turklāt stress, sadzīves apstākļi vai tehnoloģiskā nodrošinājuma trūkums neļauj iedziedāt kvalitatīvi. Augustā, kora nometnē laukos sākot strādāt ar šīm dziesmām, redzēju, ka dziedātāji tās zina, bet… Tas vairs nav tas pats koris, jo dziedātāji vairs neklausās cits citā, ir zaudēta ansambļa sajūta, katrs dzied savā skaļumā.
Kora ansambli var izveidot, tikai dziedot kopā. Mēģinājumos var droši, skanīgi kopā dziedāt, bet mājās virtuvē, kopmītnes istabiņā vai darbavietā cilvēks pierod dziedāt pusbalsī. Maijā vēl varēja iziet ārā un skanīgi iedziedāt melodiju, bet rudenī un ziemā nav kur likties. Zūd kvalitāte. Paspējām 24. septembrī nodziedāt koncertu LU aulā kopā ar vīru kori Absolventi, taču vajadzēja mēnesi, lai vispār dabūtu atpakaļ formu. Smieklīgi ir domāt, ka, līdzko var mēģināt, uzreiz var uzstāties koncertā.
Aura ir liels koris – 76 dziedātāji. Pat ja katru pa vienam aicinu tikai uz desmit individuālajām minūtēm, kopā ar abiem kormeistariem nevaram paspēt tikties ar visiem. Vai ir jēga to darīt, ja uz šīm desmit minūtēm viņam stunda jābrauc sabiedriskajā transportā cauri visai Rīgai? Tas ļoti degradē mūsu darbu. Nevaram ieplānot nevienu koncertu, bet bez koncertiem dziedātājiem zūd motivācija saņemties.
Skaidrs, ka valsts svētkos amatierkoru koncertu nebūs. Ja nebūs arī Ziemassvētkos, tā jau ir kritiskā robeža. Koris ir arī ļoti nozīmīga socializēšanās ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses. Tas ir īpaši svarīgi laukos, kur cilvēku vispār nav daudz. Ja kora ritms tiek pārtraukts, dziedātāji vairs nejūtas tam piederīgi, iesūno viensētās. Pašlaik nedrīkstam pulcēties, taču ir jābeidz visu laiku izcelt dziedāšanu kā galveno risku. Mēs nevaram piecus vai desmit gadus dzīvot vienās bailēs, ka korī vai deju kolektīvā visi inficēsies. Ir jānotur mūsu unikalitāte, identitāte, kultūras pārmantojamība. Šis ir būtisks mūsu sabiedrības veselības jautājums.
Mūs izmet aiz borta
"Mūsu joma cieš totāli, bet neviens par mums skaļi nerunā un mūs neaizstāv. Vienīgie, kas par mums runā skaļi, ir infektologi, sakot, ka koris ir vislielākais infekcijas perēklis. Tas ir galvenais, ko sabiedrība dzird par koriem. Paldies Kultūras ministrijai un Nacionālajam kultūras centram," ironiski saka Dziesmu svētku biedrības priekšsēdētājs, jauniešu kora Balsis diriģents un Dziesmu svētku virsdiriģents Ints Teterovskis.
Foto: Kristaps Kalns
Ints Teterovskis. Nesen oktobrī Vecpiebalgas korī nonāca trīs koronavīrusa inficētie, bet, ja koris ir galvenais perēklis, visiem bija jābūt saslimušiem. Vasarā, kad Covid-19 situācija atslāba, amatierkori bija vienīgie, kuriem saglabājās stingras distancēšanās prasības. Bez pamata. Cilvēki saslimst nevis korī, bet jebkurās mazās, nevēdinātās telpās. Gan Ugam Dumpim, gan Jurijam Perevoščikovam jautāju, vai ir pierādījumi, ka dziedot radītais aerosols ir spējīgs efektīvi izplatīt koronavīrusu. Protams, atbilžu nav. Vien kopš pavasara tiek atgādināts par senioru kori ASV. Cerēju, ka Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) un Kultūras ministrija (KM) par mums pacīnīsies, parūpēsies, taču reālas darbības diemžēl nav. Ar lielām grūtībām izdevās panākt, lai kopš jūnija mums vispār atļautu dziedāt.
