Līdz 1909. gadam Nobela komiteja sievietes ar prēmijām īpaši nelutināja, jo XX gadsimta sākumā valdīja stereotips, ka daiļā dzimuma pārstāvju uzdevums ir rūpes par bērniem un mājokli, raksta History. com. Jā, 1903. gadā ar prēmiju fizikā tika apbalvota Marija Kirī, taču tas notika lielā mērā tāpēc, ka pētījumus radioaktivitātes jomā (kuru nozīmi balvu pasniedzēji nevarēja ignorēt) viņa veica kopā ar savu vīru Pjēru Kirī un vēl vienu zinātnieku – Anrī Bekerelu. Tā bija dalīta prēmija, tādēļ tieši Selmu Lāgerlēvu daudzi vēsturnieki uzskata par pirmo sievieti, kura saņēmusi Nobela zelta medaļu, diplomu un ievērojamo naudas balvu.
Savdabīgais rakstīšanas stils, kurā realitāte savijas ar pasakām līdzīgām fantāzijām, izcēla Lāgerlēvu uz citu XIX un XX gadsimtu mijā pazīstamu zviedru prozaiķu fona, norāda All About History. Toreizējie literatūras kritiķi sadalījās divās naidīgās nometnēs – vieni par Lāgerlēvu jūsmoja, bet citi viņu pat neuzskatīja par īstu rakstnieci. Šīs otrās nometnes neoficiālais vadonis bija zinātņu akadēmijas sekretārs Karls Dāvids Virsēns, kurš darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai nepieļautu Nobela prēmijas piešķiršanu Lāgerlēvai. Vogue raksta, ka šī attieksme nebija skaidrojama ar personīgām antipātijām vai naidu – Virsēnam, kurš bija reālistiskās literatūras piekritējs, vienkārši "organiski riebās Lāgerlēvas pasakas". Savu lomu, protams, nospēlēja arī tas, ka viņa bija sieviete – Virsēns mūžu nodzīvoja pārliecībā, ka tikai vīrieši ir cienīgi saņemt Nobela prēmiju.
Taču 28 nominācijas, kas tika saņemtas kopš 1904. gada, beigu beigās mainīja spēku samēru zinātņu akadēmijā par labu Lāgerlēvai, un 1909. gada 10. decembrī viņa piepildīja sapni, savu laureātes runu veltot pāragri aizsaulē aizgājušajam tēvam.
KLIBIĶES BĒRNĪBAS RĪMES
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!