Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Mākslas meses VIENNAFAIR The New Contemporary recenzija. Vīnes mākslas sindroms

Vīnes mākslas mese šogad bija veltīta Austrumeiropas mākslai, Latviju tajā pārstāvēja kim? Laikmetīgās mākslas centrs un galerija Alma

Mākslas mesi VIENNAFAIR The New Contemporary, kas ir veltīta Austrumeiropas mākslai un šogad noritēja no 10. līdz 13. oktobrim, var traktēt dažādi, katrreiz nonākot pie atšķirīga atzinuma. Mans sākotnējais izejas punkts bija balstīts institucionālajā kritikā, kas mākslas tirgu pozicionē kā smalku varas mehānismu. Ar iekļaušanas un izslēgšanas palīdzību mākslas attīstību tas ievirza noteiktā gultnē, turklāt šo virzību nosaka sabiedrības turīgākais slānis un tam raksturīgā morāle, uzskati un vērtības.

Vīnes mākslas skatē redzētais daļēji apstiprināja šo pieņēmumu – galeriju piedāvājumā dominēja darbi, kas satura ziņā nebija gluži "sprādzienbīstami", bet no formas viedokļa taustāmi, redzami un pie sienas liekami, samērā vienkārši pārvietojami un transportējami. Mazo ekspozīciju telpu koncentrētais raksturs, kas nāk klajā ar izvēlēto mākslinieku "labākajiem" darbiem, atstāj krietni raibu iespaidu, kā jau tirgū tas pienākas. Te vienuviet sadzīvoja diezgan atšķirīga stilistika – sākot ar palieliem abstraktā ekspresionisma manierē izpildītiem darbiem, beidzot ar it kā pavirši salīmētām kolāžām no visparastākā brūnā kartona un līmlentes. Ievērojamu īpatsvaru veidoja arī darbi ar vairāk vai mazāk izteiktu erotisku zemtekstu, un te var minēt, vai to rosināja Vīnes vēsturiski radītā atmosfēra (ko ietekmējušas tādas figūras kā, piemēram, Klimts, Šīle, Freids, vēlāk – Vīnes akcionisti) vai arī tīri hedoniskas mākslas "lietotāju" tieksmes.

Vai aizrauj?

Tomēr Vīnes mākslas fērs, protams, ir kas vairāk – tā naratīvā kapacitāte, kas ieslēgta katrā miniatūrajā ekspozīcijā, pielīdzināma tūkstoš un vienas nakts pasakai. Tā kā mākslas tirgus tendences un aktualitātes, kā arī mākslas magnātu naudas plūsmas virzieni nav manu primāro interešu lokā, staigājot no viena "būceņa" pie nākamā, es drīzāk centos saskatīt meses cilvēcisko seju – sviedriem noplūdušo, toties mirdzošām acīm. Daudzo mākslas "tirgoņu", precīzāk, ideālistu, kas savas dienas vada pašaizliedzīgā un riskantā darbā, rosīšanās lika saspicēt ausis ik reizi, kad saruna notika man saprotamā valodā, jo pārdošanas procesa neatņemama sastāvdaļa ir... stāstu stāstīšana (nu tā, lai "ausis ir pilnas"). Prātā palikusi aina – jaunā krievu māksliniece Marina Aleksejeva (Marina Gesich Gallery/Ural Vision Gallery), tērpusies baltā kleitā un izlaidusi krāšņos matus, komentē savu instalāciju – parafrāzi par vilcieniem, kas, mērojot plašās Krievzemes ceļus, kļūst par skatuvi kupejās notiekošām mizanscēnām, – kādam ārvalstu "investoram". Dzirdēju sarunas fragmentu: "Vai šis darbs ir sērijā?" – "Nē, tas ir unikāls." – "Cik tad maksā?" – "Divdesmit piecus tūkstošus."

Te, man liekas, ir kaut kas, kā mums Latvijā pietrūkst. Ne jau tūkstoši (lai gan, protams, arī tie), bet drīzāk spēja runāt par savu mākslas darbu tā, lai otru šis stāsts aizrautu. Pie mums, šķiet, drīzāk dominē pretējs viedoklis, kas nosaka, ka māksliniekam, kad tas beidzis darboties ar otām, krāsu bundžām vai jebko citu, kas ir viņa darba tiešais materiāls, pieklājas klusējot atkāpties, lai lielais mākslas noslēpums nepasprūk ārā. Arī tie mākslinieki un galerijas, kas formāli ievēro nepieciešamību skatītājam piedāvāt kādu tekstā balstītu refleksiju, nereti to uzraksta vai nu pseidointelektuālā manierē, vai arī tik negribīgi, ka bailes pateikt kaut ko pārāk daudz ir vairāk nekā labi sajūtamas. Atliek vien paust cerību, ka šim klusēšanas valnim mēs reiz tiksim pāri.

