Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +16 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 17. maijs
Umberts, Herberts, Dailis

Lielais Ķīnas smilšu mūris

Viens no ASV un Ķīnas nebeidzamo domstarpību cēloņiem ir Pekinas īstenotā mākslīgo salu jeb, kā tās bieži tiek dēvētas Rietumu presē, – viltus salu (fake islands) – būvniecība Dienvidķīnas jūrā. Katrai no pusēm ir savi argumenti, kamdēļ tas ir atbalstāmi vai nosodāmi, bet var gadīties, ka salu būvniecības un apgūšanas laikā izmantotie risinājumi būs noderīgi arī citu – īstu – salu iedzīvotājiem.

Atbilstoši organizācijas Āzijas Kuģniecības atklātuma iniciatīva (Asia Maritime Transparency Initiative) pēdējiem datiem tikai Spratlija (starptautiskais nosaukums) jeb Naņšas (Ķīnā izmantotais nosaukums) salās vien kopš 2013. gada Ķīna "uzskalojusi" jaunas teritorijas 3200 akru jeb 12,95 kvadrātkilometru platībā, un nu jau bijušo klinšu un rifu vietās ir parādījušās septiņas jaunas mākslīgās salas. Tāpat ievērojami paplašināta dabiskā teritorija arī Paraselu jeb Sišas salās. Rezultātā kopumā 27 vietās Dienvidķīnas jūrā, kur līdz 2013. gadam atradās galvenokārt uz jūras platformām izvietoti Ķīnas Tautas Republikas armijas novērošanas punkti, parādījušies pilnvērtīgi militārā atbalsta punkti, bet vairākos gadījumos arī armijas bāzes, kas spēj uzņemt vairākus tūkstošus karavīru. Jaunapgūtajās teritorijās ir vai tiek būvētas ne tikai dzīvojamās un administratīvās ēkas, bet arī lidlauki, kuros var piezemēties gan militārās, gan civilās lidmašīnas, kuģu piestātnes, tajā skaitā okeāna kuģiem, visas komunikācijas, ieskaitot 5G tīklus, un pat tūrisma infrastruktūra.

Izdevums The Economist norāda: tā kā Ķīnas īstenotā teritoriju paplašināšana Dienvidķīnas jūras strīdīgajos reģionos principā ir noslēgusies, arī šis jautājums lielākoties pazudis no plašsaziņas līdzekļu un starptautiskās sabiedrības uzmanības loka. Taču Āzijas lielvalsts ir pārgājusi pie savu interešu virzīšanas plāna nākamā punkta: mākslīgo salu nostiprināšanas, apgūšanas un integrēšanas Ķīnas teritoriāli administratīvajā sistēmā.


Dažādas tiesības

Divas galvenās salu grupas Dienvidķīnas jūrā ir Paraselu un Spratlija (jeb Sišas un Naņšas) salas, kuru kontroli jau vairākus gadu desmitus vēlas pārņemt uzreiz vairākas reģiona valstis.

Tā uz Paraselu salām pretendē Ķīna, Taivāna un Vjetnama, uzsverot savas vēsturiskās tiesības. Vjetnama atsaucas uz to, ka atsevišķas salas piederējušas vairāk nepastāvošajai Dienvidvjetnamas valstij un zaudētas 1974. gada janvārī notikuša militārā konflikta rezultātā (jāpiebilst, ka arī 1988. gada martā pie strīdīgajām salām notika jūras kauja jau starp Dienvidvjetnamas mantinieces Vjetnamas un Ķīnas spēkiem, kas tāpat noslēdzās ar pārliecinošu pēdējo uzvaru). Savukārt Taivāna tradicionāli pretendē uz visiem kontinentālās Ķīnas valdījumiem.

