Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Spēlmaņu nakts žūrijas aptauja. Briedums, talants un darbs

Ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri prot un vēlas lasīt laikmetīgu teātra valodu 

Latvijas Nacionālajā teātrī 15. jūnijā tika nosaukti pretendenti uz Gada balvu teātrī Spēlmaņu nakts 2015/2016 17 nominācijās. Vairāk nekā 110 sezonas jauniestudējumu noskatījās, izvērtēja un nominantus izvirzīja žūrijas komisija piecu cilvēku sastāvā: žūrijas priekšsēdētāja teātra kritiķe Maija Uzula- Petrovska, teātra kritiķe Silvija Radzobe, teātra kritiķe Mārīte Gulbe, teātra kritiķe Līga Ulberte un teātra kritiķis, laikraksta Diena žurnālists Atis Rozentāls.

Spēlmaņu nakts ceremonija notiks Eduarda Smiļģa 130. dzimšanas dienā 23. novembrī Dailes teātrī. Ceremonijas režisors šogad būs Andrejs Žagars.

Visas nominācijas: www.spelmanunakts.lv.

KDi žūrijai uzdeva divus jautājumus, kas atklāj, kādas pārdomas slēpjas aiz bezkaislīgā nomināciju saraksta.

1. Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojama lielo izrāžu renesanse Latvijas teātros?

2. Jums interesantākais, būtiskākais jautājums, ko uzdevis kāds no iestudējumiem?

Maija Uzula-Petrovska

1. Gribētos to skaidrot ar zināmu briedumu. Pirmkārt, ar režisoru briedumu – jaunā režijas paaudze, kā Elmārs Seņkovs izrādē Mežapīle, Vladislavs Nastavševs Asins kāzās, Viesturs Meikšāns izrādē Portreti. Vilki un avis, arī Valters Sīlis Svina garšā, arvien pārliecinošāk darbojas lielajos spēles laukumos. Savukārt Viesturs Kairišs uz Nacionālā teātra lielās skatuves atgriežas jau ar Vāgnera Nībelunga gredzena režijas rūdījumu un ideju vērienu, kas pārliecinoši izpaužas dziļā un laikmetīgā Raiņa Uguns un nakts interpretācijā. Regnāram Vaivaram, kurš teātrī vienmēr šķietami atļāvies spēlēties pēc savas patikas, ar Laulības dzīves ainām izdevies pieradināt sarežģīto Dailes teātra Lielo zāli, vienlaikus paliekot uzticīgam sava rokraksta vieglumam un teatralitātei, kā arī apgāžot uzskatu, ka šī zāle un skatuve ir teju nepievaramas, kur nu vēl ar tik kamerisku darbu. Otrkārt, lielo zāļu veiksmes liecina par teātra direktoru briedumu – māksliniecisko ambīciju pacelšanu pāri finansiālajām. Ojārs Rubenis un Herberts Laukšteins jau vairāku sezonu garumā pārliecina ar savu teātra kopējo māksliniecisko vīziju, un tas nes rezultātus. Treškārt, gribētos cerēt, ka šī parādība liecina arī par skatītāju briedumu – ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri prot un vēlas lasīt laikmetīgu teātra valodu.

2. Šosezon mani intelektuāli visvairāk nodarbinājusi divu iestudējumu – Hermaņa Brodska/Barišņikova un Nastavševa Asins kāzu – estētika. Abi iestudējumi, kas ir tematiski un intonatīvi ļoti atšķirīgi divu novatorisku režisoru darbi, likuši man pārskatīt pieņēmumus par mūsdienu teātrī lietojamiem izteiksmes līdzekļiem. Brodskī/Barišņikovā ir ļoti daudz šķietami novecojušas, ilustratīvas teātra valodas. Barišņikova kustības, izrādes priekšmetiskā pasaule tiešā veidā kopē Brodska dzejas tēlus, it kā sakot – nav nekā augstāka par dzejas patiesību un pagātni, mēs varam to tikai atdarināt. Asins kāzās divslāņaino Mēness tēlu rada Nastavševa dziesmas kā tumši saldsāpīgs duendes iemiesojums un aktiera Ulda Siliņa ķermeniski atveidotais Mēness, kas absolūtā atdevībā ar savu mēmo ķermeni un mīmiku imitē dziedāšanas aktu. Šķietamais ilustratīvisms Brodska/Barišņikova skatuves valodā darbojas kā atkārtojuma figūras, kas veiksmīgas skatītāja un izrādes saslēgšanās gadījumā norisi pārvērš rituālā un meditācijā. Savukārt Asins kāzās Mēness kļūst par atslēgas figūru, kas vienlaikus iemieso gan dzīves, gan mākslas divdabīgo traģiku. Ar acīm redzamais Mēness tēls, kas var tikt skatīts gan kā cilvēka liktenis, gan kā mākslinieks, ir tikai medijs, caur kuru plūst kāds augstāks spēks. Abi iestudējumi atklāj likteņa un mākslas nepielūdzamību.