Taču, atgriežoties Vīnē, gribas izcelt dažus projektus, kas izmantoja piedāvāto tirgus modeli, lai konceptuāli to attīstītu tālāk par tā primārajām funkcijām un modē esošajiem "akcentiem", "diskusijām" un citiem satelītpasākumiem, ar kuriem arī Vīnes meses apmeklētāji tika dāsni apbērti. Piemēri tam nebija tālu jāmeklē, minēšu divus. Lietuvas galerija The Gardens piedāvāja mākslinieka Konstantīna Bogdana (jaunākā) darbu – viņa parakstītu līgumu ar apliecinājumu, ka persona, kura šo dokumentu iegādāsies, savā īpašumā iegūs mākslinieka nākamo darbu, tātad faktiski pārdodot kaķi maisā. (Šī galerija piedāvāja arī nelielu Antana Gerlika video Pastaiga, kas uzņemts divos Rīgas muzejos – Latvijas Nacionālajā mākslas un Sutas–Beļcovas muzejā –, kuros pēc ilgām pārrunām bija atļauts ielaist un nofilmēt suni.)

Savukārt mākslas centrs no Rumānijas Kilobase Bucharest nāca klajā ar nu jau mūžībā aizgājušas mākslinieces Joanas Nemesas darbu Dārgs fiasko/lēta veiksme, kas balstīts uz māksliniecei piešķirto "veiksmīguma" indeksu vietnē Artfact.net, kas arī atbilst darba cenai naudas izteiksmē. Projekts apvērš tirgus loģiku – jo populārāks mākslinieks, proti, jo tuvāk viņš atrodas pirmajai vietai, jo lētāki viņa darbi. Potenciālajam darba pircējam mākslas centra pārstāvji iesaka vispirms izveidot mākslinieces retrospektīvu, kas tādējādi uzlabos viņas indeksa rādītāju un attiecīgi pazeminās darba iegādes cenu.

Migla un skandāls

No Latvijas Vīnes mesē šogad piedalījās kim? Laikmetīgās mākslas centrs un galerija Alma. Pirmais (sadarbībā ar galeriju Ibid) uz Vīni bija atvedis Jāņa Avotiņa darbus, kurus kim? programmas vadītāja Zane Onckule raksturo kā tādus, kas atrodas ārpus laika. Ekspozīcijas monohromā, aizmiglotā askēze ar dažiem neskaidriem, izplūdušiem mājieniem, iespējams, var radīt priekšstatu par iluzoru atsauci uz "latviski pelēko". Savukārt galerija Alma mesē piedalās jau otro gadu – šoreiz ar brīnišķīgi līdzsvarotu kombināciju no triju diezgan atšķirīgu mākslinieku darbiem (Barbaras Gailes smalko reljefu gleznas, Kriša Salmaņa brāķa estētikā veidotais video Turn Back. Undo un vairāki Andra Brežes darbi no gadu iepriekš notikušās personālizstādes Miera dzīve).

Tiesa, līdzsvars starp Almas smagsvaru Baltais kvadrāts (tas veidots no 160 dienasgaismas spuldzēm, kuras savulaik izmantoja nu jau bankrotējusī Latvijas krājbanka) un pārējiem – mazāka formāta – darbiem tika izjaukts jau nākamajā dienā. Acīmredzot, novērtējot tā izstaroto spozmi, kaimiņu galerija ātri aptvēra savas nelāgās perspektīvas visu meses laiku piespiedu kārtā atrasties ēnas pusē un lūgusi meses vadību "apgrūtinošo objektu" novākt. Baltais kvadrāts tika pārvietots uz citu vietu. Tomēr Šveicē dzīvojošais mākslas kritiķis Saimons Hjūits Andra Brežes objektu nodēvējis par "iespējams, spēcīgāko darbu šajā mesē".

Un noslēgumā – kāds "skats no malas". Likteņa ironija bija tāda, ka savā īsajā vizītē man gadījās pārrunāt mākslu ne tikai ar tās profesionāļiem un cienītājiem, bet it īpaši – arī ar krietnu pulku cilvēku, kuri no mākslas pasaules un tās mūsdienu norisēm stāv diezgan tālu. Ceru, mana lidmašīnas kaimiņiene man piedos, ka citēšu viņas teikto: "Kā var skatīties tādu mākslu? Laikam vajag kārtīgi piemesties..." Lūk, Vīnes mākslas sindroma pretrunīguma palete visās tā krāsās! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja