Apmeklējot nupat Rīgas biržā atklāto izstādi Boriss Lurje un NO!art un lēnām pārvietojoties no viena darba uz nākamo, pavisam nejauši nācās dzirdēt kādu amizantu sarunu. Īpaši necenzdamies pieklusināt balsi, muzeja zāles uzraugi savā starpā sašutuši vienojās, ka mākslai esot jāvēsta par labo un skaisto, savukārt šādi joki (ar to domājot ekspozīcijā redzamo) esot kaut kas pilnīgi bezjēdzīgs. Ja vien tā nebija speciāli iestudēta un izstādi papildinoša runas performance, kurai jāmulsina skatītāji, uzraugu vaļsirdīgie komentāri nebūt nav aplami, jo NO!art mākslas izpausmes radās un tika realizētas kā pretstats pilsoniskajai gaumei, tās sentimentālajai ticībai labajam un skaistajam. Turklāt NO!art māksla apzināti tika radīta kā "bezjēdzīga" tālaika mākslas finansiālā vērtīguma izteiksmē, tādējādi protestējot pret patērētājsabiedrības normām un arvien pieaugošo mākslas komercializēšanos.
50. gadu beigās šāda nostāja vēl nebija sevi diskreditējusi, tukša poza un NO!art attīstījās kā konceptuāla kontrkultūras forma, kas aktīvi un patiesi tika pretstatīta vispārpieņemtajām un pieprasītajām mākslas praksēm. Protams, daudzi izstādē redzamie mākslinieciskie paņēmieni mūsdienu mākslā jau sen ir kļuvuši pašsaprotami gan komerciālā, gan estētiskā izpratnē, taču popularitātes ziņā NO!art pārstāvji mākslas vēsturē līdz šim nav pietiekami novērtēti, lai gan spēcīgi ietekmējuši arī tādus māksliniekus kā, piemēram, Gerhards Rihters un Endijs Vorhols.
Gara radniecība
Muzejā Rīgas birža redzamo izstādi ir kūrējusi mākslas zinātniece Ivonna Veiherte, un tā tapusi, sadarbojoties ar Borisa Lurjes mākslas fondu Ņujorkā. Sešpadsmit mākslinieku ekspozīcija reprezentē spilgtu laikmetīgās mākslas vēstures epizodi, taču vienlaikus tā nav jāuzlūko kā retrospekcija, jo izstāde aptver grupas mākslinieku darbību tikai no 1959. līdz 1964. gadam, cenšoties atklāt arī tā laika Ņujorkas mākslas dzīves paralēlās norises.
Izstādē ir redzami Borisa Lurjes un viņa domubiedru darbi, kas tika radīti un eksponēti pašu īrētu galeriju telpās, kā arī galeristes Ģertrūdes Stainas galerijā. Izstādē ir aplūkojami arī vācu mākslinieka Volfa Fostela darbi – viņš pamatā strādāja Eiropā un ar Lurji iepazinās tikai 1964. gadā. Fostelu vienoja arī draudzība ar gleznotāju Maiju Tabaku viņas Rietumberlīnes brauciena laikā 70. gados, kam 2017. gadā bija veltīta Ivonnas Veihertes kūrētā izstāde Maija Tabaka un Rietumberlīne izstāžu zālē Arsenāls.
Savdabīgs, taču ļoti organisks izstādes noslēgums ir nelielā Baltijas padomju perioda mākslinieku ekspozīcija, kas izvietota Rīgas biržas Boses zālē. Tajā redzami Visvalža Ziediņa, lietuvieša Vinca Kisarauska un igauņa Andresa Tolta darbi, kas dažādos līmeņos sabalsojas ar NO!art asamblāžu estētiku, ļaujot skatītājiem iztēloties gara radniecības trajektorijas.
Globālā vērtību krīze
Paralēli mākslinieciskajām provokācijām vēl viens būtisks izstādes aspekts ir viena no ievērojamākajiem NO!art māksliniekiem Borisa Lurjes biogrāfiskā saistība ar Rīgu, kas ļauj viņu piepulcināt Latvijas trimdas mākslas lokam, turklāt etniski paplašinātā izpratnē. Boriss Lurje ir dzimis Ļeņingradā 1924. gadā ebreju ģimenē, kas 1925. gadā, pastiprinoties padomju režīma represijām pret ekonomiski turīgāko sabiedrības slāni, bija spiesta pārcelties uz Rīgu.
Otrā pasaules kara laikā, vācu okupācijas gados, Lurjes ģimene tika pārvietota uz Rīgas geto, viņa māte, vecāmāte, māsa un mīļotā sieviete tika nogalinātas Rumbulas mežā, savukārt Boriss un viņa tēvs pārvietoti uz citām koncentrācijas nometnēm. Viņiem abiem izdevās pārciest holokaustu un vēlāk emigrēt uz ASV. Abu totalitāro režīmu sadursme un karā piedzīvotais atstājis uz Borisu Lurji neizdzēšamu iespaidu, kas spēcīgi apzīmogo arī viņa radošo darbību.
