Šogad mums visiem ir īpašs gads, un man nav jums jāskaidro, kāpēc. Tomēr tieši tādēļ es aicinu valsts svētkus svinēt, lai cik liels arī būtu aizvainojums par pēkšņo caurumu valsts un savā makā, par zaudēto darbu un cerībām, par netaisnību, nekaunību un nelietību sev apkārt. Es paskaidrošu, kādēļ es tā domāju.
Kad pusaudža gados laukos vasarā man bija dots uzdevums nedēļas laikā izravēt zemeņu dobes, darbam tuvojoties beigām, mana mammas mamma nolēma, ka labi izdarīts darbs ir jānosvin. Viņa sakūla putukrējumu un pagatavoja rīsu krēmu. Es atnesu dažas vēlīnās zemeņu ogas, ko atradu ravējamajās dobēs, un mēs abas saldo ēdienu notiesājām gardu muti turpat uz soliņa vecās guļbūves pavēnī. Tas it kā nebija nekas īpašs, taču man iespiedies atmiņā uz visu mūžu. Un ne jau zemeņu vai putukrējuma saldā garša, bet manas vecāsmātes attieksme. Viņas attieksme pret dzīvi.
Manai vecaimātei bija visi iemesli būt drūmai, īgnai un pilnai aizvainojuma pret dzīvi. Piedzimstot palikusi bez mātes, vēlāk tēva pamesta un gandrīz bada nāvei nolemta, kūlusies dzīvei cauri pašas spēkiem, līdz savas dzīves ziedu laiku piedzīvojusi īsi pirms Latvijas okupācijas. Daži laimīgas laulības gadi līdz vīra arestam Baigajā gadā, paliekot ar vienu bērnu uz rokas un otru zem sirds. Tad seko piecdesmit uzticības, atbildības un cerību gadi. Atbildība par bērniem, vīra vecākiem, vīra dzimtajām mājām. Uzticība savam laulībās dotajam solījumam un savai mūža mīlestībai. Cerība, ka vīrs atgriezīsies un ka Latvija kādreiz atkal būs brīva.
Tomēr, neraugoties uz visiem likteņa radītajiem pārbaudījumiem, mana vecāmāte bija tā, kas mācīja saviem bērniem un mazbērniem, ka par dzīvi ir jāpriecājas par spīti visam un ir jālepojas ar saviem labi padarītajiem darbiem. Viņa mums stāstīja par brīvvalsti un radīja pārliecību, ka reiz tā atkal būs. Viņa lika mums aiz auss, ka idejas ir jātur svētas. Pie viņas radi un draugi brauca smelties spēku un enerģiju, kaut šķietami viņai pašai tas visvairāk būtu bijis vajadzīgs. Un par viņu es domāju brīžos, kad liekas grūti esam.
Mēs neesam radušies tukšā vietā, un mums katram ģimenē ir cilvēki, kas daudz vairāk pārcietuši nekā mūsu šodienas materiālās grūtības. Ja pēc pirmajām materiālajām grūtībām, kas, protams, ir gana netīkamas un neapšaubāmi rada arī emocionālas sekas, mēs nolaižam rokas un atmetam domu par valsti, tad neesam savu vecvecāku un vecāku cienīgi. Mūsu grūtības salīdzinājumā ar viņu pārciesto ir tikai naudas grūtības. Atcerēsimies to.
Viņi ir iznesuši to smagāko nastu - uz dzīvības un nāves robežas, lai mums būtu sava valsts, pat ja tā šobrīd liekas no rokām ārā slīdam. Nav jāliek vienādības zīme starp valsti un savtīgiem politiķiem, kas pieņem nesaprotamus lēmumus. Valsts un tās simboli nav vainojami, ja mums nav paveicies ar gudriem un tālredzīgiem politiķiem. Vai kredītu nomaksas grūtības ir iemesls, lai pazaudētu savu valsti?
Atcerēsimies, ka mums atšķirībā no mūsu priekštečiem ir tiesības lemt par savu valsti un piedalīties tās celšanā, pat ja atskārstam to vien reizi četros gados pie vēlēšanu urnām. Un tā ir arī mūsu atbildība izstrēbt to, ko paši esam ievārījuši vai ļāvuši ievārīt citiem, kamēr paši malā stāvējuši.
Valsts jubileja, kuru, starp citu, mēs brīvi varam svinēt arī tikai pēdējos divdesmit gadus, ir brīdis, kad padomāt par to, ko es esmu savai valstij labu darījis un ko varu darīt nākamajā gadā. Ko es varu vērst par labu šajā valstij grūtajā brīdī. Līdzīgi kā Jaunajā gadā, kad apņemamies sākt ko jaunu savā privātajā dzīvē.
Varbūt sākt mācīties un izglītoties, lai jau līdz nākamā rudens vēlēšanām būtu gudrāks vēlētājs un izdarītu atbildīgāku izvēli? Varbūt tomēr atturēties no kārdinājuma izvairīties no nodokļu maksāšanas, jo gribas taču labas skolas saviem bērniem un cilvēka cieņu nepazemojošas slimnīcas? Varbūt dziļāk apgūt ekonomikas pamatus, lai nākamo reizi, kredītu ņemot un savas ģimenes finanses plānojot, būtu apdomīgāks? Varbūt negaidīt, ka valsts atrisinās visas tavas problēmas, un ķerties pašam vērsim pie ragiem? Mācīties no savām un citu kļūdām, domāt un analizēt nekad nav par vēlu un nav par skādi.
Mūsu katra labās domas un labie darbi mūsu valstij šobrīd ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad agrāk pēdējos divdesmit gados. Riski, ka krīzes aizsegā tieši apdraudēta ir mūsu valsts iekšējā un ārējā drošība, nekur nav pazuduši. Drīzāk mēs par to esam piemirsuši šajā visiem grūtajā laikā.
Teju divdesmit gadu mēs baudījām pirmo brīvības skurbuli, un neizliksimies, ka tā nebija. Kurš vairāk apreibis, kuram mazāk ticis, tomēr mēs visi baudījām brīvas valsts labumus. Neliegsimies. Tagad ir pienācis atbildības un uzticības laiks. Atbildības un uzticības savai valstij.
Par saviem mīļajiem Latvijā un savu valsti es domāšu ārzemēs novembrī.