Gaisā - viss iespējamais
I. Vanadziņš izceļ divas problēmas, kas skolās visnopietnāk kaitē iekštelpu gaisam. Viena ir ventilācijas trūkums, otra - mēbelēs, apdares materiālos un tīrīšanā izmantoto materiālu kvalitāte. CO2 daudzums skolās pārsniedz normu 3-4 reizes, un tas vājina spēju koncentrēties, mācīties un uztvert kompleksus jēdzienus, var radīt arī nogurumu, nelabumu, paaugstinātu asinsspiedienu un ādas temperatūru, galvassāpes utt. Temperatūras, mitruma un gaisa kustības ātruma rādītāji neatbilst ieteicamajiem lielumiem, un sausais gaiss veicina alerģisku, iekaisīgu un infekciozu slimību attīstību, rada ādas un gļotādu problēmas. No mēbelēm un telpu apdares materiāliem izdalās gaistošie organiskie savienojumi (trihloretilēns, benzols, toluols, spirti, pesticīdi, aldehīdi u. c.), kam telpās normāli vispār nebūtu jābūt, bet kuri laboratorijas mērījumos skolās mēdz būt arī koncentrācijās, kas pārsniedz pieļaujamo. Tie kairina ādu un gļotādu, rada alerģijas, traucējumus elpošanas sistēmā, kaitē centrālajai nervu sistēmai. Lietojot kopētājus un printerus klašu telpās bez pietiekamas ventilācijas, tajās uzkrājas ozons un slāpekļa oksīdi, ventilācijas trūkuma dēļ telpās mēdz labi augt pelējuma un citas sēnes, kas rada mikrobioloģisko piesārņojumu. Paaugstināta skolās mēdz būt arī smalko putekļu un nanodaļiņu koncentrācija - tās īpaši dziļi iekļūst plaušās, bet rodas, piemēram, no nepiemērotiem grīdas segumiem (paklājiem) un to nepareizas kopšanas, lietojot pārāk daudz vai sliktas kvalitātes tīrīšanas līdzekļus, kuru daļiņas nokļūst gaisā.
Alerģiju inkubators
Ārsti raizējas, ka visi šie faktori pasliktina skolēnu veselību. Arī Latvijas Alergologu asociācijas priekšsēdētāja Ieva Cīrule norāda - skolēnu vidū alerģisko saslimšanu kļūst arvien vairāk, un skolu vide te ir ļoti no svara. Ja telpās ir slikta gaisa apmaiņa, tajās pieaug dažādu alergēnu koncentrācija. «Problēma ir arī dzīvnieku spalvas, ko skolēni atnes ar drēbēm un kas skolā ir daudz lielākā koncentrācijā nekā mājās. Plus grauzēju spalvas - faktiski visās skolās pagrabos mīt žurkas, jo tur tās neviens netraucē,» saka I. Cīrule, bet uzsver, ka lielākā problēma ir nepareiza ventilācija. Viņasprāt, būvinženieriem skolās būtu jāpārskata vēdināšanas sistēmas, tomēr, tā kā tas prasa naudu un laiku, jāsāk būtu ar pēc iespējas biežāku klašu telpu vēdināšanu un organizētu skolēnu laišanu svaigā gaisā starpbrīžos.
To, ka Latvijas skolu telpās ir par maz ventilācijas un par daudz CO2, rāda arī Pasaules Veselības organizācijas izmēģinājumpētījums Skolu iekštelpu gaisa kvalitāte. Tas patlaban veikts četrās Latvijas skolās (kā arī vēl dažās Eiropas valstīs), bet tā turpinājums iekļauts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam, kurās noteikts, ka līdz 2017. gadam plānots apzināt vides riska faktorus 66 Latvijas skolās, bet līdz 2020. gadam kopumā 132 skolās. Tikmēr Veselības inspekcijā stāsta, ka par mākslīgās ventilācijas sistēmu skolā pēdējos gados saņemta viena sūdzība, viena - arī par pelējumu mācību telpā. Abas - pamatotas. Tiesa, par skolu vidi cilvēki sūdzas samērā reti un pārsvarā - par higiēnas prasību neievērošanu skolās, par telpu platību, telpu gaisa temperatūras neatbilstībām, skolas telpu nekvalitatīvu uzkopšanu, īpaši tualetēs, kā arī telpu stāvokli remontdarbu laikā.
Latvijai strausa politika
Viens no iemesliem tik sliktai situācijai skolu iekštelpās ir ilgstošais naudas trūkums un ar to saistītais fokuss uz «lētāko iepirkumu», uzskata I. Vanadziņš. Otrs iemesls - trūkst izpratnes un informētības. «Pat plānojot ko jaunu vai pērkot aprīkojumu, netiek prasīts elementārais - ka ķīmijas kabinetiem jābūt velkmes skapjiem vai atsūces ventilācijai, ka solu materiālam ir jābūt ražotam pēc noteikta standarta, nevis lētākajam. Bieži vien droša un veselīga lieta nav dārgāka kā citas, tikai jāzina, tieši ko vēlamies.» I. Vanadziņš uzsver, ka risinājums ir visu jau esošo normatīvu ievērošana un skolu vadības un pašvaldību izglītošana, kā par to pašu naudu sasniegt veselīgāku skolu remonta rezultātu.