Mārīte Gulbe

1. Manuprāt, te rezultējas iepriekšējo sezonu "investīcijas" – gan atsevišķu teātru repertuārpolitika, gan mākslinieku individuāli sastrādātā profesionālā bagāža un sevī ieguldītais. Trīsdesmitgadīgie režisori profesionāli nobriest, četrdesmitgadniekiem ir viņus patiesi interesējošs materiāls. Ir dzinulis kaut ko pateikt. Ir jūtams, ka materiāls ir izprasts gan racionāli, gan intuitīvi, ar kaulu smadzenēm. Lielisko izrāžu pamatā ir režisora ideja un skaidrība par to, ko viņš grib pateikt, ar kādiem estētiskiem līdzekļiem to darīt, un konsekventa idejas realizācija. Sezonas labākajās izrādēs ir izveidojusies stipra radošās komandas sadarbība. Ļoti būtisks ir scenogrāfu un kostīmu mākslinieku pienesums! Telpas dramaturģijai, kuru var nolasīt paralēli aktieru darbam, ir ļoti liela loma. Talantīgie Andra Freiberga studenti Reinis Dzudzilo, Reinis Suhanovs, arī pats meistars ir formā. Vladislavs Nastavševs ar savu vizuālo domāšanu kāpj pāri ierastajiem rāmjiem, ar minimāliem līdzekļiem panākot satricinošu iespaidu. Mazās formas izrādēs sasniegtais aktieru ansambliskums pamazām tiek iedzīvināts arī uz lielās skatuves. Lielās formas spēcīgās izrādes skaidroju ar mākslinieku personības briedumu, talantu un darbu.

2. Vairāki ar vēsturi saistīti iestudējumi raisīja interesi un pārdomas, kā teātrī parādīt dažādus vēstures periodus, kā panākt laikmeta vispārinājumu vai precīzu atmosfēru. Īpaši – kā parādīt sarežģītus vēstures periodus, piemēram, holokaustu vai trešo atmodu. Nevienkāršojot tēlus labajos/sliktajos varoņos, virspusēji nepārslīdot pāri, nelietojot gatavas klišejas, politkorekti nenogludinot situācijas, saglabājot patiesības balsi vai vairāku patiesību polifoniju. Svina garša un Smaržo sēnes ir rosinoši un veiksmīgi piemēri. Pēdējais pionieris un Neatkarības bērni – mazs solis uz to, lai tuvinātu latviešu un krievu teātra publiku. Intensīvāka mākslinieku ceļošana pa teātriem, vēstures, identitātes tēmu pētīšana būtu interesanta un vajadzīga, lai starp abām publikām, arī latviešu un krievu teātri, veidotos būtiskāks, laikmetīgāks, rosinošāks cilvēciskais un mākslinieciskais dialogs.

