Kartona vāciņš, kas laika gaitā nolietojas tāpat kā daudz lasīta grāmata, nevis kļūst par ārā jūkošu plastmasas izstrādājumu ar aplauztiem stūriem. Vēl viens pluss – melnā matētā krāsa, uz kuras nespīd pirkstu nospiedumi kā uz glancētajiem. Puiši gan atzīst, ka nebūšot viegli atrast, kur tos diskus ielikt, jo mūzika glabājas datoros, toties šo izdevumu taustāmā formātā var kādam uzdāvināt – nesūtīsi taču dāvanu e-pastā failu veidā. Albuma nosaukums ir New Life – grupai Depeche Mode ir agrīns hits ar tādu pašu nosaukumu.
"Ja tā burtiski pārtulkojam latviešu valodā, tā ir "jauna dzīve" jeb "jauna dzīvība". Šis apaļais ripulis nav kaut kas mākslīgi izveidots, bet dabiski radies. Skaņdarbs nav vienkārši gabals, kaut kāds klucis, bet dzīvs organisms. Vai zini, kāda nots ir kosmosam, Visumam? Si bemol. Ļoti, ļoti zems si bemol. Tik ļoti zems, ka mēs to nedzirdam, un tas skan visu laiku. Patiesībā viss ir mūzika. Arī klusums – tā ir gara, gara pauze. Arī mēs paši dzīvojam jaunu dzīvi caur šo grupu, mēģinot tuvoties šai si bemol tonalitātei – tuvāk kosmosam," stāsta Valters Pūce.
Labākais, kas varēja notikt
"Instruments viola da gamba ir čella priekštecis, sencis. Mūsu grupas nosaukums sakrīt ar to, ko mēs darām, jo saglabājam čellu un liekam klāt jaunas lietas, lai tas neizklausās pēc akadēmiskās mūzikas, bet būtu kaut kas mūsdienīgs. Mūsu mūzikā čellu skaņa aptuveni 90 procentos gadījumu ir tīra, un kaut kādus efektus izmantojam minimāli, jo čells pats par sevi ir foršs instruments un uz tā var dabūt draivu arī bez elektroniskas iejaukšanās," stāsta Valters.
"Čella spēlētās melodijas ir tas, ap ko mēs būvējam visu pārējo," piebilst vēl viens Da Gamba dalībnieks Ričards Čerenkovs. "Citi elementi ir vairāk kā iepakojums, kurā man ir brīvība spēlēt basiņu vai perkusijas, kādas man tajā brīdī gribas visvairāk." Arī Da Gamba mūzikā skanošās perkusijas, ko no savas aiz čella maketa noslēptās semplēšanas ierīces koncertos atskaņo Ričards, veidotas no sitieniem pa čella korpusu, tos elektroniski apstrādājot.
Visi trīs mūziķi ir pazīstami kopš bērnības – mācījušies 1. bērnu mūzikas skolā pie viena čella skolotāja. Vēlāk Valters un Antons Trocjuks turpināja studēt čellu (Valters pašlaik studē Briselē, Antonam – akadēmiskais gads Latvijas Mūzikas akadēmijā) un sāka spēlēt čellu grupā Melo-M, savukārt Ričards pievērsās elektroniskās mūzikas producēšanai, sadarbojoties ar māksliniekiem visā pasaulē, un studēja etnomuzikoloģiju. Divas it kā pilnīgi atšķirīgās lietas labi noderēja sevis pilnveidošanai, tomēr viņam nelika mieru sapnis nokļūt un realizēt sevi uz skatuves, lai gūtu kontaktu ar cilvēkiem, un tas nekad neizdotos, turpinot sēdēt savā skaņu darbnīcā.
