Jefrasinija savā mājiņā saimnieko viena kopā ar suni un kaķīti. Bronislavai savukārt ir kupla ģimene un kārtīga saimniecība ar 10 govīm, četrām cūciņām, vistām un kārtīgu kartupeļu lauku un sakņu dārzu. Viņas abas uz šī soliņa satiekas regulāri - lai parunātos, kā klājas, un sagaidītu autoveikalu, kurš šajā ceļa posmā iegriežas reizi nedēļā. Ko autoveikalā var nopirkt? «Visu. Būtu tikai pensija lielāka,» atsmej Jefrasinija. Ko sirmās māmuļas pirks? «Sunīšiem vistu kauliņus, muguriņas, kaķīšiem - zivtiņu,» teic Jefrasinija. Bet pašām?! «Ko gan mums pensijā vajag - kartupeļi ir, tad jau var dzīvot,» attrauc Bronislava.
Visi savējie
Diļeviči - tā sauc autobusu pieturu, kurā sabiedriskā transporta kursēšanas grafiks sliktā, padzisušā rokrakstā liecina par senu, 2005. vai 2008. gadā aktuālu informāciju, pēc kuras tā arī nekļūst skaidrs, vai uz Daugavpili var aizbraukt tikai svētdienās vai biežāk. Droši vien vietējie to zina tāpat. Bet sirsnīgās Diļeviču sieviņas tas īpaši neuztrauc, jo viņām ir bērni, mazbērni, kuri ik nedēļu apciemo, atved, ko vajag, no pilsētas un gluži vienas neatstāj.
Grūtāk esot kaimiņu babiņai, kura savos 97 gados viensētā mīt viena un tuvākie radi dzīvo patālu. Tad cerība esot uz kaimiņiem un šeit kursējošo autoveikalu, kurš vecos, vientuļos seniorus apkalpo, piebraucot klāt pie mājas un pildot tādu kā vēstnieka jeb informatora funkciju. Jefrasinija stāsta: «Kaimiņiene tāda tieva, kalsna, bet ar labu veselību, ar sadzīvi pagaidām tiek galā. Līdz šim pati krāsni kurināja, tikai nezinām, kā būs šoziem. Autoveikala pārdevējai vienmēr prasām par vienu, par otru kaimiņieni, kā viņām klājas. Ja kādu palīdzību vajag, tad nodod ziņu, un mēs aizejam apciemot.»
Citādi dzīve pie Daugavas lokiem esot jauka, teic Bronislava: «Mums šeit arī svētki notiek - piemēram, kapusvētki. Kad bērniem ir dzimšanas dienas, braucam uz pilsētu apsveikt. Jubilejas rīkojam, tiesa, kādreiz mūsu te bija vairāk. Vieni aizbraukuši, citi nomiruši. Kādreiz mēs te, uz soliņa, septiņi cilvēki sēdējām, gaidot autoveikalu, tagad esam palikušas tikai divas. Visi te esam savējie.»
Par lakatiņu un lūpukrāsu
Bronislava mulst fotogrāfa Aivara kameras priekšā: «Būtu zinājusi, būtu smuku lakatu apsējusi, citādi Rīgas seniori domās, ka man labāka nav. Bet es nāku pa taisno no kartupeļu talkas, šodien nepaspēju sapucēties.» Kad uzzinām viņas vecumu, gribas pajautāt - kas jādara, lai 80 gados izskatītos tik labi? Bronislava smej un vaļsirdīgi atbild: «Nevajag krāsoties! Nekad dzīvē to neesmu darījusi. Vienreiz jaunībā gan ejot uz balli, uzkrāsoju sarkanas lūpas, bet atnācu uz dejām un notīrīju. Kad reiz meitenes nokrāsoja man matus, es raudāju. Vairs nekādu krāšļu! Mati jau sen man ir sirmi, bet tas droši vien tāpēc, ka «sēžam» uz kartupeļiem.»