Tikmēr uz Spratlija salām savas pretenzijas pilnībā vai daļēji izvirzījušas ne tikai jau minētās trīs valstis, bet vēl arī Malaizija un Filipīnas, kas tur dislocējušas savus bruņotos spēkus. Kopumā salās, kas atrodas vairāk nekā 1000 km attālumā no kontinentālās Ķīnas un 500 km attālumā no Vjetnamas, atrodas deviņi Ķīnas armijas posteņi, Vjetnama kontrolē divdesmit vienu, Filipīnas – astoņas, bet Malaizija – trīs salas. Pretenzijas uz daļu no Spratlija salām ir izvirzījusi arī Bruneja. Te jāpiebilst: Ķīnas, Taivānas un Vjetnamas gadījumā tiek uzsvērtas vēsturiskās tiesības, tostarp liecības, ka tajās vai citās salās jau pirms divtūkstoš gadiem pastāvējušas ķīniešu zvejnieku apmetnes, bet pārējās trīs valstis savas pretenzijas pamato ar starptautiskajām tiesībām un atsevišķu salu atrašanos tuvāk to, nevis kaimiņu piekrastei.

Uz atsevišķām teritorijām Dienvidķīnas jūrā prasības izvirzījusi vēl Indonēzija, un papildus tam teritoriālas domstarpības pastāv arī par reģioniem, uz kuriem Ķīna nepretendē, – zināmākās no šādām domstarpībām ir starp Malaiziju, Indonēziju un Filipīnām. (Ķīnas un Japānas konflikts par Senkaku jeb Diaojutai salām neattiecas uz Dienvidķīnas jūru – šīs salas atrodas Austrumķīnas jūrā.)

Vēsturiski gandrīz visas strīdīgās salas savulaik ietilpušas Ķīnas sastāvā, līdz XX gadsimtā (vairākumā gadījumu – 1939. gadā) tās okupēja Japāna. Pēc Japānas zaudējuma Otrajā pasaules karā salas Ķīnai atdot neviens nesteidzās, tādēļ Pekina (tobrīd pie varas esošais Dzjana Dzješi režīms jeb Gomiņdans) 1947. gadā publiskoja tā saucamo vienpadsmit svītru līniju jeb salas, kuras tā uzskata par savām. Kartē tika pieteiktas teritoriālās pretenzijas uz 1,4 miljoniem kvadrātjūdžu jeb 80% no Dienvidķīnas jūras. Jau pēc komunistu nākšanas pie varas kontinentālajā Ķīnā svītru skaits tika vispirms samazināts līdz deviņām un pēc tam atkal palielināts līdz desmit, tomēr lietas būtību tas īpaši nemaina – Ķīna (un arī Taivāna) konstanti pieturas pie 1947. gadā definētiem priekšstatiem par valsts jūras robežām. 1992. gadā valstī pat tika pieņemts īpašs likums, ar kuru Paraselu un Spratlija salas tika pasludinātas par neatņemamu Ķīnas sastāvdaļu.


Resursi un tirdzniecības ceļi

Pavisam Dienvidķīnas jūrā atrodas aptuveni 250 salas, rifi, atoli un klintis. Pārliecinošs vairākums salu netiek pastāvīgi apdzīvotas, bet abu arhipelāgu sauszemes platība līdz brīdim, kamēr Ķīna nesāka mākslīgo salu būvniecību un dabisko salu palielināšanu, bija salīdzinājumā ļoti pieticīga: mazāk par pieciem kvadrātkilometriem Spratlija salās un 7,75 kvadrātkilometri Paraselu salās. Vienlaikus jūras akvatorija, kuru aizņem abi arhipelāgi, it īpaši Spratlija salu gadījumā, ir vairāk nekā iespaidīga. Kontrole pār Spratlija salām ļauj kontrolēt arī 425 tūkstošus kvadrātkilometru, bet kontrole pār Paraselu salām – gandrīz 50 tūkstošus kvadrātkilometru akvatorijas. Tajās ir atklāti gan iespaidīgi naftas un gāzes, gan derīgo izrakteņu krājumi, un attiecīgi reģiona valstis vēlas, lai šīs rezerves, pat ja šobrīd tās nav apgūstamas, atrastos to ekskluzīvajās ekonomiskajās zonās. Tāpat minētās akvatorijas zivju krājumu dēļ interesē visu reģiona valstu zvejniekus.

