Mūziķe apliecināja latgalisko sparu, jo atklāšanas koncertā pie digitālajām ērģelēm viņai nācās sēsties divreiz. Vadiņiem - force majeure. Nešķiet svarīgi meklēt vainīgo, kaut, protams, arhitekta Ulda Baloža vēlējums vēl mācīties pilnvērtīgi izmantot visu saimniecību - jāņem vērā. Iespējams, ar šādu misēkli nākamo mecenātu prātos vēl labāk iegūla ērģelnieces aicinājums atsaukties, lai Gors tiktu pie savām ērģelēm (digitālās ir tikai izlīdzēšanās variants), "bez kurām mūsdienās koncertzāle nav iedomājama".
Fotogrāfiju galeriju no atklāšanas pasākuma skaties šeit:
Klausoties koncerta 2. daļu, kurā Šimkus kopā ar Liepājas simfonisko orķestri diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā atskaņoja Sergeja Rahmaņinova Rapsodiju par Paganīni tēmu klavierēm un orķestrim, ienāca prātā - varbūt tie, kas sakās esam uz jūs ar simfonisko mūziku, vienkārši nekad to nav dzirdējuši labā koncertzālē. Baroka mūzikas cienītājiem nekas cits neatliks kā ņemt atvaļinājumu, lai septembrī (2.-9.IX) dotos uz gadskārtējām Rēzeknes Baroka dienām, kas nu notiks divās akustiskās koncertzālēs.
"Lielā zāle ir grandioza pēc izskata un tilpuma. Mazajā - patīkami spēlēt akustiski ļoti izsmalcinātas skaņdarbus," skandināvu askētiskajās tradīcijās ieturētās koncertzāles raksturo Šimkus. Mazajai zālei ir saglabāts arhitektu Daigas Bikšes un Ulda Baloža darba devīzes nosaukums Zīdaste.
"Šī ir pirmā šāda veida koncertzāle [Latvijā], un ļoti gribētos, lai šī vieta un zāle saglabātu savu prestižu," uzsvēra Vestards Šimkus. Viņa prognoze - tādā gadījumā Gors varētu kļūt par "svētceļojuma Meku" gan mūsu pašu māksliniekiem, gan pasaules mūziķiem. Pianista vēlējums - neizšķīst multifunkcionālās norisēs, kas "varētu kaitēt prestižam nopietnā mērogā". Paši Gora saimnieki saprotamu iemeslu dēļ šobrīd gan pirmām kārtām lieto un attīsta nosaukumu Latgales vēstniecība Gors, liekot akcentu uz iecerētajām daudzveidīgajām norisēm.
Gors uzcelts vietā, kur agrāk Rēzeknē nekā nav bijis, tikai purvs, "tāpēc šai vietai ir ļoti tīra aura", stāsta mārketinga nodaļas vadītāja Aija Eriņa. Sākumā bijuši arī smīkņātāji, neesot arī noslēpums, ka vietējie kuģim līdzīgā izvirzījuma dēļ Goru iesaukuši par Titāniku. Tomēr ikvienam, kurš visu redz un dzird savām acīm, skepse izkūp. 30. maijā uz koncertu plūda sapucējušies rēzeknieši un viesi, apsveicot ar svētkiem!. Jau pirmā koncerta vakarā varēja just, cik būtiski šāda kultūras celtne maina pilsētas dzīves kvalitāti.
Bez oficiālā logo Goram jau radušies savi rituāli - bērni, kuri dauzās pa strūklakām, kas vakarā tiek skaisti izgaismotas. Protams, Gora vadītājiem tālāk sadarbībā ar pilsētas vadību paveras «titānisks» darba lauks - arī pārveidot infrastruktūru. Lai cik garīgs pārdzīvojums, miesa prasa savu, un zināma naktsdzīve pilsētai ar šāda mēroga ēku nenāktu par ļaunu.
"Jebkura kultūras celtne ir bāka, kas tālu izstaros gaismu," saka komponists Pēteris Vasks, viens no vēsturiskā pirmā koncerta klausītājiem. Novērtējot Gora nozīmību, komponistu mulsina, ka atklāšanas koncertā neizskanēja neviens goda latgalieša Jāņa Ivanova simfoniskais skaņdarbs. Viņš tā nedomā vienīgais. Taču labā ziņa ir tā, ka Gors nekur nepazudīs - tur viss vēl var skanēt, lai arī daudzi vēsturiskā brīža aculiecinieki pirmos iespaidus raksturoja ar vārdiem - šoks, brīnums, nevar noticēt. Tiešām - šķiet, samirkšķināsi acis, un ēka pazudīs. Lūk, cik ilgi esam snauduši, ka laikmetīga kultūras celtne šķiet tāds brīnums (Rīgā diemžēl joprojām).
Toties Latgales dziedošie, dejojošie, spēlējošie bērni un jaunieši dziesmuspēlē par to, kā Duraceņš uzmodina snaudošo ķēniņmeitu, bija tīrs prieks par nācijas dzīvo kodolu. Spars plus dvēsele - lūk, arī latviešu pašapziņas zelta griezums. Šai paaudzei jau ceļš uz koncertzāli būs pašsaprotams.
Gors ir uzcelts tukšā vietā, bet ne tukšā vietā muzikālo tradīciju ziņā. Paldies visiem tiem skolotājiem un visiem citiem cilvēkiem, kas pašaizliedzīgi daudzu gadu garumā kopuši savu ļaužu iekšējo akustisko koncertzāli.