Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +19 °C
Skaidrs
Piektdiena, 3. maijs
Uvis, Gints

Godmanis: Nedrīkstam pieļaut spoku pilsētu veidošanos

Aizgājis no aktīvās politikas, atjaunotās Latvijas pirmais premjers Ivars Godmanis nevar nosēdēt mierā, tādēļ ķēries pie mūsu valsts lielo problēmu pētīšanas. Lai ko sabiedrība domātu par Godmani, vienu lietu — drosmes trūkumu — viņam nevar pārmest. Tautas frontes sākumos viņš nebaidījās doties un aģitēt interfrontiski noskaņotās rūpnīcās, nebaidījās vadīt valdību 1991.

gada barikāžu un puča dienās, nebaidījās 2008.gadā Krievijas agresijas laikā lidot uz Tbilisi atbalstīt Gruziju, un nebaidās arī no cilvēkiem uz ielas. Arī no ētera Godmanis nebaidās. Beidzis rokmūzikas vēsturei veltīto radioprogrammu Saknes, viņš tagad būs redzams televīzijā - šonedēļ LTV jau bija skatāms Godmaņa sadarbībā ar Gunti Bojāru veidotais raidījums Lielais jautājums. Tam ekspremjers esot gatavojies jau no pagājušā gada vasaras, ar sev raksturīgo tehnokrāta tieksmi uz skaitļiem veicis gluži vai vesela institūta darbu un šā darba laikā konstatējis, ka institūtu, kas analizētu valsts attīstību, Latvijā jūtami pietrūkst.

Fragments no intervijas:

Kāds ir jūsu jaunā raidījuma mērķis?

Latvijā ir sakrājušās ilgtermiņa problēmas, kas nav risinātas gadiem ilgi. Un atrisināt tās nebūs iespējams vienas dienas laikā. Kapitālismā, tirgus ekonomikā nemitīgi vērojama sacensība, kurā piedalās arī Latvija, sacenšoties ar citām valstīm. Bet to ir grūti izdarīt, ja mums pie kājām ir piesieti smagumi. Un šīs ilgtermiņa problēmas ir tieši tādi smagumi, kas apgrūtina valsts attīstību. Ja mēs netiksim no tiem vaļā, šajās sacensībās mums nav nekādu izredžu.

Vai tagad uz valsts problēmām raugāties citādi nekā aktīvās politiķa karjeras laikā?

Raidījumā centāmies izvairīties no politiķu piesaistīšanas, jo tādā gadījumā tas pārvērstos par "Dombura šovu Nr.2". Es pats esmu bijis politiķis un zinu, ka mani nevarēs piespiest pie sienas; es kā kaķis kritīšu no devītā stāva un vienmēr piezemēšos uz visām četrām. Kad uzdod jautājumu politiķiem, viņi nevis atbild ar konkrētiem skaitļiem un risinājumiem, bet gan paziņo: "Pirmajā vietā mums ir cilvēks!" Un tas cilvēks, kas sēž pie TV ekrāna, par to tikai nopriecājas: redz, es esmu pirmajā vietā. Tādēļ jāļauj runāt nevis politiķiem, bet gan ekspertiem.

Pētot skaitļus, brīžiem rodas iespaids, ka mēs dzīvojam tādā kā Aizspogulijā. Piemēram, no vietām, kur ieguldīti ievērojami līdzekļi (gan Eiropas, gan mūsu pašu), cilvēki brauc projām vēl vairāk, nekā no tām, kur vides uzlabošanā ieguldītas mazākas summas. Latvijā daudzi cilvēki nemaz nedzīvo tur, kur viņi it kā ir deklarēti. Faktiski vienīgais reģions, kur mums palielinās iedzīvotāju skaits, ir Pierīga. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka reģionos paliek spoku pilsētas.

Pie kuru problēmu risināšanas valdībai būtu jāķeras vispirms?

Pirmais jautājums ir saistīts ar to, kāda būtu ideālā Latvijas pārvaldes sistēma, labākais reģionālās attīstības modelis. Savulaik mēs ar milzīgām mokām no vairāk nekā 400 pagastiem pārgājām uz 110 novadu un deviņu lielo pilsētu modeli. Taču izskatās, ka šis skaits joprojām ir pārāk liels. Primārais jautājums ir tāds: kur cilvēkiem dzīvot un strādāt? Visi nevar pārcelties uz Rīgu vai ārzemēm. Latvijas mazpilsētas, pateicoties Eiropas naudas ieguldījumiem, pēdējo desmit gadu laikā ir sapostas un sakārtotas. Tas ir svarīgi, bet vēl svarīgāk, lai šajās pilsētās būtu darbs.

