«Gan izklaidei, gan sevis pilnveidošanai,» kā saka Jāņa Rozes apgāda direktore Renāte Punka, gan arī grāmatas, kuru misija un pienākums nav neko pilnveidot, vien būt... nu, jā - totāli nelietderīgām. Vismaz pavārgrāmatu un «ātrās palīdzības» literatūras konkurencē.
Konkrētus nosaukumus šeit nepārskaitīsim. Nerunāsim arī par literatūras nozares problēmām un apkaunojošo statistiku, kas izskanēja nesen Zvaigznes ABC rīkotajā Bērnu lasīšanas kongresā. Vai zinājāt, ka Latvijā rupji tiek pārkāpta ANO Bērnu tiesību konvencija, kas paredz sekmēt bērnu grāmatu klajā laišanu un izplatīšanu? Tā vietā ierēdņi lemj par PVN palielināšanu grāmatām. Un to, ka Latvijā skolām atvēlēti 0,69 lati (nepilns eiro) uz vienu skolēnu mācību grāmatu iegādei, kamēr Lietuvā - 30 eiro, bet Igaunijā - 20 eiro. Uz šī fona atcerēsimies, ka 2014. gadā Rīga, starp citu, būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Diena ar dažiem jautājumiem uzrunāja lielākās izdevniecības. Tās, kurām nākas «staigāt pa virvi» starp dižpārdokļa prognozēšanu un savas literārās gaumes un principu nosargāšanu. Ar Neputnu nerunājām. Viņiem savs ceļš ejams. Tāpat skaidrs, ka, piemēram, tikko izdotais albums par Birutu Baumani nebūs tas, kas nonāks pirktāko grāmatu augšgalā un ko grāmatnīcās noliks pa tvērienam. Arī Marinas Kostaņeckas sirdsdarbs Vēstules no mājām diemžēl meklējams augstākajos plauktos. Plakāti grāmatnīcās nereklamē arī, piemēram, izdevniecībā Mansards iznākušo debitanta Viļa Lācīša «celtnieka sāgu» Stroika ar skatu uz Londonu, bet kādu pasaules sensāciju. Tiesa, arī recenzija par šo intriģējošo darbu Kultūras Dienā vēl nav bijusi. Tā ka sajūtai, ka latviešu rakstnieki gandrīz nemaz neraksta, viena tiešā vaininieka nav. Ir vairāki.
Sindijas kāzu ceļojums
Divi vienā - komerciāli veiksmīga un literāri augstvērtīga grāmata vienlaikus - vai tā ir utopija?
Evija Veide, izdevniecības Jumava galvenā redaktore: «Esmu pārliecināta, ka tā mēdz būt arī realitāte, jo lasītājus nevajag novērtēt par zemu.»
Renāte Punka, Jāņa Rozes apgāda direktore: «Ārzemēs tā ir realitāte, un nav gluži utopija arī pie mums - to pierāda Umberto Eko, Gabriels Garsija Markess, Salmans Rušdi, vesela virkne citu autoru, kas ir pietiekami populāri Latvijā.»
Dace Sparāne, izdevniecības Dienas grāmata vadītāja: «Par nopietni uztveramu komerciālu veiksmi biznesa izpratnē grāmatām latviešu valodā, pat popliteratūrai, diemžēl nav ko sapņot, tā patiesi ir utopija, jo knapi pusotra miljona liela nācija to vienkārši nespēj nodrošināt, popularitāti - jā, bet, ja parēķina, cik un ko šī popularitātes radīšana izmaksā, nekādu spožo komerciju tur vis nevar ieraudzīt. Savukārt par literāru darbu, kas būtu mākslas priekšmets, te nav jēgas runāt vispār - māksla nav izklaide, māksla ir smags, nesavtīgs darbs gan tā radītājam, gan uztvērējam; mākslas uzdevums ir rosināt domāšanu un analīzi, nevis simulēt jūtas, bet tieši jūtu simulēšanas alkst patērētājs, ne jau smaga darba; pēc Sindijas kāzu ceļojuma viņš alkst, nevis pēc Dzejnieka nokāpšanas ellē.»
Re, baigs grēkagabals!
Izpētot izdevniecību plānus, nevar nepamanīt biogrāfisko romānu pārsvaru, vēsturiskām un mākslas personībām veltītas grāmatas. Vai pamats to skaidrot ar īpašu latviešu mentalitātei raksturīgu lasīšanas paradumu vai tradīcijām?
D. Sparāne: «Gribētu uzmanību pievērst citam aspektam. Cilvēki ir saguruši no tukšprātības visapkārt, aizvien regulārāk lūkojas pēc aktīva, domu rosinoša, pieredzi bagātinoša satura, bet vairākumā gadījumu viņi ir apmulsuši, vien retais godīgi atzīstas, ka vienu vai otru grāmatu nav spējis izbaudīt, jo pietrūcis nepieciešamās kultūrpieredzes (tiesa, daudzi vairs nespēj pat tik daudz apzināties). Tāpēc arī veidojas nosacīts pieprasījums pēc citu pieredzi atklājošas literatūras - pēc dokumentāliem darbiem, tostarp biogrāfijām, un kaut vai pēc tā sauktajiem vēsturiskajiem romāniem.
G. Berelis: «Nekāda sakara ar «tieši latviešu lasīšanas tradīcijām», kādu vispār nav (pareizāk sakot, viena ir gan - letiņu lasītāji nez kāpēc reizēm mēdz lasīt tieši letiņu autoru grāmatas, citām tautām šāda nosliece nepiemīt). Biogrāfiskie romāni jau kopš aizlaikiem visā pasaulē ir visizplatītākā lasāmviela (sākot jau ar Bībeli, kas ir biogrāfisko romānu vai vismaz to konspektu komplekts).»
Kur latviešu rakstnieki?
G. Berelis: «Rakstniecība Latvijā kļuvusi par pārāk dārgu izklaidi, un ne katrs, kurš grib, var atļauties ar to nodarboties.»
D. Sparāne: «Latviešu daiļliteratūras pirmizdevumu skaits ir krities par 20%, salīdzinot ar 2008.un 2009. gadu. 209 nosaukumi jau nav nemaz tik maz - jautājums drīzāk ir par kvalitāti. Rakstnieki raksta, rakstītāji arī, un piedāvājums ir, taču apgādi nevēlas izdot, ne jau baidoties no zaudējumiem, bet tāpēc, ka viņi to finansiāli nevar atļauties.»
R. Punka: «Patiesībā saskaņā ar LNB datiem Latvijā latviešu valodā sarakstītu grāmatu iznāk vairāk nekā tulkojumu. Es sacītu citādi - lai grāmatu klāsts latviešu valodā būtu vismaz tikpat plašs un augstvērtīgs kā kaimiņiem pārējās Baltijas valstīs, gan latviešu oriģināldarbu, gan tulkojumu vajadzētu vēl daudz vairāk. Latvija ik gadu no Lietuvas un Igaunijas atpaliek par vairākiem simtiem, pat tūkstoti nosaukumu. Turklāt grāmatām tērējam gandrīz desmit reižu mazāk nekā vidēji Eiropā.»
E. Veide: «Neesmu pārliecināta, ka tieši daudzumā ir īstais spēks. Svarīgi, lai tiktu izdoti tie darbi, kas ir izdošanas vērti, un neesmu pārliecināta, ka daudzi ļoti vērtīgi manuskripti guļ rakstnieku plauktos tikai tāpēc, ka trūkst izdevēju, kas izdotu tos grāmatās.»