Kristofas agrīno īsstāstu krājums Nav svarīgi iznāca jau gada sākumā, tomēr es visu laiku atliku aprakstu par to, jo gribējās pataupīt šo nenoliedzami ģeniālo darbu kādam īpašam brīdim. Tagad tas brīdis ir pienācis – rudens, kad darbi dzen darbus, lai varētu omulīgi ieziemoties, ir īstais laiks īsiem stāstiņiem, kas var satracināt, sasmīdināt, likt aizdomāties un ļaut aizmirsties.
25 stāsti, daži no tiem vien lappusi gari, ir apbrīnojami lakoniski ne tikai apjomā, bet arī valodas izteiksmē un atbilst visiem labākajiem stāsta veidošanas principiem – tie ierauj, nemuld lieku un, tiem beidzoties, atstāj lasītāju uz pauzes vai vismaz atplestu muti.
Mazliet reālistiski, mazliet vairāk absurdi vai maģiski, mazliet smeldzīgi vai arī ironiski Kristofas stāsti neatstās vienaldzīgos.
Ļoti iesaku pirms ķeršanās tiem klāt izlasīt arī Želves ievadu – tur daudz atklāts par to, kāpēc Kristofas literārā valoda ir tik šķietami sausa, bez liekām metaforām, spriedumiem, paskaidrojumiem, dekoratīvām mežģīnēm – tikai fakti un darbība. Kā The New Yorker raksta Dženifere Krasinska – «kā skeleti, kas attīrīti no skrimšļiem un cīpslām, atgādina par neaprakstāmām skumjām».
Lasot ievadu un pēcāk stāstus, daudz nācās domāt par likteni, kas piemeklēja piespiedu emigrācijā dzīvojošos latviešu rakstniekus, kuru vienīgais radošuma izpausmes līdzeklis ir valoda, kas svešumā izrādās nederīga. Viena no lielākajām traģēdijām, pametot dzimteni, ir dzimtās valodas nogriešana un iznīcināšana, iziešana no telpas, kur tevi saprot no pusvārda.
Kristofa pēc gadiem laiku pa laikam atgriezās Ungārijā, taču ielēkt atpakaļ ungāru valodā viņai vairs nebija lemts. Kā literātei tas viņai nācis par labu, bet no otras puses – tas ir ārkārtīgi skumji.