Ir jau arī tāda sazvērestības teorija, ka Eiropā nevienam nerūp, lai šeit cilvēkiem būtu darbs, jo Rietumeiropai vajag, lai mūsu darbaspēks brauktu strādāt pie viņiem.

Es tam neticu; tā ir tāda provinciāla pieeja. Diezgan ilgi nostrādāju Briselē un nekur nemanīju šādas sazvērestības izpausmes. Ja skatāmies uz darba ražīgumu, mūsu rādītāji ievērojami atpaliek no Rietumeiropas valstu līmeņa. Bieži var dzirdēt, ka latvieši ir čakli, daudz strādā, un tā arī ir. Taču darba ilgums nav tas pats, kas darba ražīgums. Lai mēs Latvijā varētu normāli dzīvot, lai cilvēki nebrauktu projām, mums vajadzētu sasniegt vismaz ES vidējo līmeni. Par velti neviens neko nedāvinās. Tiklīdz celsies dzīves līmenis, automātiski samazināsies pieejamo ES struktūrfondu apjoms. Tātad laika nav daudz.

Eiropas Savienība tagad prasīs saistīt fondu naudu ar uzņēmējdarbības attīstību; vairs nevarēs tērēt visu trotuāriem un puķudobēm. Pašvaldību politiķiem līdzšinējā sistēma bija ļoti izdevīga: es par Eiropas naudu noasfaltēju ielu, renovēju kultūras namu; vēlētāji būs pateicīgi un, protams, balsos par mani.

Vai, iestājoties Eiropas Savienībā, kaut ko vajadzēja darīt savādāk, izkaulēt labākus nosacījumus?

Mums solīja, ka Latvijas uzņēmējiem, ražotājiem būs pieejams daudz lielāks tirgus. Un tā ir taisnība, jo uzņēmumi, kas strādā uz eksportu, no ES ir guvuši ļoti lielu labumu. Taču ir arī monētas otra puse: uzņēmēji, kas strādā vietējā tirgū. Piemēram, ja jums piederēja frizētava vai kafejnīca, tad pievienošanās Eiropas Savienībai drīzāk varēja radīt negatīvu efektu, ko mēs toreiz neņēmām vērā. Pirmkārt, aizbrauca daļa darbaspēka, tādēļ uzņēmējiem bija grūtāk atrast kvalificētus darbiniekus, palielinājās darbaspēka izmaksas. Otrkārt, aizbrauca arī klienti — cilvēki, kas agrāk apmeklēja frizētavu vai kafejnīcu. Un vēl bija trešais faktors: ienāca konkurējošais imports, arī pakalpojumu nozarē, kas varēja atļauties izkonkurēt vietējos ar dempinga cenām. Un tagad mēs redzam, ka daudzas nozares faktiski ir pārgājušas ārvalstu kapitāla kontrolē.

Tādēļ jautājums ir tāds: kā mēs varam atbalstīt vietējos uzņēmējus? Jo viņi nevar samaksāt pat Latvijas zemos nodokļus. Protams, mums saka, ka nedrīkst cīnīties pret importu, sniegt īpašu atbalstu vietējiem uzņēmējiem, jo tas būtu pretrunā Eiropas Savienības principiem. Jā, lielajos ES līgumos tas viss ir rakstīts, bet vajag palasīt arī to, kas nodrukāts sīkā šriftā. Tur uzskaitīti neskaitāmi izņēmumi, kad šāds atbalsts ir pieļaujams: ja jums ir problēmas ar sociālekonomisko situāciju, ja nepieciešams aizsargāt kultūrvēsturisko mantojumu utt. Un ticiet man — tās valstis, kas Eiropas Savienībā ir ilgāk par mums, to visu ir ļoti labi apguvušas. Viņi nav kā centīgi skolēni, kas izpilda visus Briseles ieteikumus. Kāds uzņēmējs man teica: pamēģini Itālijā tirgot Latvijā ražoto sieru, vienkārši pamēģini! Uzreiz sapratīsi, ko nozīmē atbalsts vietējiem uzņēmējiem.

Visu interviju ar Ivaru Godmani lasiet žurnāla Sestdiena 24.aprīļa numurā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Lai būtu ko teikt

Kas ir pats, pats svarīgākais, domājot par valsti, domājot par Latviju un mūsdienām? Vienam tie ir līdzcilvēki, citam ainava un daba, vēl citam – atsevišķas personības vai personīgais stāsts. Tieši c...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata