Laikmetīgās mākslas centrā Kim? ir aplūkojama Zanes Onckules kūrētā Tobiasa Kaspara personālizstāde Īpašums/Rudens, kas ir vasarā Salacgrīvas lauku teritorijā organizētā notikuma Īpašums/Rudens otrā daļa. Organizatori sola, ka Īpašuma rudens versijā vairs nebūs saviesīgās vasaras ballīšu atmosfēras, "(..) uzmanības centrā būs lūgto viesu politika". No dabiskas lauku mājas darbība pārcelta uz Kim? telpām Rīgā, kurās imitēta vasarnīcas vide.
Fikcija un autentiskums
Izstādes idejas centrā ir fantāzija par kādu mākslas kolekciju Latvijas laukos, taču pati kolekcija ir pavisam īsta. Nojaušams, ka izstādē ir redzami mākslinieka Tobiasa Kaspara īpašumā nonākušie mākslas darbi un priekšmeti, bet līdz galam nekas netiek paskaidrots. Eklektiskā kolekcija tiek pozicionēta kā anonīma, bezvārda mākslas mīļotāja īpašums, kas pārtop par lielizmēra melnās kastes instalāciju, kurā savstarpēji mijiedarbojas gan fiktīvi, gan autentiski priekšmetu stāsti. Neiebilstu pret šāda veida puspatiesībām un nepateiktībām kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, taču kā paņēmiens vietējā mākslā tas šķiet sevi izsmēlis.
Būtu jauki izstāžu dzīvē sastapties ar precīzāk definētām idejām, jo katru reizi meklēt notikuma jēgu savā asociāciju plūsmā ir kļuvis nogurdinoši – vismaz šajā gadījumā neskaidrās "kolekcijas" jēgas aprises rada sajūtu, ka izstādes autoriem pašiem līdz galam nav bijis skaidrs, kam un kāpēc viņi cenšas pievērst uzmanību.
Izstāde zināmā mērā aplūko mākslu kā preci un rotaļājas ar šo skatpunktu – arī nosaukums Īpašums atsaucas gan uz telpām kā nekustamo īpašumu, gan mākslu kā kādam piederošu lietu. Un kāda loma mākslas apritē ir mērķtiecīgai kolekcijas veidošanai? Kāpēc kolekcija bieži tiek uztverta kā dabisks mākslas darba eksistences veids? Mums patīk domāt, ka māksla ir "īsta" tikai tad, kad tā tiek saprasta, atzīta, novērtēta lielas naudas izteiksmē, pieejama publiski vai iekļauta privātās kolekcijās.
Institucionāli nenovērtēts mākslas objekts skatītāju dara bažīgu, un arī daudzi Īpašuma eksponāti līdzinās nejaušībām, it kā pārbaudot paši savu spēju kalpot par mākslas darbu, – te noteikti ir jāpiekrīt izstādes anotācijā piesauktajai domai par izstādi kā teatrālu iestudējumu, taču par aktieriem kļūst ne vien skatītāji, bet arī paši eksponāti, tēlojot utilitārus priekšmetus. Izstāde gan nenodarbojas ar mākslas sociālās un ekonomiskās aprites aspektu iztirzāšanu, un saspēle starp eksponēšanas vietu kā privātīpašumu un darbu kā privātīpašumu tiek realizēta tikai fiziskajā, nevis idejiskajā telpā. Tādējādi izstādes vizuālais iespaids lielā mērā balstās uz scenogrāfiskiem efektiem un iedomātās muižas rekonstrukciju Kim? telpās, ideoloģiskie kolekcionēšanas aspekti ir sekundāri.
Gandrīz Dogvila
Vizuālās mākslas mijiedarbība ar scenogrāfiju pēdējā laikā šķiet jo sevišķi iemīļota Latvijas izstāžu dzīvē: iepriekšējā Kim? izstāžu sērijā bija skatāms Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē godalgotais Kristas un Reiņa Dzudzilo darbs ZRwhdZ, nupat Arsenāla Radošajā darbnīcā notika scenogrāfa Andra Freiberga izstāde 136 pakāpieni, savukārt galerijā Low darbojās Elīnas Vītolas un Ievas Kraules-Kūnas veidotais Mākslinieku krīzes centrs, kura piedāvātajos palīdzības pakalpojumos liela nozīme bija dažādām asprātīgām butaforijām. Māksla arvien biežāk tiecas kļūt par telpas piedzīvojumu, aktīvi iesaistīt kustīgus medijus un iedarboties uz dažādām maņām. Tā, protams, nav unikāli Latvijas mākslai piemītoša īpašība, taču biežā scenogrāfisko paņēmienu iesaiste sasaucas ar stereotipiem par latviešiem kā teātra mīļotāju tautu.
Izstādes Īpašums gadījumā ir jāuzsver arī horeogrāfijas iesaiste, jo daudzie eksponāti, to neparastais novietojums prasa no skatītāja aktīvu ķermenisku līdzdalību. Piemēram, lai aplūkotu Vijas Celmiņas darbu, ir nepieciešams noliekties teju līdz pašai grīdai. Apzināti nevērīgā darbu izvietošanas maniere drosmīgi kontrastē ar izstādes slavenāko "dalībnieku" vārdiem (to vidū ir Sindija Šērmena, Arturs Žmijevskis, Laiems Giliks, Guerrilla Girls u. c.) – viņu dalība ir nosacīta, jo viņi drīzāk ir jādēvē par priekšmetu autoriem, nevis māksliniekiem.
Par spilgtāko izstādes vizuālo elementu kļūst melni baltā bezsienu arhitektūra, kas iezīmējusi iekštelpas arhitektoniska plāna veidā un ko atpazīstam no Larsa fon Trīra filmas Dogvila brehtiski atsvešinātā telpas iekārtojuma. Shematiski iezīmētas lieveņa, guļamistabas, studijas, klēts, bāra un pārējās iedomātās muižas telpas, ko organizē lineārs plānojums ar istabu nosaukumiem. Mākslas kolekcijas priekšmeti izvietoti tiem stereotipiski paredzētajās telpās – piemēram, eseja par "havaju" tualetē, erotiski gleznojumi guļamistabā, feministiski saukļi virtuvē, zelta āboli klētī.
Saspēle starp telpas funkcijām un mākslas darba funkcijām, iespējams, iecerēta kā zobgalība par centieniem mākslu uztvert un patērēt kā interjera priekšmetu, atrast mākslai pielietojumu, tai piemērotu vietu interjerā saskaņā ar tradicionāliem vai izdomātiem fen šui nosacījumiem, privātās gaumes vai bezgaumības apsvērumiem, dzīvesstila žurnālu ieteikumiem. Tobiasa Kaspara ekspozīcija ir šīs patērnieciskās attieksmes pārspīlējums, kas noved to līdz absurdam, taču šis absurds paliek dažādu modes industrijas, kino un mākslas vēstures kodu un atsauču spēlīšu līmenī. Arī laikmetīgās mākslas valoda var iekļauties ikdienas dzīves noformējumā un būt par grotesku ietvaru ģimenes portretam interjerā, kas kā stilistiska un kinematogrāfiska atsauce tiek piesaukta arī šajā izstādē. Taču arī absurda dramaturģijai ir nepieciešama sava iekšējā loģika – izstādē Īpašums to cenšas aizstāt ar mēmām butaforijām.
Tobiass Kaspars
Izstāde Īpašums/Rudens
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 8.XII