Profesionālajiem koriem šis ir darbs. Savukārt amatierkolektīvu dziedātāji un dejotāji pierod vairs nenākt. Jau vasarā dzirdēju, cik diriģentiem ir bijis grūti sapulcēt dziedātājus pēc pirmās pauzes. Tagad mūs atkal aizver ciet. Cilvēki "atlūzīs". Tas attiecas arī uz nelielo diriģentu skaitu, kuri vēl strādā ar koriem. Visvairāk viņu trūkst skolās. Vairākiem amatierkoru vadītājiem visu vasaru nemaksāja algu. Kas notiks tagad, ja 13. novembrī neļaus darbu atsākt? Diriģentu vairākums agrāk bija vīrieši, bet tagad profesijas prestižs ir sagrauts, un infektologi tevi pēkšņi atlaiž no darba. Kā uzturēt ģimeni? Tāpat jau iznāk strādāt fanātiska patriotisma vārdā. Par darbu ar kori Balsis saņemu 354 eiro uz rokas. Mums ir septiņdesmit koncertu gadā. Esmu visu koncertu producents, mārketinga vadītājs, idejas autors, finanšu piesaistītājs, projektu un atskaišu rakstītājs… Bija noīrēta studija Raimonda Paula un Ineses Zanderes cikla ierakstīšanai. Tas nevarēja notikt. Par laimi, esam jau sagatavojuši 18. novembra koncerta programmu. Ceru, ka varēs notikt mūsu tradicionālie Ziemassvētku koncerti. Pie ieraksta varētu atgriezties tikai nākamgad.
Mums šī ir ārkārtas situācija, taču publiskajā telpā nedzird par mūsu aizstāvību. Pirms valdības ārkārtas sēdes zvanīju uz Nacionālo kultūras centru ar jautājumu – kā plānots par mums pacīnīties? Atbilde bija: "Mēs darīsim visu, ko varam." Ko konkrēti?! Sarmīte Pāvulēna, kura atbild par Dziesmu svētkiem, nometa klausuli. Aizrakstīju LNKC vadītājai Signei Pujātei, un arī viņa atbildēja: "Darām visu, ko varam." Dziesmu svētku biedrībai ir sadarbības līgums ar LNKC, bet viņi mūs atsevišķos jautājumos totāli ignorē. Man vairs nav ticības, ka par mums kāds iestāsies. Tāpēc jau mūs visu laiku izmet aiz borta.
Izglītības un zinātnes ministrija mani pieaicināja uz skolēnu svētku rīcības komitejas sanāksmi. Pavaicāju Dzintaram Mozgim no Slimību profilakses un kontroles centra, vai varētu beigt melno PR par koriem. Kur ir pierādījumi? Pārējie pat neuzdod jautājumus. Kad Dziesmu svētku mākslinieciskās padomes sēdē šos jautājumus uzdevu Perevoščikovam un Dumpim, kultūras ministrs Nauris Puntulis pat muti neatvēra.
Populārajā vīrusa izplatības ķēdes shēmā, kuras galvgalī ir izglītības iestāde (sešpadsmit inficēto), īpaši uzsvērts ir koris (trīs inficētie) un sporta klubs (septiņi). Bet varbūt sāksim ar to, kur radās tie pirmie sešpadsmit? Bez jebkādas analīzes mūs vienkārši iemet groziņā: "Jūsu ir daudz, labāk neko nedariet", un nav neviena, kas aizliek par mums vārdu. Tai jābūt KM un LNKC, bet rezultātu diemžēl nav. Kājas aug vecajā stāstā, ka par Dziesmu svētkiem atbild KM, bet praktiski par amatieru kolektīviem atbild to dibinātāji – pašvaldības. Līdz mirklim, kad var teikt uzrunu Lielajā estrādē, Dziesmu svētku kustība nevienam nav vajadzīga. LNKC pat norādīja, ka Dziesmu svētkus nevar likt augstāk par pārējām nemateriālajām kultūras mantojuma vērtībām – piemēram, Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes vai Gaujas plostnieku amata prasmēm.