"Negribējās darboties kā dīdžejam vai iesaistīties kādā rokgrupā – gribējās mēģināt darīt kaut ko jaunu. Brīdī, kad Valteram un Antonam bija apnicis spēlēt kaverversijas Melo-M sastāvā, es atgriezos Rīgā no Pekinas, kur kādu laiku dzīvoju, un tas izrādījās brīdis, kad mums visiem trim jāsanāk un jāsāk kaut ko darīt kopā. Un tas ir vislabākais, kas varēja notikt, ļaujot apvienot šīs divas pasaules, kuras mēs pārstāvam," stāsta Ričards, kurš epizodiski izpaužas arī vokāli.
Garš, garāks, visgarākais
Jautāti par saprašanos radošajā procesā, tās vieglumu vai smagumu, visi trīs skaļi iesmejas, un Valters skaidro: "Ja ir divas līdzvērtīgas pasaules, kas foršas katra pati par sevi, tās neglauda viena otru, un, kad satiekas, ir sprādzieniņš. Bez tā rezultāts nebūtu tāds, kāds tas ir. Tas piedod asumu. Mēs daudz eksperimentējām, līdz atradām veidu, kā šīs pasaules nenoēd viena otru. Tur ir smeldze, tur ir kačka un kosmoss, kuru var panākt gan tikai ar elektroniku, gan tikai ar čellu." Antons piebilst, ka tas bijis garš ceļš, kas jānoiet, lai abas šīs pasaules iemācītos sadzīvot kā kaķis ar suni.
Albumā lielākoties ir pašu sacerēti skaņdarbi. Izņēmums ir Immigrant Song no Led Zeppelin, spēlēšanās ar Bēthovena Odu priekam, kas maskēta ar divdomīgu nosaukumu Beatheaven, un Valtera tēva Valta Pūces skaņdarbs Balāde no izrādes Šveiks, kura tapšana bijusi visgarākais process – vispirms bija Pētera Brūvera dzejolis, pēc tā tapa Valta Pūces mūzika, Dailes teātra izrādē to dziedāja Renārs Kaupers, un beigu beigās Da Gambas albumā ir divas versijas – instrumentālā un ar vokālu franču valodā, kuru pēc ilgas un garas pierunāšanas izpildījusi Lara Bellerose ar pašas sacerētu jaunu tekstu.
Pie kājas!
Nosaukumam Da Gamba jau atrastas vairākas nozīmes. Burtiskā tulkojumā no itāļu valodas Da Gamba nozīmē "pie kājas". Mums, latviešiem, tas ir teiciens, kas nozīmē "vienalga" vai pat "pie vienas vietas", kas varētu būt labs nosaukums vienīgi pankgrupai. Šāds nosaukuma tulkojums, iespējams, kā puišu labprātīga atzīšanās grēkos tīri labi ietu pie sirds čellistu pasniedzējiem, kuriem ne vienmēr paticis, ka papildus akadēmiskā čella apguvei jaunie mūziķi ļaujas arī šādiem eksperimentiem, jo, pēc pasniedzēju domām, tas traucē studijām. Valters precizē, ka "pie kājas" viņiem ir nevis pati čellu lieta, bet gan stereotipi, kā jāspēlē čells: «Ne vienmēr tas ir jādara tā, kā grāmatā rakstīts. Da Gamba ir tāda attieksmes lieta…" Ričards turpina: "Jo mēs taču darām to vispirms sev, nevis skolotājiem."
Itāļiem par iepriekšminēto noteikti būtu daudz mazāk ko teikt, jo viņiem tas ir burtiski – čells spēlējot patiešām tiek turēts pie kājas. Vēl Āfrikas vidienē ir pilsēta Dagamba, uz kurieni puišiem ļoti gribētos kādreiz aizbraukt uzspēlēt. Visas šīs lietas ir tik skaisti sakritušas, ka vēl tikai pietrūkst sunīšu līdzās mūziķiem viņu reklāmas fotogrāfijās, jo pēc dresūras likumiem "pie kājas!" ir viena no komandām, kas labi audzinātam sunim pēc saimnieka pavēles tūdaļ jāizpilda. Tas varētu būt ieteikums nākamā albuma noformējumam, jo izskatās, ka Da Gamba nav mirkļa projekts.
Da Gamba
New Life
Marana ****