Šogad, kad peldēšana Latvijā svin 110 gadu jubileju, iznāk tās vēsturei veltīta grāmata, kuras atvēršana notiks 17.septembrī, - Peldējums gadsimta garumā. Peldēšanas sports Latvijā. "Grāmata stāsta, kā peldēšana no bādēšanās pārtapa nopietnā sporta veidā," saka grāmatas autore un sastādītāja Ilze Jākobsone. Triju gadu laikā viņa vāca ar peldēšanu saistītus materiālu muzejos, preses publikācijās un arhīvos, kur liela daļa mapju tikušas atvērtas pirmoreiz pēc 1940.gada, un apzināja arī peldēšanas veterānus.
Lai gan ūdeņu Latvijā ir papilnam, senāk latvieši, ieskaitot pat zvejniekus, nekādi lielie peldētāji nebija, ūdens tika uzskatīts par bīstamu stihiju. Vēl pagājušā gadsimta sākumā Latvijas sabiedrības lielākajai daļai tādi jēdzieni kā "fiziskā kultūra", "sports", "olimpiskās spēles", "peldētapmācība" un "baseins" bija sveši. Latviešu prese vasaras mēnešos gan sāka rakstīt par veikliem "sportsmeņiem", kuri sacensību nolūkos šķērsojuši Daugavu pie Rīgas vai Lielupi pie Majoriem un uzspēlējuši modīgo "ūdens balles spēli", taču vairumam latviešu peldēšanas sacensības drīzāk atgādināja cirka izrādi.
Ja noliktu blakus mūsdienu peldētājas sportistes tērpu un tērpus, kādos peldēja meitenes XX gadsimta sākumā, atšķirību būtu maz - ķermeni tāpat sedz audums, tikai mūsdienās auduma struktūra ir cita, domāta lielāka ātruma sasniegšanai. Tolaik bija noteikts, ka tērpam jāsākas 20 centimetrus virs ceļa, kā arī tas, cik dziļš var būt "dekoltē". Kungiem bija melns peldkostīms (kā hrestomātiskajā Raiņa fotogrāfijā, uzņemtā 1920.gadā). Kārlim Ulmanim, kā liecina fotogrāfijas, bijis pat adīts peldkostīms.
Pētot pagājušā gadsimta sākuma peldēšanas biedrību vēsturi, jāņem vērā, ka liela daļa biedrību, kuru nosaukumos bija teikts, ka tās ir "bādes biedrības", nodarbojās vairāk ar ārstniecisku vannošanos, nevis peldēšanu. Raiņa un viņa māsas sarakstē redzams, ka dzejnieks bieži braucis uz Ķemeriem un tur bādējies, tupēdams Ķemeru dūņās. Lai arī latviešu presē XX gadsmita sākumā tika spriests par peldbaseina izbūvi Rīgā un meklēta tam piemērota vieta, sabiedrības vairākums šo ieceri uzskatīja vien par pilsētas budžeta šķērdēšanu. Tie rīdzinieki, kuri vēlējās apgūt peldētprasmi, devās uz Majoriem vai Rīgā uz Rozenbaha peldu iestādi (Rozenbach Bade Anstalt), kas bija izveidota Daugavā.
Pagājušā gadsimta sākumā peldēšana lielā mērā bija saistīta ar higiēnu. Vanna un mūsdienīgas labierīcības dzīvokļos ārpus Rīgas centra bija liels retums. Tāpēc publiskajās peldētavās līdzās peldētājiem, kas te trenējās, vienlaikus notika arī apkārtnes iedzīvotāju, studentu un skolnieku mazgāšanās un veļas mazgāšana.
Baseini, kuros trenēties, Latvijā tagad ir, mūsdienās vairāk jādomā par ko citu — par valsts iesaistīšanu peldēšanas apmācībā. "Tā, kā slīkst Latvijā, slīkst reti kur citur, šajā ziņā mēs diemžēl esam līderi Eiropā un nezin kāpēc pieņemam to kā normu," saka Ilze Jākobsone. Arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta informācija neliecina neko labu: 2014.gadā Latvijā noslīkuši 154 cilvēki, šogad - jau 81 cilvēks, bet septembris vēl nav beidzies...
Visu rakstu par peldēšanas vēsturi Latvijā lasiet žurnāla Sestdiena 11.septembra numurā!