Nekāda pamata nav arī KM nostājai, ka profesionāļi drīkst strādāt, bet amatieri ne. Jāatgādina, ka visus amatierkorus vada profesionāli, Mūzikas akadēmiju absolvējuši diriģenti. Mēs nedrīkstam, bet jebkura šlāgergrupa drīkst muzicēt, lai gan lielākajai daļai nav muzikālās izglītības? Sanāk, ka viņi tagad ir profesionāļi?! Uz amatierkoru diriģentiem neattiecas arī Radošo personu likums. Tātad es, profesionāls diriģents, neesmu radoša persona? Kas es esmu? Ko es te vispār ņemos?
Joprojām nav novērtēts milzīgais ieguldījums, ko amatierkustība dod citām jomām. Tā nav patērētāja. Tā ir radītāja sabiedrības kvalitātes, latvietības, sociālajā jomā. Taču 2021. gadam plānotā 191,3 miljonu eiro kultūras budžeta infografikā Dziesmu svētku nav! KM man paskaidroja, ka nacionālajai vērtībai – Dziesmu svētku procesam – paredzēti 376 000 eiro. Toties kādam pētījumam par to, cik Latvijai ir svarīga kultūra, ieplānots piecreiz lielāks finansējums. Skaidrs, ka šī laika ietekme būs ļoti jūtama un ir jau tagad. Bet ir klusums. Tas sāp visvairāk.
Izturības mērlente
"Mēs ar vīru esam Covid-19 pozitīvi, tāpēc mans skatījums uz Dziesmu svētku ilgtspēju un drošību atšķirsies no tā, ko domāju vēl pirms divām nedēļām," atklāj Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte. Arī viņasprāt, attieksme pret Dziesmu svētku kustību ir nepelnīti nevienlīdzīga: kas vieniem ir atļauts, otriem – amatiermākslas kolektīviem – tiek liegts. "Vīruss neizvēlas ne amatierus, ne profesionāļus, ne ekonomiski atbalstītās mērķgrupas, ne tos, kuriem ir jādzīvo bez iztikas līdzekļiem. Varu teikt tikai to, ka Dziesmu svētku tradīcija pierādīs, cik tā būs spējīga pacelties pēc Covid-19 viļņa," viņa saka.
Foto: LETA
Signe Pujāte. Bīstams ir motivācijas trūkums, ne visi gribēs atgriezties atpakaļ kolektīvos. Tas ir risks katram kolektīvam un procesam kopumā, bet es gribētu teikt, ka jau dažādos vēsturiskos laikos esam sevi pierādījuši kā spēcīgu tautu. Liekas, ka tieši Covid-19 būs mūsu izturības un patieso mērķu mērlente.
Jau koronavīrusa pirmā viļņa laikā es personīgi zvanīju to pašvaldību vadītājiem, no kurienes atskanēja signāli, ka kaut kas tiek likvidēts. Palūkojoties uz kopainu, izkristalizējās doma, ka tieši šobrīd ir pienācis skarbais brīdis, kas parādīs, kas mēs katrs esam Dziesmu svētku kustībā. Vai tā mums ir tikai idealizēta forma, ko pieminam vārdos, bet nepildām darbos? Vai gluži pretēji – par spīti grūtā laika izaicinājumiem un zaudējumiem, turpināsim darbu, neskatoties uz to, ka kāds būs izlēmis neatgriezties?
Šī ir smaga pārbaude, kas parādīs, cik paši esam uzticīgi Dziesmu svētku kustībai. Ja cilvēkiem ir interese dejot, gan jau radīsies alternatīvas. Zinām arī, ka nekas nav tikai melns vai balts. Piemēram, latviešu tautas dejas priekšstatām kā pāru dejas, taču folkloras materiāli parāda arī Latgales pleskas – dejas pa riņķi. Strādāt attālināti ir izaicinājums jebkuram mākslinieciskajam kolektīvam, taču vissvarīgākais ir katra cilvēka iekšējais nolūks būt Dziesmu un deju svētku tradīcijas sastāvdaļai.
Atturēšos komentēt Inta Teterovska sašutumu par to, ka Dziesmu svētki nav prioritāte nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tas ir augstprātīgs skatījums – sevi likt augstāk par pārējiem. Dziesmu svētki ir valstiski nozīmīga tradīcija, bet tai līdzās ir citas nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes: Dziesmu svētku dalībnieks vienlaikus var būt arī Carnikavas tradicionālās nēģu kūpināšanas meistars. Būtu jocīgi, ja kāds teiktu, ka Dziesmu svētki ir svarīgi, bet nēģu kūpināšana nav.
