Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -2 °C
Sniega pārslas
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Izrādes Granātu aproce recenzija. Kuprina herbārijs

Jau otrais teātris gada laikā pievēršas Aleksandra Kuprina stāstam Granātu aproce. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī šī izrāde ir reveranss tradīcijai

Glītā interjerā pievilcīga aktrise skaistā kleitā dziedošā balsī lasa grāmatu. Teksts ir par viņas varoni. Tā sākas viesrežisores Irinas Keručenko jauniestudējums Granātu aproce Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Pēc viencēliena beigām secinājums ir skaidrs – vēlme "klasiski" iestudēt jebkādu materiālu nedrīkst būt pašmērķis, ja citu mērķu nav. Pretējā gadījumā neizbēgami uzglūn visu teātra skatītāju lielākā ienaidniece – garlaicība.

 

Nost ar novatorismu!

Reizēm atsvaidzinoši ir palasīt, ko par izrādi, kad pēc tās noskatīšanās kritiķim jau izveidojies savs viedoklis, raksta citi. Šajā ziņā zīmīgs piemērs ir portāla Tvnet krievu versijā 19. decembrī publicētā Tatjanas Odiņas atsauksme par Granātu aproci. Autore no sirds priecājas, ka iestudējums ir "klasisks, brīvs no jauninājumiem", ka tajā nav nekādu pārnesumu laikā, kailu cilvēku uz skatuves un citu efektu, ar kuriem teātra novatori cenšoties panākt skatītāju "aizķerošu" mūsdienu teātra valodu. Tatjanas Odiņas atstāstā režisore Irina Keručenko uzskata, ka "eksotika teātrī vajadzīga vien tiem, kam nepietiek prasmju un iemaņu tikt galā ar īsto laikmeta estētiku, uz kuru attiecas darbība". Ja režisore to tiešām teikusi, varam, protams, aizrādīt, ka novatorisms teātrī nenozīmē eksotiku, taču svarīgāks ir kas cits – Irina Keručenko pati ar savu izvēlēto šķietami tradicionālo lasījuma formu nav tikusi galā.

Skatoties Krievu teātra jauniestudējumu, kurā aktieri nudien spēlē no sirds un viņiem pilnīgi neko nevar pārmest, jo īpaši gribas novērtēt to būtisko darbu, ko dramatizējuma veidošanā pēc šī paša stāsta motīviem Dailes teātra izrādē Granātu krāsas aproce (pirmizrāde 2016. gada 16. maijā, režisors Mihails Gruzdovs) ieguldījusi dramaturģe Justīne Kļava. Ir veikts pārliecinošs prozas "tulkojums" skatuvei, aizvācot dažus varoņus, pārbīdot akcentus, taču izveidojot darbībai pateicīgu teksta struktūru.

Irina Keručenko savam iestudējumam izvēlas atšķirīgu metodi, viņa pārnes stāstu, cik nu vien precīzi var, liekot aktieriem brīžiem runāt par sevi trešajā personā un aprakstot to, kas uz skatuves jau redzams. Iedomāties, ko tieši tas papildus piešķir inscenējumam, ir pagrūti. Iestājas brīži, kad aktieriem nav ko darīt, un tad režisore, piemēram, liek aktrisēm pārnēsāt puķupodus, cenšoties radīt iespaidu, ka šai darbībai ir kāds virsuzdevums. Taču pamata virsuzdevums, kā šķiet, bijis radīt izrādi, kas piepildītu konservatīva skatītāja gaidas: klasika kā materiāls, romantiska stīga sižetā, skatuves ietērpa un kostīmu vizuālā pievilcība, dzīvā mūzika. Māksliniece Marija Utrobina un komponiste Nataļja Bogdanoviča palīdz režisorei šo uzdevumu izpildīt.

 

Mīlētājs siltajā veļā

Režisore, pārnesot stāstu uz skatuves, īsti nav izlēmusi, kā to darīt, tāpēc viņas piedāvātie instrumenti nav no viena plaukta. Te lasījums, te atsvešināta spēle, uzsverot, ka teksts ir tikai teksts, ko var vairākkārt atkārtot, te pretenzijas uz reālpsiholoģisku attiecību atveidojumu, visbeidzot mirušais cilvēks, pirms pašnāvības novilcis virsdrēbes un palicis baltā apakšveļā, runā vēstules tekstu, kam vajadzētu skatītāju saraudināt.

Aktieri dara, cik šādos apstākļos spēj. Laimīgā kārtā režisore neprasa no viņiem pārspīlētu jūtu izkāpinājumu. Janas Herbstas Vera Nikolajevna ir skaista un nogarlaikojusies sava vīra kņaza paspārnē. Viņas māsas Annas Nikolajevnas lomā Jūlija Berngardte apvieno šķietamu bērnišķību ar aukstu aprēķinu. Patīkami pārsteidz Jevgeņijs Korņevs Veras vīra lomā, parādot, ka ne tikai sievu joprojām mīl (lempīgi, bet mīl), bet arī saprot, ka viņu mīlēt ir spējīgs kāds cits, un nenosoda to. Aproces sūtītājs, Veras dievinātājs Želtkovs, Aleksandra Maļikova izpildījumā ir pievilcīgs vīrietis, kurš atraisās tikai savās vēstulēs. Veras un Annas brāļa Nikolaja lomā Vitālijs Jakovļevs toties skalda kā ar cirvi – viņš ir enerģisks un nežēlīgs un labāk par citiem zina, kas pieklājas. Aizkustinošs vecā ģenerāļa lomā ir Leonīds Lencs. Raksturlomas, iezīmējot kādu vienu pamanāmāku šķautni, veido Ņina Ņeznamova, Dana Čerņecova, Maksims Busels, Tamāra Sudņika un citi aktieri – plašs ansamblis ar niecīgiem uzdevumiem. Šis aktieru kopums tiek izmantots nemērķtiecīgi, sižeta ekspozīcija ilgst teju stundu, un tikai tad darbība sāk attīstīties.

Tieši šis nogurdinošais dramatizējums – nedramatizējums, kā arī režisores neprasme to iedzīvināt darbībā ir pie vainas, ka izrāde garlaiko. Tā atstāsta un ilustrē prozu, nepārkausējot to darbības un teksta sintēzē, tādējādi raksturi ir plakani un pati izrāde – dekoratīva, nedzīva. Taču nevar noliegt, ka aktieri Kuprina stāstu izspēlē ar labpatiku.

 

Granātu aproce

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 15., 17.I plkst. 19; 1., 2., 16.II plkst. 19

Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 10–15

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja