BRUTĀLISTS/THE BRUTALIST (2024),
REŽ. BREIDIJS KORBERTS
★★★★★
Nominēta desmit ASV Kinoakadēmijas balvām, saņēmusi Venēcijas Sudraba lauvu par labāko režiju un virkni citu godalgu, šī trīsarpus stundas garā drāma par drudžaino pēckara un pēcholokausta pieredzi Amerikā ir gājusi pret kinonozares loģiku un studiju diktātiem. Brutālists ir avangarda kino – rets, ambiciozs ekrāna notikums, kāds Holivudā sastopams arvien retāk un kura risinātās tēmas ir lielas: mākslinieka identitāte kapitālismā, migranta pieredze un tas, vai, atsaucoties uz zināmo frāzi, ir iespējams rakstīt dzeju (lasi – radīt mākslu) pēc Aušvicas.
Filma tapusi teju desmit gadu un uzņemta analogi, proti, uz retās VistaVision 70 mm lentes (!), iegremdējot skatītāju 40. un 50. gadu mijas estētikā. Brutālists, nosaukumā atsaucoties uz brutālisma arhitektūru, ieved tumsas sirds zonā – 1947. gada Amerikā, vēstot par modernisma un Bauhaus ideju aizrautu, apdāvinātu ebreju izcelsmes ungāru arhitektu Lāslo Totu un viņa odiseju kā migrantam. Totu virtuozi iemieso Adriens Brodijs. Tots ir no marmora veidots cilvēks ar pārliecību un idejām, kurām tā laika Amerika nav gatava. Vienlaikus viņš ir traumatiskās pieredzes sagrauts un pieticīgs, neprasot vairāk, nekā viņam pienāktos. Korberta scenārijā, kas tapis kopā ar viņa dzīvesbiedri Mūnu Fastvollu, būtiska ir Tota tēla dualitāte, kas organiski ļauj risināt tā laika politiskās, ideoloģiskās, kultūras un citas pretrunas.
Pārdzīvodams holokaustu un ar drebelīgu stāvu ieraugot jauno krastu – vienlaikus aicinošos un biedējošos rakursos redzamo Brīvības statuju –, Tots ierodas Ņujorkā. Gaidot sievu Eržēbeti un viņas māsasmeitu, kuras atgūstas no piedzīvotā Dahavas koncentrācijas nometnē, viņš iepazīstas ar turīgo Filadelfijas lielrūpnieku Harisonu Lī Van Būrenu (Gajs Pīrss) un viņa ģimeni (lomās Džo Alvins un Steisija Mārtina). Ar Būrenu klanu Totam izveidojas gadiem ilgstošas attiecības, kurās ir rodamas ne vien autora un pasūtītāja pretrunas, bet arī dzestras skaudības, ienaida, šķiru un etniskās sadursmes.
Korberts iepriekšējos darbos – Vadoņa bērnība/The Childhood of a Leader (2015) ar Skota Volkera ceremoniāli griezīgo un fascinējošo skanējumu un Gaismas balss/ Vox Lux (2018) – nostiprināja sevi kā smalku stilistu. Viņa darbos saduras tumsa un gaisma tiešā un simboliskā nozīmē, tomēr Brutālistā ir rodams cita līmeņa briedums. Filmas vizuālās un skaniskās faktūras ir apbrīnojamas.
Holivudā tapusī mazbudžeta filma par "vizionāra galamērķi" ir stila perfekcija – 36 gadus vecais Korberts, šķiet, vēlējies radīt XXI gadsimta Pilsoni Keinu, un viņam tas ir izdevies. Motīvos iestrādāts rakstnieces Ainas Rendas romāns Avots (1943), kas kultivē sociālo darvinismu, tomēr Korberts skalda un dekonstruē autores idejas. Brutālists ir vērienīgs, mākslinieciski izaicinošs un jēgpilns lielekrāna eposs; filma ir sadalīta divās daļās ar 15 minūšu pārtraukumu – par pašradītu vīru, kurš līdztekus savām ambīcijām vēlas, lai ģimene pēc kara sanāktu kopā. Tota un sievas Eržēbetes attiecību līnija ir viens no visfascinējošākajiem laulības portretiem, kāds pēdējos gados ir redzēts: tajā ir smeldze, kopīgi dalītas sāpes, aizvainojums un naids pret Jauno pasauli, kas pameta novārtā Vakareiropu. Tas viss nekad neliekas par garu – drīzāk aktuāli, sāpīgi un spēcīgi.
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
PARTENOPE/PARTHENOPE (2024) ★★
Itāļu mūslaiku klasiķis Paolo Sorrentīno (Dižais skaistums/The Great Beauty (2013) u. c.) atgriezies Neapolē, lai nomulsinātu skatītāju ar… skaistumu, kura ir tieši tik daudz, lai tas iegūtu tukšuma apveidu. Jaunā Partenope pagājušā gadsimta 70. gados sāk savu ceļu, lai klejotu no viena mīļotā pie nākamā un runātu aforismos, meklējot "lielo dzīves jēgu". Pablāvi.
SING SING. TEĀTRIS AIZ RESTĒM/ SING SING (2023) ★★★★
Dievišķais Džī (Kolmens Domingo) atrodas stingras drošības ieslodzījumā par noziegumu, kuru nav izdarījis. Viņš piedalās teātra rehabilitācijas programmā, mēģinot nosargāt patiesību. Savijot dokumentālo (filmā piedalās izbijuši programmas biedri) un inscenējumu, tapusi empātiska drāma (rež. Gregs Kvīdārs) par mākslas transformējošo spēku.
PIEKTAIS SEPTEMBRIS/SEPTEMBER 5 (2024) ★★★★
Nospriegota kamerdrāma (rež. Tims Felbaums) par 1972. gada Minhenes vasaras olimpisko spēļu Izraēlas sportistu ķīlnieku krīzes translāciju. Filmas centrā ir sporta ziņu redakcija, kas, balstoties patiesos notikumos, translēja traģiskos notikumus. Atjautīgs, nostrādāts veltījums žurnālistikai un tam, kā top ziņas un arī kino.