Ņujorkā dzīvojošā latviešu māksliniece Signe Baumane: Taisu filmas, jo nevaru to nedarīt

"Mani pārņem svētās šausmas, kad tie tūkstoši nāks skatīties manu filmu! Tā ir tik personīga, to jārāda uz maziņa ekrāna," spriež Signe, stāstot Sestdienai par savu jaunāko darbu. Filma ir autobiogrāfiska, vēstījums par piecu sieviešu likteņiem Signes ģimenē, protams, arī par viņu pašu. "Tā ir filma par sievietēm un depresiju, problēmām, kas ir vai katrā ģimenē, un arī par to, kā saglabāt veselo saprātu šajā absurdajā pasaulē." Augusta beigās Akmeņi manās kabatās būs skatāma arī Rīgā, septembrī notiks pirmizrāde Ņujorkā. Jautāta, vai viņa iedomājas, kas varētu būt šīs nekomerciālās filmas skatītāji, Signe pārliecināti atbild: "Šo filmu ir veidojusi sieviete — tātad tā ir domāta sievietēm. Protams, ir arī vīrieši, kas mūs saprot. Taču tieši sievietes reaģē uz filmu ļoti dziļi, jo es aizskaru jūtīgus jautājumus, piemēram, par laulību un kā, iekļūstot šajās attiecībās, vari pārvērst tās par sadzīves lamatām." Filmas autobiogrāfiskās saknes gan nenozīmē, ka šis tik personiskais darbs ir sava veida grēksūdze vai terapija. Radošie ļaudis gana bieži izmanto mākslu, lai izkratītu sirdi un dvēseli. "Man riebjas filmas, kuras režisori taisa sev, tā vietā lai maksātu psihoterapeitam 100 dolārus stundā. Esmu redzējusi tādas filmas, to saprotu jau pēc piecām minūtēm un uzreiz jautāju sev, kāpēc man tas būtu jāskatās. Es taisu filmas, lai izklaidētu, provocētu un satuvinātu cilvēkus.''Signei tiešām izdodas izraisīt provokāciju un pārdomas par intīmām dzīves izpausmēm, neminstinoties un bez latviešu kautrīguma stāstot arī par seksuālajām attiecībām. Tas notiek bez problēmu gūzmas uzvelšanas uz skatītāju galvām, drīzāk ar skarbu humoru un veselīgu ironiju. Humors gan esot tikai blakusprodukts, apgalvo Signe. "Es nedomāju tā — tagad man jāizstāsta kaut kas ļoti jocīgs, lai visi smietos! Ja cilvēkiem nāk smiekli, ir ļoti patīkami, bet es nezinu, kāpēc viņi smejas. Dzīvē bieži vien gadās situācijas, kad godīgi izklāstu kādam cilvēkam savu stāstu, skatoties viņam acīs, un viņš pēkšņi sāk smieties, un tas man ir pārsteigums. Kāpēc smieklīgi? Laikam tāpēc, ka visa dzīve ir savīta no absurdām situācijām." Signe piebilst: pastāvot uzskats, ka ironija un sarkasms ir cilvēka bezspēcības izpausmes. Cilvēks mēģina ironizēt, jo pa tiešo bliezt nevar. Varbūt tāpēc mazās tautas tā attīstījušas šādu attieksmi pret dzīvi.Veidojot Akmeņu manās kabatās latviešu versiju, Signe izdomāja, ka viņai derētu atsvaidzināt latviešu literārās valodas prasmi. Vajadzēs taču ierunāt filmai tekstu — ne vien saprotami, bet arī sulīgi un precīzi! Jau Ņujorkā viņa ķērās pie klasikas — Viļa Lāča un Blaumaņa. "Tagad saprotu, kāpēc Vilis Lācis savulaik bija tik populārs. Viņa galvenais varonis ir tik balts un cēls, bet apkārt otrā plāna darbojošās personas ir karikatūras, tik sulīgas, daudz interesantākas par centrālo tēlu. Arī Blaumanim ir gaišie tēli un pretī — feļetonu varoņi. Kad atbraucu uz Rīgu, atkal paņēmu no grāmatplaukta Šveika piedzīvojumus. Savulaik no astoņu līdz 18 gadu vecumam pārlasīju šo grāmatu kādas desmit reizes! Man patīk atgriezties pie vienas un tās pašas grāmatas." Signe atzīstas, ka bērnībā lasījusi tikai pieaugušo literatūru, bērnu grāmatas šķitušas garlaicīgas. "Kad man bija 16, visi citēja Vinniju Pūku. Tas bija tāds kā neizsmeļams citātu avots katrai dzīves situācijai. Bet es nesapratu, par ko mani draugi runā, it kā būtu augusi citā kultūrā. 18 gadu vecumā beidzot izlasīju Pūku: ahā, par to viņi visu laiku runāja..."Vairāk par Signi Baumani lasiet žurnāla Sestdiena 4. – 10. jūlija numurā!