Cits, pat būtiskāks domstarpību cēlonis ir fakts, ka kontrole pār abiem arhipelāgiem, kā arī vēl pār dažiem atsevišķiem punktiem ļauj pārvaldīt arī kuģu ceļus Dienvidķīnas jūrā, kurus izmanto ap 40 tūkstošiem kuģu gadā un pa kuriem tiek pārvadāts ap trešdaļu visas pasaules pa jūru transportēto kravu. Šāda kontrole īpaši nozīmīga ir Ķīnai, jo pa Dienvidķīnas jūru valstij tiek piegādāts ap 80% visu tās importēto energoresursu (kā arī apmēram tikpat liela daļa Japānas un Dienvidkorejas importēto energoresursu) un pa kuģniecības ceļiem Dienvidķīnas jūrā notiek ap 40% visas Ķīnas starptautiskās tirdzniecības. Līdz ar to Pekinai ir svarīgi nepieļaut vismaz kaimiņvalstu, aiz kurām stāv Ķīnas galvenās ģeopolitiskās oponentes ASV, kontroli pār šiem ceļiem un arhipelāgiem, bet labākajā gadījumā – pašai pārvaldīt ceļus un salas.

Vēl būtiski, ka ANO Jūras tiesību konvencija par salām uzskata tikai dabiskus veidojumus, kuri atrodas augstāk par ūdens līmeni arī paisumu laikā. Atbilstoši starptautiskajām tiesībām kontrole pār šādām salām nodrošina arī tiesības uz 200 jūdzēm ekskluzīvas ekonomiskās zonas un kontinentālo šelfu. Savukārt klintis, kuras nav derīgas pastāvīgai dzīvošanai (pastāvīgas dzīves uzturēšanai, izmantojot vietējos resursus) vai paisumu laikā applūstoši rifi un atoli nedod šādas tiesības valstīm, kuras tos kontrolē. Šis uzsvērums tad arī izskaidro, kāpēc Ķīnai ir tik svarīgi ne tikai iedibināt kontroli pār strīdīgajām teritorijām, bet arī pierādīt, ka pārvaldītas tiek tieši salas, jo tikai kontrole pār tām garantē valstij tiesības uz ekskluzīvajām ekonomiskajām zonām un to izmantošanu.

Uz šāda fona jau pagājušās desmitgades sākumā – pēc Sji Dziņpina nākšanas pie varas – Ķīnā tika pieņemts lēmums par vērienīga strīdīgo teritoriju apdzīvošanas plāna īstenošanu. Rietumvalstīs šis plāns visbiežāk tiek dēvēts par Lielo Ķīnas smilšu mūri – šo apzīmējumu 2015. gadā pirmoreiz izmantoja toreizējais ASV Klusā okeāna flotes komandieris admirālis Hārvijs Hariss. Viņš arī īpaši uzsvēra, ka Lielais Ķīnas smilšu mūris ļauj Pekinai ievērojami palielināt iespējas pretdarboties ASV un to sabiedrotajiem reģionā. Daudzi militārie analītiķi gan šaubās, vai neliels skaits armijas bāzu uz mākslīgām vai paplašinātām salām Dienvidķīnas jūrā var kaut cik jūtami ietekmēt abu lielvalstu spēku samēru reģionā. Tā izdevums The National Interest, kas lielu daļu savu publikāciju velta tieši militāro iespēju analīzei, uzskata, ka no kontinenta tālu esošām un samērā vāji aizsargātām salām ir liela nozīme attiecībās ar Ķīnas kaimiņvalstīm, taču, kas attiecas uz varbūtējo militāro konfrontāciju ar ASV, šīs salas ir tikai viegls mērķis. Vienlaikus gan tas neizslēdz iespēju, ka Ķīna ar laiku tiešām var pieņemt lēmumu izvietot mākslīgajās salās stratēģisko bruņojumu, un nekādi nepadara vieglāku arī Āzijas lielvalsts kaimiņu dzīvi.

Bet kā tad viss sākās? Juridiskie pamati Ķīnas ekspansijai Dienvidķīnas jūrā tika ielikti jau 1988. gada aprīlī, drīz pēc militārā konflikta ar Vjetnamu par Paraselu salām. Toreizējā Ķīnas vadība pasludināja valsts piekrastē esošo Hainaņas salu, kurai tobrīd bija īpašas administratīvās teritorijas statuss, par jaunu valsts provinci. Tās sastāvā tika iekļautas arī visas deviņu punktu līnijā ietilpstošās teritorijas Dienvidķīnas jūrā. Realitāti salās šis lēmums gan tikpat kā neietekmēja, tomēr pēc 2012. gada situācija sāka strauji mainīties, jo Ķīnas iespējas, salīdzinot ar 1988. gadu, bija kļuvušas nesalīdzināmi lielākas un Āzijas lielvalsts jautājuma risināšanai arī piegāja ar tai raksturīgo vērienu.