Hrestomātiskais Adorno jautājums, vai vispār ir iespējams radīt dzeju pēc Aušvicas, Lurjes mākslā rod atbildi kā kliedzošs "nē", caur šo noliegumu radot jaunas mākslas formas. Caur līdzšinējās vizuālās reprezentācijas noliegumu Lurjes radītā māksla izsaka – vai drīzāk izkliedz – globālu vispārcilvēcisko vērtību krīzi. Dokumentālu holokausta attēlu un seksīgu pin-up meiteņu fotogrāfiju savienojumi viņa darbos ir griezīgi asa liecība par šizofrēnisko pēckara sabiedrības stāvokli, kurā Lurje vardarbības un ekspluatācijas turpinājumu saskatīja apkārt esošajā kapitālisma kultūrā.
Izstādes Boriss Lurje un NO!art plašsaziņas materiālos izskan brīdinājums, ka ekspozīcijā būs redzami vardarbības un seksuāla rakstura motīvi, taču diemžēl (vai kādam par laimi) radikālākie Borisa Lurjes darbi izstādē nemaz nav skatāmi, jo paralēli notiek plašāka retrospekcija Popārts pēc holokausta Krakovā un šī iemesla dēļ lielu daļu no mākslinieka mantojuma fiziski nav bijis iespējams iekļaut Rīgas biržas ekspozīcijā.
Māksla pret mākslu
No mūsdienu skatītāja perspektīvas NO!art mākslas darbos var konstatēt gandrīz vai stereotipiskus "izaicinošas mākslas" motīvus – izkārnījumus imitējošas skulptūras, dažādas smaguma pakāpes pornogrāfiskus attēlus, kas mijas ar vardarbības ainām, deformētus priekšmetus, atkritumus utt. Latvijas izstāžu dzīvē, tas, protams, nav pilnīgs jaunums, taču hipertrofēta seksualitātes un vardarbības estētika parasti bijusi sastopama pieticīgākās devās, bieži vien ironizējot un rotaļājoties, nevis ieņemot sociāli kritisku nostāju. Domāju, to apliecina arī raksta sākumā minētā saruna, kas apstiprina šīs 60 gadu vecās mākslas vitalitāti un spēju šokēt.
Tiesa, ja izstādi uztver tikai kā šoka terapiju, tās apmeklējums diezgan ātri var sākt garlaikot, jo seksualitātes un vardarbības kolāžas ir tikai darbu ārējā forma. Un ko gan reklāmas industrijas laikmetā vispār nozīmē provokācija? Mūsdienu cilvēka uztveres spēja piedzīvot pārsteigumu tiek ekspluatēta diendienā, kairinot prātu ar "negaidītiem" lietu savienojumiem, absurditāti un sirrealitāti. Boriss Lurje un NO!art ietver spēcīgu pretstatu prastai provokācijai provocēšanas dēļ, tāpēc arī izstādē redzamais nav tikai nihilistisks dekonstrukcijas žests vai pašmērķīga tradicionālo estētisko vērtību piekritēju pakaitināšana. NO!art manifestē smagu vilšanos un karā pieredzēto šausmu sekas, kuras pēckara pragmatisms un optimisms tiecās izstumt no sabiedrības apziņas, – gluži kā pēc enerģijas nezūdamības likumiem tie nevar tā vienkārši izzust, tāpēc savdabīgi sublimējās un transformējās sociāli kritiskās mākslinieciskās izpausmēs.
Pateicoties izsmeļošam katalogam un dokumentāliem fotomateriāliem, skatītāji par NO!art var gūt visnotaļ plašu priekšstatu, taču pati ekspozīcija dažbrīd rada nevienmērīgu iespaidu un daži stāsti it kā apraujas un netiek izstāstīti līdz galam, jo sevišķi attiecībā uz tādiem autoriem, kuri pārstāvēti tikai ar dažiem darbiem. Tiesa, nevienmērīgai, drudžaini anarhistiskai mākslas parādībai nav viegli piemeklēt tādu izstādes formu, kas spētu vienkārši pārstāstīt tās vēsturi no A līdz Z, jo arī pati kustība NO!art bija vērsta pret vispārpieņemto un konformistisko. Ņujorka, 60. gadu sākums, Griničvilidžas mākslas aprindas daudzu apziņā droši vien iemieso ideālos kultūras apstākļus, taču NO!art mantojums atklāj pavisam citādu šī laikmeta noskaņojumu. Protams, kontrkultūras veidojas un pastāv gandrīz jebkādos apstākļos un bieži vien izrādās dzīvotspējīgākas par tā saukto meinstrīmu.
Izstāde
Boriss Lurje un NO!art
Mākslas muzejā Rīgas birža līdz 10.III