Līdz šim visagresīvāk savas pretenzijas uz arktiskajām teritorijām izteikusi Krievija, kas uzskata, ka tā ir patiesā Arktikas īpašniece. Komentētāji pat pieļāvuši, ka mērķa sasniegšanai Kremlis varētu likt lietā arī ieročus.
Sāka Krievija
Tieši Krievija pirmā aizsāka cīņu par Arktiku, jo 2001. gadā ANO iesniedza pretenzijas uz Lomonosova zemūdens grēdu, zem kuras varētu atrasties aptuveni 10 miljardi tonnu naftas. Krievija paziņoja, ka Lomonosova grēda ir tās kontinentālā šelfa turpinājums. Tomēr ANO prasību noraidīja kā zinātniski nepierādītu. Maskavai uzradušās konkurentes Kanāda un Dānija (runa ir par tai piederošo Grenlandi), kuras arī apgalvo, ka zemūdens grēda ir to teritorijas turpinājums.
Visas trīs valstis atsaucas uz 1982. gadā ANO pieņemto konvenciju par Jūras likumu, kas paredz, ka valsts var pieteikt tiesības uz zemūdens resursiem zonā tālāk par 320 kilometriem no tās teritoriālajiem ūdeņiem, ja var pierādīt, ka tajā iesniedzas kontinentālais šelfs. Šo konvenciju nav parakstījusi ASV, kura uzskata, ka pieejai Arktikas teritorijām jābūt ikvienai pasaules valstij.
Krievija paziņojusi, ka 2012. vai 2013. gadā tā ANO iesniegs jaunus pierādījumus, kuru iegūšanai iztērēs 64 miljonus dolāru (33 miljoni latu). Arī Kanāda un Dānija līdz 2014. gadam paredzējušas iesniegt savus pierādījumus. Bez šīm trim valstīm pretenzijas uz arktiskajām teritorijām izteikušas arī ASV, Norvēģija, Īslande, Zviedrija un Somija.
Ātrāk līdz Ķīnai
Valstu milzīgā interese ir saprotama, jo aprēķini liecina, ka zem Arktikas varētu atrasties 51 miljards tonnu naftas un 87 triljoni kubikmetru gāzes, kas kopā veido aptuveni 30% no pasaules neatklātajiem energoresursiem. Lielākas naftas rezerves ir pieejamas tikai Persijas līcī un Rietumsibīrijā.
Interesi par šo dārgumu apgūšanu jau izrādījušas vairākas lielas naftas ieguves kompānijas, to vidū ExxonMobil, Chevron un Repsol, kuru rīcībā esot modernas urbšanas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību iespējams strādāt arī ekstremālos laikapstākļos.
Ledus kušanas dēļ Arktikā varētu izveidoties jauns ūdensceļš, pa kuru no Eiropas līdz Ķīnai varētu nokļūt par 10-15 dienām ātrāk nekā pa ierasto ceļu caur Suecas kanālu. Šomēnes pa šo maršrutu no Norvēģijas uz Ķīnu dosies pirmais kuģis, kas nepieder Krievijai. Pagaidām pa šo maršrutu kuģošana notiek tikai ar kodoldzinējiem aprīkotu ledlaužu pavadībā.
Krievija grib visu
Visskaļāk savas pretenzijas uz arktiskajām teritorijām paudusi Krievija, kuras zinātnieku ekspedīcija 2007. gadā okeāna dzelmē iesprauda valsts karogu, savukārt premjerministrs Vladimirs Putins šopavasar, viesojoties arktiskajās teritorijās, kādam leduslācim uzlika raidītāju, tādējādi simboliski parādot, kas patiesībā ir Arktikas saimnieks.
Lai gan Krievija paziņojusi, ka Arktikas apgūšanai jānotiek, valstīm sadarbojoties un ievērojot starptautiskos likumus, tā tomēr paziņojusi, ka aizstāvēs savas intereses.
Eksperti uzskata, ka no Arktikas teritoriju dalīšanas gribēs izspiest maksimumu, jo tā būs iespēja iegūt energoresursus, uz kuriem jau tagad balstīta tās ekonomika, un parādīt sevi kā pasaules lielvaru.
Daži neizslēdz iespēju, ka Krievija mērķa labad varētu uzsākt arī karadarbību. Jo īpaši to satraukuši Kanādas karaflotes kuģu regulārā parādīšanās Ziemeļu Ledus okeānā. Augustā 55 kilometru attālumā no Kanādas teritorijas parādījās divi krievu bumbvedēji, kuri aizlidoja tikai pēc divu kanādiešu iznīcinātāju pacelšanās.