Vispirms tika paziņots par jauna apgabala (nākamā administratīvā vienība aiz provinces) izveidi un par šī jaunā Saņšas apgabala galvaspilsētu tika pasludināta tāda paša nosaukuma pilsēta Junsjina (Vudija) salā – vienā no Paraselu salām, uz kuru pretendē arī Vjetnama. Šis lēmums tika pamatots gan ar valsts vēsturiskajām tiesībām uz šīm teritorijām, gan ar nepieciešamību nodrošināt kuģošanas brīvību Dienvidķīnas jūrā (kā uzskata Pekina, to var panākt vienīgi šādā veidā). Šis pamatojums ir interesants galvenokārt tāpēc, ka uz nepieciešamību garantēt kuģošanas brīvību Dienvidķīnas jūrā – tikai jau starptautiskā uzraudzības režīmā – atsaucas arī Pekinas oponenti ar ASV priekšgalā. Taču izpratne par minēto brīvību atšķiras visai radikāli, jo abas puses ar to saprot savu kontroli pār Dienvidķīnas jūras tirdzniecības ceļiem. Lieki piebilst, ka līdz ar to dažādās starptautiskās institūcijās par šo jautājumu regulāri izceļas vārdu apmaiņas.


Risinājumi arī citiem

Lēmuma pieņemšanas brīdī nekādas pilsētas minētajā salā gan nepastāvēja, tikai bruņoto spēku postenis, tomēr tas nebija šķērslis. Jau 2013. gadā salā sākās vērienīgi sauszemes paplašināšanas darbi, un drīzumā tie norisinājās arī virknē citu teritoriju, tostarp Spratlija arhipelāgā notika septiņu jaunu mākslīgo salu būvniecība. Lai īstenotu ieceres, tika uzbūvēta pasaulē lielākā zemessūcēju kuģu flote, un 2016. gadā tās ierindā jau bija pasaulē lielākais šāda veida kuģis ar jaudu seši tūkstoši kubikmetru stundā un nosaukumu MV Tian Kun Hao, kas aptuvenā tulkojumā nozīmē "burvju vai burvīgo salu radītājs". Paralēli vēl tika izstrādāts liels skaits salu apgūšanai nepieciešamo risinājumu – sākot ar tehnoloģijām jaunizveidotās sauszemes nostiprināšanai un beidzot ar ūdens atsāļošanas iekārtām. Tika sākta arī visu Dienvidķīnas jūru aptverošas sakaru un vides monitoringa sistēmas izveide, kā arī vērienīgi Dienvidķīnas jūras izpētes darbi – veikts liels skaits eksperimentālo urbumu, pētot naftas un gāzes atradnes, apzināti zivju resursi utt.

Šo darbu vēriena dēļ satrauktās Filipīnas jau 2013. gada decembrī iesniedza pret Ķīnu vērstu prasību Hāgas Pastāvīgās arbitrāžas tiesā, kura 2016. gada 12. jūlijā atzina, ka Ķīnai nav vēsturisku tiesību uz Dienvidķīnas jūras ūdeņiem un ka tā ar savām darbībām pārkāpj Filipīnu suverēnās tiesības. Šeit gan jāpiebilst, ka Pekina Hāgas Pastāvīgās arbitrāžas tiesas sēdes boikotēja un pēc lēmuma pasludināšanas paziņoja, ka to neatzīst un ka tās bruņotie spēki aizstāvēs valsts suverenitāti un tās jūras intereses. Laikā, kad tika paziņots lēmums, Pekina arī jau bija skaidri iezīmējusi visas teritorijas, kurās notiek salu paplašināšana vai jaunu salu būvniecība, un darbi šajās teritorijās arī pēc lēmuma pasludināšanās turpinājās.