Bronislava ar dzīvi laukos ir apmierināta. Pati ir latgaliete, vīrs polis, runā gan latgaliski, gan krieviski, gan arī latviski. Savulaik viņa sešus gadus strādājusi skolā, bijusi sekretāre. Tad četrus gadus nostrādājusi veikalā, bet 13 gadu bijusi kolhoza grāmatvede. Izaudzinājusi piecus bērnus - daži dzīvo kopā ar mammu, citi pilsētā.
Jefrasinija pensionējusies jau 16 gadu, viņa visu šo laiku pavadījusi Diļevičos, lai arī sākumā bērni viņu vienu uz šejieni negribējuši laist. Pirms pensijas kundze aktīvo darba dzīvi vadījusi Daugavpilī, bijusi dzelzceļa tehniskā darbiniece.
Pīlādžiem ticēt nevar
Kas abām šķiet jaukākais pensijā? «Brīvība. Ko gribu, to daru, uz darbu nav jāiet,» atbild Jefrasinija, viņa turpina: «Vēl jau mēs, vecie, kustamies, vēl jau cenšamies komandēt. Meita atbrauc, tad es viņu pakomandēju un viņa mani.» Bronislava iebilst: «Es gan nevienu vairs necenšos komandēt, bērni jau pieauguši, lai paši pieņem lēmumus.»
Dzīve ir skaista, teic Jefrasinija un pamato: «Kad man viss apnīk, kad pēc darbošanās saimniecībā sāk sāpēt galva, aizeju, izstaigājos pa mežu. Cik te ir skaisti! Vasargelišķu skatu torni tagad tik skaistu uzstādījuši - 20 metrus augstu. Es pati tajā uzkāpt vairs nevaru, tomēr aizeju kopā ar mazmeitu apbrīnot Daugavas lokus. Mazmeita mudina.»
Jefrasinija rāda uz debesīm - augstu aizlido dzērves. Tas nozīmējot, ka ziema tik ātri vēl nenāks. Sirmā kundze atklāj savus vērojumus dabā: «Jā, pīlādži ir ļoti trekni un sarkani, tas liecinot par lietainu rudeni, tomēr pīlādžiem ticēt vairs nevar. Man ļoti patīk vārīt pīlādžu ievārījumu. Vispirms pīlādžus applaucē ar verdošu ūdeni, tad liek cepeškrāsnī, lai kļūst mīkstāki. Tad vāra sīrupā. Ļoti skaists un garšīgs ievārījums. Bet tagad pīlādžus grūti salasīt - mežā tie sīki un smalki. Sešus esmu savā dārzā iestādījusi, bet no tiem labs ievārījums nesanāk. Tāpēc šoruden vāru ābolu ievārījumu.» Abas Diļeviču seniores atzīst, ka viņām labāk patīkot ogas saldēt.
Pilsētā nedzīvotu
Pilsētā ne Bronislava, ne Jefrasinija vairs nedzīvotu. Dārzā aug viss nepieciešamais, gaiss te ir labs, daba skaista, draudzīgi kaimiņi. «Mēs esam tādi - kaut mēdz būt slikti, tomēr smaidīsim,» saka Bronislava.
Arī Jefrasinija nav noskaņota sūdzēties: «Man ļoti patīk, ka pensijas gados esmu brīva, varu adīt, varu iet sēnēs un ogās, lasīt ārstnieciskos augus, tējas. Sakņaugi un kartupeļi, savā dārziņā audzēti, ir ekoloģiski tīri. Protams, senioram veselība ir galvenā. Ravēt kļuvis grūtāk, bet paldies meitiņai, šovasar viņa man palīdzēja. Ziniet, viss atkarīgs no paša cilvēka - ja visu dzīvi nekas nav bijis gana labi, viņš arī pensijā sūkstīsies. Mums visiem dzīvē ir līdzīgi gājis - gan grūtības bijušas, gan savi prieki, kad bijām jauni un skaisti. Arī pensijā visu var saskaitīt un izskaitļot.»