Jo tie nav tikai divi duči eseju par Kamī, Ārenti, Hobsbaumu, Blēru vai Jāni Pāvilu II, vai Amerikas sabiedrību; tā nav arī pagātnes norišu fiksēšana - tā ir mērķtiecīga iešana uz acu atvēršanu un iešana pret nereti bezsakarīgo dziņu mālēt acis ciet.
Vieglprātīgie aizmāršas
Gan nesen izdotajā eseju krājumā Pārvērtēšana (teksti tapuši no 1994. līdz 2006. gadam), gan pirms tam latviskotajā Tonija Džada 900 lappušu magnum opus Pēc kara. Eiropas vēsture 1945-2005 (Dienas grāmata, 2007) viņa uzmanības fokuss paralēli vēsturisko personu un norišu naratīviem izgaismo divas parādības. Pirmkārt, tā ir savdabīga XX gadsimta vēstures aizmiršana, precīzāk, vēsturiskās domāšanas/izziņas transformācija plakātiskā piemiņas vietu apmeklēšanā. «(..) mani atkal un atkal satriec šim laikmetam raksturīgā pretdabiskā apņemšanās neizprast mūsu pašreizējās dilemmas pašu valstī un ārzemēs, apņemšanās neuzklausīt nevienu no aizritējušo gadu desmitu gudrajiem prātiem, stūrgalvīgi mēģinājumi nevis atcerēties, bet aizmirst (..).» Un šī bezrūpīgi atsvešinātā pastaiga starp XX gadsimta pieredzes muzejā sastingušajiem eksponātiem (ar izkārtnēm «Pērlhārbora,» «Aušvica,» «Gulags,» «Bosnija,», «9/11» un citām), «vāvuļojot savtīgas puspatiesības» (piemēram, visu un jebko izskaidrojošā globalizācija), laupa tagadnei idejisko bagāžu, saturu, ko spēj sniegt izzināta un izprasta pagātne. Varētu gan šķist, ka Latvija ar savu spožo vēstures kultūrfaktu birumu pēdējos gados ir ārpus Džada - amerikāņa (par pastāvīgu dzīvesvietu ASV viņam kļūst no 1988. gada, uzņemoties profesūru Ņujorkas universitātē) - kartējuma un Viļa Daudziņa Vectēva, Valentīnas Freimanes Atlantīdas, sarkanarmietes Veras Kacenas un daudzi citi atmiņu stāsti no pieredzes fragmentiem kādam rūpīgam vērotājam reiz pārtaps bildē ar ideju. Laiks rādīs.
Otra tendence, kas satrauc Džadu (šoreiz tā pilnā mērā attiecas arī uz Latviju) un daļēji izriet no iepriekš minētā, ir publiski redzamu, dedzīgi apspriestu un prātus idejiski aizraut spējīgu intelektuāļu izzušana. Tas attiecas uz Eiropu, kuras prātus XX gadsimtā saviļņoja arī Džada eseju varoņi - Maness Šperbers, Lešeks Kolakovskis, Arturs Kestlers, Primo Levi, Hanna Ārente, Albērs Kamī, Edvards Saīds. «Šie cilvēki veidoja divdesmitā gadsimta respublica literarum: virtuālu sarunu un debašu kopienu, kuras iespaids atspoguļoja un simbolizēja visas laikmeta traģiskās krustceles.» Un, par spīti šo sabiedriskās domas izredzēto, iespējams, pārspīlētajam nozīmīgumam, par spīti bieži novērojamajai politiskajai angažētībai pretstatā runām par intelektuālu atbildību sabiedrības priekšā, vienlaikus tas bija arī «divdesmitā gadsimta spožums», kas mudināja runāt un domāt politiskās, nevis tikai ekonomiskās pieprasījuma un piedāvājuma, tirgus un konkurences kategorijās. «Mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē domāt politiski. (..) Lielie naratīvi, kas raksturoja divdesmitā gadsimta politiskās saimes, šobrīd laikam ir diskreditēti līdz nepazīšanai, - un tāpēc mēs izsakām savus kopīgos mērķus ar vienveidīgi ekonomisku jēdzienu palīdzību,» eseju krājuma ievadā raksta Džads.
Racionāli, bez cerības
Nevar nepamanīt, ka, prātojot par Eiropas un Amerikas nākotni, abas minētās paralēles - aizmiršana un intelektuāļu izzušana - Džada tekstus oderē ar visai drūmu, bezcerīgu noskaņu. ASV vadošos medijus šodien ir pārņēmis «šausminošs konformisms», publisku debašu vietā dominē «laidiet mani pa priekšu» sindroms, kritiskā inteliģence ir apklususi, un tas viss ļauj Amerikas neokonservatīvajiem izstrādāt «riebīgu politiku, un liberāļi sarūpē tai ētisku vīģes lapu» (eseja Jēru klusēšana. Kādā savādā nāvē ir mirusi liberālā Amerika?). Patiesi, kā trāpīgi norāda interneta žurnāls Jewish Quarterly: «Viņam nav ilūziju par Eiropu (vai Ameriku).»
1948. gadā Austrumeiropas ebreju ģimenē dzimušais Tonijs (viņa tēvs Britānijā ieceļoja no Beļģijas, mātes vecāki nāk no Krievijas un Rumānijas) auga kreisi noskaņotā marksistu ģimenē, kurā vienlaikus stingri tika nosodīta komunisma ideja. Šo pārliecību Džads saglabājis, virknē savu eseju vēršoties pret mānīgi romantiskajā komunisma gaismā apžilbušajiem Eiropas XX gadsimta intelektuāļiem. ««Smieklīgākais ir tas,» 1950. gadā rakstīja Raimons Arons, «ka Eiropas kreisie piramīdu būvētāju ir noturējuši par savu Dievu»,» Tonijs Džads uzsver vienā no emocionāli spilgtākajām esejām, kas veltīta viņa amata brālim «populārākajam vēsturniekam pasaulē» Ērikam Hobsbaumam - «komunistiskajam mandarīnam,» kurš iztālēm no Londonas aizrautīgi jūsmoja par Padomju Savienību. Arī Luijam Altisēram, filozofijas pasniedzējam Parīzes elitārajā ￃﾉcole normale supￃﾩrieure (Džads tur studēja 70. gadu sākumā), veltītas sarkasma pilnas rindas par marksisma interpretācijām, cenšoties to paglābt no staļinisma drūmās pagātnes un Marksa revolucionāro prognožu izgāšanās. Taču Džadam ir arī savi varoņi, piemēram, «priekšzīmīgais intelektuālis» Arturs Kestlers, kura romāns Saules aptumsums (1940) daudziem sagrāva mītu par Padomju Savienību, Primo Levi un, protams, «labākais cilvēks Francijā» - Albērs Kamī.
2008. gadā izdotais eseju krājums ir Džada astotā grāmata, kas iznāca, kad viņš jau bija slavens. Plašāku atpazīstamību pasaulē Džads iemantoja pēc 1995. gada, kļūstot par Remarka institūta vadītāju Ņujorkas Universitātē. Sekoja viņa mūža darba Pēc kara izdošana (2005) un virkne ļoti kritisku rakstu amerikāņu presē par Džordža Buša administrācijas karagājienu pret terorismu un Izraēlas jautājumiem. Pasaule no Tonija Džada atvadījās 2010. gadā, viņš nomira 62 gadu vecumā pēc ilgstošas cīņas ar Lū Gēriga slimību.