Interesanti, ka 2012. gada 13. jūlijā, nākamajā dienā pēc lēmuma pasludināšanas, Saņšas pilsētas rekonstruētajā un ievērojami paplašinātajā (pateicoties jūras smilšu uzskalošanai) lidlaukā nosēdās lidsabiedrības Hainan Airlines pirmā pasažieru lidmašīna ar tūristiem no kontinentālās Ķīnas. Šodien šādi reisi ir kļuvuši regulāri, bet pati Saņša ir, lai arī neliela, taču pilsēta ne tikai ar savu aviosatiksmi, bet arī ar pilnvērtīgu ostu, autonomu enerģētisko sistēmu, jūras ūdens atsāļošanas iekārtu ar jaudu tūkstotis tonnu dienā, 5G tīklu, fundamentālām dzīvojamajām un administratīvajām ēkām, ieskaitot skolu un pat cietumu, kurā 2019. gadā parādījās arī pirmie ieslodzītie – divi salinieki tika notiesāti par mēģinājumu kontrabandas ceļā izvest no salas eksotiskus aizsargājamos dzīvniekus. 2019. gada beigās Saņšā jau bija reģistrēti vairāk par 500 valsts un privāto uzņēmumu. Protams, kādreizējā armijas posteņa vietā salā nu ir izveidota militārā infrastruktūra un armijas bāze, kurā, kā lēš izdevums The National Interest, var atrasties līdz pat diviem tūkstošiem karavīru.

Mazāk iespaidīga, taču līdzīga situācija ir vērojama arī citās vietās, kur tiek būvēts Lielais Ķīnas smilšu mūris. Pagājušā gada aprīlī jau pat tika pieņemts lēmums par Saņšas apgabala sadalīšanu divos apriņķos, kas attiecīgi paredz atkal jaunus būvdarbus un jaunu pastāvīgo iedzīvotāju ierašanos.

Visas šīs Ķīnas aktivitātes, protams, sarežģī attiecības ar rietumvalstīm, taču vienlaikus liek pievērst uzmanību risinājumiem, kādi tiek izmantoti, paplašinot esošās un būvējot jaunas salas, kā arī apdzīvojot tās. Trīs galvenās problēmas, ar kurām saskaras ne tikai Ķīna, bet liels skaits salu daudzviet pasaulē, it īpaši Klusajā un Indijas okeānā, ir krastu izskalošana (vai mākslīgo salu gadījumos – to ieskalošana atpakaļ jūrās un okeānos), kā arī dzeramā ūdens un auglīgas augsnes trūkums.

Cik veiksmīgi Ķīnas inženieriem izdodas krastu nostiprināšana, gan vēl grūti pateikt, taču, kas attiecas uz pārējām divām problēmām, tām risinājumi, visticamāk, ir atrasti.

Dzeramā ūdens gadījumā tās ir ne tikai atsāļošanas iekārtas. Proti, nesen tika paziņots, ka zem mākslīgajām salām uzieti jaunizveidojušies dzeramā ūdens rezervuāri, kas turklāt paplašinoties – gadā apmēram par metru diametrā. Plašāka informācija par šo atklājumu vēl gan tiek gaidīta, tomēr tas jau paspējis radīt gana lielu ažiotāžu. Savukārt, kas attiecas uz augsni, Ķīnā ir izstrādāts īpašs maisījums, kuru iespējams sajaukt ar koraļļu smiltīm (kādas pieejamas vai visu silto jūru salās), vienlaikus neietekmējot ražību. Kā tiek apgalvots, maisījums ir lēts izmaksu ziņā, ļauj ļoti efektīvi aizstāt līdz šim tradicionālo auglīgās zemes pārvešanu uz salām un arī kalpo ilgāk (ir daudz mazāk pakļauts vēja u. c. dabas spēku iedarbībai). Arī šajā virzienā pagaidām turpinās pētījumi, tomēr kopumā var gadīties, ka vienlaikus ar starptautiskās spriedzes pieaugumu Dienvidķīnas jūrā parādīsies arī vairāki pozitīvi blakus efekti.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pa augšupejošām kāpnēm(1)

Vispirms izrāde, pēc tam seriāls un tagad arī seriālluga Covid-19 apstākļos tik pierastajā Zoom platformā. Gusts Ābele (16) kopā ar domubiedriem – citiem jauniešiem no eksperimentālās teātra studijas ...