Nedomāju, ka kāds no epidemiologiem gribētu pateikt, ka Dziesmu svētki nav svarīgi. Tiesa, kori ir trāpījuši negatīvā gaismā. Bet paskatieties uz Operas kori un Radio kori, kas dabūjuši pamatīgu Covid-19 devu. Runa ir par cilvēkiem. Dziesmu svētku kustība, piedošanu, uz brīdi paliek sekundārajā plānā. Ja nebūs cilvēku, nebūs arī kustības. Glābiņš ir iespēja palikt neskartiem savos sociālajos burbuļos un nekrustoties citam ar citu. Pirmais Covid-19 gadījums, kas mūs sasniedza, bija ar tradicionālo kultūru saistīts pasākums, kur saslimšana no viena dalībnieka aizgāja pa ķēdi. Kori ļoti uztraucas par savu reputāciju un dara visu, lai nekļūtu par infekcijas perēkļiem. Paldies Dievam, Latvijas pārsimt amatierkoru vidū saslimšana pagaidām neizplatās.
Ja būs jāierobežo pulcēšanās, Dziesmu svētku formām būs jāmainās, neizslēdzot, ka estrādē un stadionā drīkstēs atrasties krietni mazāks cilvēku skaits. Ierosinājumi par reģionālām norisēm izskanējuši arī senāk, bet toreiz neviens nespēja domāt citādi kā tikai kategorijās: Rīga, Mežaparks un Daugavas stadions. Skolēni ir trāpījušies pirmie, kuriem ir jāiziet smagais pārmaiņu ceļš. Tā kā nevaram caur stikla bumbu ielūkoties nākotnē, nākas vingrot dažādos virzienos. Būs jāpierod, ka pasākumu būs mazāk un tie būs lokālāki. Gan dzīvē, gan tradīcijā vajag darīt visu, kas ļauts, un izdzīvot. Viena no jaunajām diriģentēm dalījās Facebook ar skolas kora pēdējo klātienes stundu. Zinot, ka vairs nedrīkstēs tikties, bērni pieprasīja dziesmu Saule. Pērkons. Daugava. Tas tomēr ir apliecinājums, ka nav nemaz tik slikti. Jau XIX gadsimtā Krišjānis Barons un viņa līdzgaitnieki izteicās, ka senās dainas izzudīs, tomēr joprojām XXI gadsimtā tautas dainu nervs ir diezgan dzīvs, kaut arī zināma daļa sabiedrības par to zina mazāk un viņus tas neinteresē.
Kolektīvu vadītāji ir atzinuši, ka cilvēkiem mazinās motivācija, tomēr karsti signāli par kolektīvu iziršanu mūs nav sasnieguši. Folkloras kustība aug kā sēnes pēc lietus, festivāla Baltica rīkotājiem ir jāiespringst, lai visiem dotu uzstāšanās iespēju. Gatavojam 2023. gada Dziesmu svētku saturu: konkursos jau esam ieguvuši gan koru lielkoncerta, gan deju lielkoncerta veidotāju komandas. Patlaban sagatavošanā ir deju otrā programma, pūtēju orķestru dižkoncerts, briedinām nosacījumus noslēguma koncertam. Ja svētku forma būs jāmaina konkrētu apstākļu dēļ, rīkosimies līdzīgi kā Skolēnu dziesmu svētku veidotāji.
Savulaik iesniedzām Veselības ministrijā priekšlikumus rast amatiermākslai īpašu statusu, bet vīruss jau nepazūd. Turam roku uz pulsa. Novembra vidū raudzīsim: ja neļaus strādāt klātienē, turpināsim attālināti. Var teikt, ka šobrīd klātienē atļautā strādāšana viens pret vienu ir ārprāts, tomēr tā ir zīle rokā. Dejotājiem gan vajadzētu dot iespēju drošā vidē dejot pārī. Domāju, ka Covid-19 vilnis ir jāpārlaiž stoiskā mierā, nevis jālobē amatiermāksla. Tā ir jāpasargā, nevis vieglprātīgi jāpalaiž darbībā, pakļaujot cilvēkus riskam saslimt.