Kad Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris mani ielūdza apmeklēt izrādes Jauktās jūtas ģenerālmēģinājumu, brīdināju, ka par to nevarēšu rakstīt, jo kritiķiem to liedz profesionālā ētika. Tomēr pēc izrādes noskatīšanās sapratu – šis ir gadījums, kad izrāde jau dienu pirms pirmizrādes ir pilnīgi gatava un tajā diez vai kaut kas mainīsies. Gatavība gan nenozīmē automātisku kvalitāti.
Pietiek ar aktiera vārdu
No mārketinga viedokļa teātris, protams, ir izvilcis lielo lozi, jo piesaistīt Genadiju Hazanovu repertuāra izrādē ir lieliska iespēja atvilināt tos, kuri ikdienā vietējo mākslinieku sniegumam atmetuši ar roku un gaida tikai viesmāksliniekus (domāju, ka šāda skatītāju kategorija pastāv). Teātra direktors Eduards Cehovals Hazanovam partneros deleģējis savu kundzi Gaļinu Rosijsku – aktrisi ar stabilu vietu teātra repertuārā, kura pēdējos gados spēlējusi lugās ar līdzīgu tematiku – par mīlestību "pēc piecdesmit" –, piemēram, Nadeždas Ptuškinas Kam neveicas nāvē, paveiksies mīlestībā. Skatītājs, kas nāk uz Hazanovu, nāks uz jebkuru lugu, turklāt Krievijas producentu kompānijas Latvijas skatītāju jau ir pieradinājušas, ka pietiek ar aktiera vārdu un izrādes nosaukumu – bieži vien afišās ne autoru, ne režisoru nemaz nevar neatrast. Rīgas Krievu teātris arī var ļoti necensties popularizēt lugas autoru, jo slavēt viņu īsti nav par ko.
Amerikāņu autors Ričards Baiers, kā vēsta interneta avoti, lielākoties pazīstams kā seriālu scenārists, turklāt viņam ir bakalaura grāds psiholoģijā, kas varētu dot cerības par smalku raksturu savijumiem viņa daiļradē. 1987. gadā pirmizrādītā luga Jauktās jūtas saved kopā divus atraitņus, kas vēlas apprecēties, bet nespēj sadūšoties pateikt jā. Tas notiek pēc stundas un četrdesmit minūtēm, kaut skatītājam iznākums ir skaidrs jau pēc piecām.
Sliktākais ir tas, ka bez rakstura dīvainību demonstrējumiem un atmiņām par mirušajiem dzīvesbiedriem lugā faktiski nekas nenotiek – izņemot starpspēles ar diviem strādniekiem, kuri nesteidzīgi nes laukā pārcelties sadomājušās galvenās varones Kristīnas mēbeles. Kad pagājusi pusstunda, sākas skatītāja ilgas pēc jebkāda pavērsiena, kaut vai briesmīgi sadomāta un melodramatiska, – apmelojošas vēstules, kāda pārpratuma –, lai būtu iemesls sanīsties un salabt, citiem vārdiem, lai būtu jebkāds sižeta samezglojums. Bet nav. Viņš grib precēt, viņa saka nē. Viņi pārguļ, viņa joprojām nesaka jā. Un tad beigās viņa pati prasa, lai viņš viņu apprec. Viss.
Zvaigzne produktā
Varbūt būtu iespējams savīt smalkas mežģīnes starp šiem diviem cilvēkiem, liekot uzsvaru nevis uz to, kas tiek pateikts, bet drīzāk uz to, kas noklusēts. Tikai tā var izskaidrot lugas starptautiskos panākumus. Taču nekas, kas izrautu izrādi ārpus sadzīviskas rosīšanās, nenotiek. Galveno lomu tēlotāji spēlē pietiekami mierīgi, atraisīti, zināmā mērā lietišķi – kā jau cilvēki, kas nepūlas nevienam neko pierādīt. Hazanovs izveidojis simpātiska īgņas tipāžu, kurš aicina dāmu uz restorānu, bet pēc tam pusstundu vaimanā par dārgo rēķinu. Brīžiem šķiet, ka aktieris ieslēdz kādu grimasi tīri tehniski, lai būtu smieklīgāk. Gaļina Rosijska paradoksālā kārtā tieši tik pieticīgajā dramaturģiskajā materiālā spēj justies itin pārliecinoši, "neplēš jūtas", bet brīvi ļaujas notikumu gaitai. Tā kā no viņas varones ir atkarīgs, vai izveidosies pāris, skatītāja uzmanība centrējas tieši uz viņu, un aktrise to veiksmīgi izmanto savā labā. Žēl, ka režisors Leonīds Truškins pieļāvis, ka tiek nosvītrota deja, pēc kuras burvīgais briesmonis Hermanis ievelk Kristīnu gultā. Deju, kurai dramaturģiski ir būtiska nozīme, aizstāj pāris žestu – un skatuve satumst.
Izrāde atstāj iespaidu, ka tā veidota izbraukumiem, tāpēc Borisa Krasnova radītā dekorācija ir kompakta (pietiekami labi situētās varones dzīvokļa sienu apdare gan izskatās pēc 70. gadu kultūras nama). Kostīmi brīžiem liek saviebties, īpaši, kad galvenais varonis uzbrien gaišzilā treniņtērpā. Tīri funkcionāli savas strādnieku lomas pilda Dmitrijs Palēss un Anatolijs Fečins. Pieticība dveš no izrādes kopumā – tā jau pēc ieceres ir produkts, nevis mākslas darbs. Ar šādu līmeni bez zvaigznes iesaistes neviens teātris neizietu sveikā, bet pats fakts, ka zvaigzne spēlē šādā – vēlreiz teikšu – produktā, neko labu neliecina ne par Genadiju Hazanovu, ne Rīgas Krievu teātri. Acīmredzami izvēlēts vieglākais naudas pelnīšanas variants, nemaz necenšoties izlikties, ka gribēts kas vairāk.
Jauktās jūtas
Nākamā izrāde Rīgas Krievu teātrī 19.VI plkst. 19