Uzņēmuma Inspecta Latvia projektu vadītājs Kaspars Staņa, kurš iedziļinājies skolu infrastruktūras stāvoklī Somijā, teic, ka tur tas kopumā ir labāks nekā Latvijā. «Diez vai Somijā atradīsies skola, kurā vispār nav nekādas ventilācijas sistēmas un gaisa apmaiņa balstās tikai uz durvju un logu virināšanu starpbrīžos.» Viņš tomēr norāda, ka savstarpēji salīdzināmās skolu ēkās Somijā un Latvijā problēmas ir līdzīgas, taču atšķiras sabiedrības zināšanu līmenis un attieksme. «Somija ar iekštelpu gaisa kvalitātes jautājumiem visos līmeņos (politiskajā, pētniecības, pašvaldību, nozares, izglītības sistēmā u. c.) aktīvi strādā jau daudzus gadus, Latvija šajā jomā joprojām īsteno strausa politiku,» viņš rezumē. Latvijā galveno trauksmi ceļ Latvijas Ārstu biedrība, savukārt Somijā skolu iekštelpu gaisa problemātikas risināšanā iesaistījušās daudzas valstiskas un nevalstiskas organizācijas (t. sk. ministrijas), bet aktīvākie nozares uzņēmumi apvienojušies Iekštelpu gaisa asociācijā.
Problēmas atzīšana ir pirmais solis, lai Latvijas skolu vide kļūtu veselīgāka, K. Staņa uzskata. Tad jāapzina reālā situācija, aptaujājot skolu ēku lietotājus un veicot aprēķinus un mērījumus, bet pēc tam jāķeras pie pārdomātiem situācijas uzlabošanas pasākumiem. To visu vēlams darīt pēc vienotiem rīcības modeļiem, citādi, kā rāda Somijas pieredze, nepietiekama izpēte vai nepārdomāta rīcība dod nevis gaidīto rezultātu, bet tikai nevajadzīgas izmaksas. Taču, kamēr šādas vienotas sistēmas Latvijā vēl nav, nav jāsēž rokām klēpī. «Vecāki var interesēties par to, kā skolā jūtas viņu bērni, un lūgt veikt nepieciešamās pārbaudes. Skolotāju ziņā ir rūpēties, lai simptomi būtu zināmi skolas vadībai un lai telpas iespēju robežās tiktu vēdinātas. Savukārt par būvdarbiem atbildīgajiem jānodrošina, ka ēku remontdarbi tiek veikti, ievērojot pastāvošos normatīvus un ņemot vērā arī jaunākās zināšanas par iekštelpu gaisa kvalitātes parametriem, monitoringa un regulēšanas iespējām,» uzskaita K. Staņa.
Sakārtot vadus nav grūti
Tiesa, iekštelpu gaisa kvalitāte nav vienīgā vides problēma Latvijas skolās. I. Vanadziņš kā riska faktorus drošības ziņā min nepiemērotus/bojātus grīdas segumus vai nepareizu to kopšanu (slidenas flīzes, mitrs linolejs), bojātus/izdrupušus, nevienāda augstuma pakāpienus, nepareizas margas, podestus pie tāfelēm klasēs, somu turētājus pie soliem, aiz kuriem var aizķerties, augstus plauktus, nenostiprinātus skapjus utt. Savukārt ergonomikas ziņā veselībai kaitē ilgstoša sēdēšana uz nepiemērotiem krēsliem, nepareizi novietotas tāfeles, ar smagumu pārvietošanu saistītas nepareizības. Valsts darba inspekcijas (VDI) Sadarbības un attīstības nodaļas vadītāja Linda Matisāne piebilst - bieža ir arī paklupšana aiz ejās atstātām somām, nesakārtotiem vadiem un kabeļiem klasēs un aktu zālē.
Lai situācija uzlabotos, bieži vien pietiek vienkārši labi veikt katram savu darbu, L. Matisāne spriež. «Piemēram, sakārtot vadus ar vadu savilcēju nav grūti - vajag pieķerties un izdarīt. Cilvēkam, kas atbild par ugunsdrošību, jārīko apmācība reizi gadā, kā tas noteikts normatīvajos aktos, nevis jāatliek uz nākamo gadu. Sagādniekam, kurš pērk žalūzijas, jāiegādājas nevis tādas, kas vislabāk piestāv sienas krāsām, bet gan vislabāk aizsargā pret saules stariem un ļauj labi saskatīt attēlu uz interaktīvās tāfeles. Nekas no tā neizmaksā pārāk dārgi, tomēr daudzās skolās tas netiek īstenots.»
Arī skolas ir darbavietas, un arī tajās atšķiras attieksme pret darba drošību un aizsardzību. «Ir skolas, kurās ugunsdzēsības aparāti netiek pārbaudīti, evakuācijas durvis tiek turētas aizslēgtas, ugunsdzēsības šļūteņu skapji tiek izmantoti par plauktiņiem puķu podiem, bet parakstus darba aizsardzības instruktāžu žurnālos savāc augusta beigās bez nekādas apmācības. Bet eksistē arī skolas, kur tiek reāli novērsti darba vides riski - piemēram, demontēti podesti klases priekšā, skolēnu somām tiek ierīkoti plaukti vai skapīši, bet datorklasēs vadi ir sakārtoti. Tas ir attieksmes jautājums pret drošību un veselību kā vērtību. To ieaudzināt skolēnos ir grūti, ja skolas vide ir nedroša,» saka L. Matisāne.