2 sekundes līdz zemei

Īsti nepiekrītu, ka nepārtraukti jāuztraucas par citu cilvēku labsajūtu, ja tādēļ tu apspied pats sevi. Neviens nevienam nepieder. Nu gribas puišiem riskēt ar personisko smadzeņu izšķaidīšanu, tā ir viņu darīšana, viņu kaifs. Tad jau var arī teikt, ka obligāti jādzīvo kopā ar sievu, pat ja viņu vairs nemīl un laiž ar citu - bet kā tad tā šķirsies, viņai sāpēs. Tie džeki ir profesionāļi. Taču būtu, protams, tikai godīgi, ja šādi veči iepazīstoties saka: labdien, mani sauc Sergejs, esmu beisdžamperis, rīt varbūt nositīšos. Vai joprojām gribi iedot man savu tel. numuru?

Tas ir forši tikmēr, kamēr attiecas tikai uz to nabadziņu, kas tādā veidā kupē savus kompleksus. Ja kaut vienu tuvinieku tas uztrauc, tādas izdarības jāpārtrauc, jo nevienam nav tiesības sava kaifa dēļ sagādāt citiem ciešanas, ja turpina, tad to var saukt par sadismu. Man reiz kāds čoms, neņemot vērā saprāta ieteikumus, nositās ar deltaplānu(tajos sākuma laikos, kad paši taisīja un ievilka ar mašīnu). Kas tad šim, bet sievai ar mazu meitiņu VISA dzīve sadragāta.

Es jau nu negribētu būt beisdžampera mīļotā sieviete, tur jābūt mazohistei un vienmēr skapī jātur melna kleita. Ekstrēms dialogs ar Dievu ir skaista lieta, bet vienā brīdī Radītājam tas var arī apnikt. Bet lai jau puišiem veicas, tikai lai viņi nestāsta, ka tam nav nekāda sakara ar adrenalīnu.