Silvija Radzobe

1. Lielo zāļu renesanse apstiprina manu pārliecību: problēma nav lielā vai mazā zāle, bet režisora profesionālisms, radoša attieksme pret darbu. To teicami pierāda Regnāra Vaivara Laulības dzīves ainas DT Lielajā zālē. Faktiski kamerluga, bet iedarbināta un mērķtiecīgi strādā visa milzīgā telpa. Protams, situācija apliecina arī jaunās režijas paaudzes briedumu, izpratni par lielo zāli nevis kā briesmām, bet iespēju. Piemēram, Elmāra Seņkova pirmā lielās zāles izrāde pirms dažiem gadiem nebija veiksmīga, turpretim Mežapīle NT ir skaista uzvara, kura tik efektīga diez vai varētu būt mazajā zālē. Tāpat par radošu režijas attieksmi pret telpu liecina Valtera Sīļa Svina garša NT, kurā darbībā iesaistīta ne tikai lielā skatuve, bet arī skatītāju zāle. Oriģināli telpa tiek traktēta arī Vladislava Nastavševa Asins kāzās NT un Lucinas Sosnovskas (Polija) Hamletā Daugavpils teātrī, kur strādā gan skatuve, gan zāle, Daugavpilī – vēl aizskatuve. Arī Laurai Grozai-Ķiberei lielā zāle nesagādā galvassāpes, par to liecina DT Frankenšteins. Lai arī tas neattiecas tikai uz lielās/mazās zāles problemātiku, šajā sezonā bezmaz pirmo reizi teātros radoši izmantots video – vairs neilustrē, bet rada priekšstatu par noslēpumainu paralēlo pasauli, piemēram, Makbetā LNO, Zēnā NT, Hamletā Daugavpilī, Frankenšteinā DT.

2. NT Ciemiņi, Ceļā uz mājām, Ak, tētīt..., DT Svēta lieta, Ērtas dzīvošanas mirklīši, Valmieras teātra Rudenīgais blūzs, Eņģeļa kreisais spārns, Liepājas teātra Cilvēks, kas vairās no lifta, JRT Brodskis/Barišņikovs, Lidojošā klusuma darbnīca. Kas apvieno šīs desmit izrādes, kas ir vismaz deviņi procenti no visa Latvijas teātra aizejošās sezonas repertuāra? Tie ir uzvedumi par veciem cilvēkiem, "bijušajiem", kuriem aktīvā dzīve aiz muguras. Izrādes par vientulību un veidiem, kā ar to tikt galā, ļoti plašā izjūtu gammā no rekviēmiskas žēlošanās līdz aicinājumiem sadzīvot ar to vai – retāk – sacelties, apliecinot savu joprojām nezudušo "es", lai arī dzīve un līdzcilvēki tevi noraksta. Vecums kā eksistenciālistu definētā robežsituācija, kurā parādās cilvēka īstā būtība. Tā nevar būt nejauša sagadīšanās, tā ir liecība par kādām objektīvām tendencēm mūsu sabiedrībā. Reālu (savu vai tuvinieku) novecošanos, bailēm no tās, vientulību? Mani visdziļāk no šīm izrādēm skāris Brodskis/Barišņikovs ar ģēnija mūžīgās jaunības apliecinājumu, kas manifestējas, pat stāstot par vecumu, kā arī Lidojošā klusuma darbnīca un Cilvēks, kas vairās no lifta ar neizsīkušo humoru, pašironiju un interesi par dzīvi.

Līga Ulberte

1. Ja jautājums attiecas specifiski uz lielo zāļu izrādēm, tad – ar režisoru profesionālo briedumu. Veiksme uz lielās skatuves nez vai var būt nejauša, jo teātra profesionālo instrumentu nepārvaldīšana tur atmaksājas daudz sāpīgāk. Tā teikt, daži labi aktieri lielo zāli "neizvilks", ja pārējie elementi nedarbosies mērķtiecīgā sistēmā. Skaisti, ka šosezon tik daudzi režisori ir pārliecinoši "pieradinājuši" tieši lielo skatuvi. Ja jautājums attiecas uz Spēlmaņu nakts nomināciju kontekstā lietoto jēdzienu "lielās formas izrāde", vairākas šīs sezonas izrādes uzskatāmi apliecināja, ka lielā forma nenozīmē tikai tehniskos parametrus – spēles laukuma izmēru un skatītāju vai izrādes dalībnieku skaitu –, bet gan sarežģītu visu šo faktoru mijiedarbību. Vienmēr intriģē tie iestudējumi, kas it kā neiekļaujas iepriekšpieņemtā shēmā (vienalga – nomināciju vai kādā citā), taču jebkurā gadījumā – daudz interesantu lielās formas izrāžu liecina par labu režijas līmeni.

2. Pieņemot, ka jebkuras izrādes nozīme veidojas individuāla skatītāja galvā, joprojām interesanti domāt par to, kāpēc ar šķietami radniecīgiem nosacījumiem (piemēram, līdzīga izglītība un teātra skatīšanās pieredze) ar vienu izrādi satikšanās notiek, bet ar citu ne. Kāpēc tas, kas vienu kolēģi aizkustinājis līdz sirds dziļumiem, citam paliek tikai intelektuāls rēbuss. Kāpēc tas, kas vienu uzjautrinājis, citam licis nāvīgi garlaikoties. Un otrādi. Subjektīvi man aizvadītajā sezonā par šo jautājumu visvairāk bija jādomā izrāžu Brodskis/Barišņikovs, Andrievs Niedra, Melnā sperma un Iemūrētie sakarā. Vispār tas vienlīdz lielā mērā attiecas gan uz kritiķiem, gan skatītājiem, dažbrīd patiešām neļaujot nojaust, kas to vai citu izrādi padara par kases gabalu. Prieks, ka pārliecinošais Svina garšas iestudējums ir pārpildīts līdz ūkai, bet mulsinoši, ka ne mazāk pārliecinošā Mežapīle skatītājus piesaista ar grūtībām. Žēl, ka liepājnieki neraujas uz eleganto Mēnesi uz laukiem, bet sajūsmina, ka joprojām pilnās zālēs skatās 1984. Pārsteidz, ka valmierieši izvēlas Medību pili, nevis Smaržo sēnes. Tomēr labi, ka ir tik daudz, no kā izvēlēties.

Atis Rozentāls

1. Lielās formas darbu uzplaukumam var būt vairāki cēloņi. Ja skatāmies uz konkrētajiem darbiem, redzam, ka nominēti ir vairāku nu jau vidējās režijas paaudzes – Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša, Regnāra Vaivara – režijas darbi, un abu pēdējo kontekstā varam runāt pat par atgriešanos pēc zināmas pauzes. Viņi ir rūpīgi briedinājuši to, ko grib lielajā formā pateikt, un viņiem tas ir izdevies. Tieši tikpat principiāli tieši lielajā formā ir vēlējušies strādāt jaunākās paaudzes mākslinieki Viesturs Meikšāns, Vladislavs Nastavševs un Elmārs Seņkovs, kuram, manuprāt, šis bijis visai principiāls jautājums pēc divu gadu triumfa Aktieru zāles mērogā. Visi nominanti zina, ko darīt ar samērā lielu telpu, kaut katrs to risina citādi – no Alvja Hermaņa intimitātes Mihaila Barišņikova monoizrādē līdz visā skatītāju zālē izvērstā traģēdijas mēroga Vladislava Nastavševa Asins kāzās. Man šķiet, ka šosezon ir tiesības runāt par mērķtiecīgu režisoru vēlmi ar lielo formu uzrunāt lielu skatītāju loku par tēmām, kas viņiem šķiet būtiskas. Nav tā, ka iepriekš tas netiktu darīts, tomēr šogad jēgas dominante nosliecās tieši uz lielo zāļu pusi.

2. Man interesantākais iekšējais monologs saistās ar Viestura Kairiša iestudējumu Uguns un nakts. Pēc pirmizrādes neslēpu, ka jūtos zināmā mērā vīlies, ka režisors Raiņa lugai tuvojies jau ar gatavām piegrieztnēm, lielā mērā atkārtojot Riharda Vāgnera Zīgfrīda lomas zīmējumu Lāčplēša traktējumā. Infantilais, pat garīgi atpalikušais Zīgfrīds, kurš priecīgi samet krāsnī grāmatas, lai izkaltu sev zobenu, it kā atdzima no jauna lāču mātes alā un skatījās uz Spīdolu, piedošanu, idiota apbrīnā. Savukārt Vāgnera mūzikas dāsnais izmantojums likās mazliet spekulatīvs, bet beigu "politiskā sadaļa" – ilustratīva. Tomēr notika skaistākais, kas ar skatītāju var notikt, – izrāde mani nelaida vaļā, tā turpināja urdīties apziņā un sēdās pa plauktiņiem. Viens no jautājumiem, kas mani nodarbina, – vai ir iespējams Raini mūsdienīgi interpretēt, diezgan radikāli nepiezemējot mūsdienu realitātē, nespēlējoties ar šo realitāti. Vai ir iespējams "tradicionāls", vienlaikus ne butaforisks Rainis bez papjēmašē vairodziņiem? Un kas ir tas, ko mēs no Raiņa vispār ceram sagaidīt, ja ceram? Jo vairāk par to domāju, jo vairāk man Viestura Kairiša veikums izraisa cieņu. 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja