«Mana meitene no sapņiem un tumsas,» teicis Federiko Fellīni, izvēloties Pīnu savā filmā _Un kuģis peld_ par noslēpumaino, aklo aristokrāti «prinčipessu» jeb princesi Lerīmiju, kura savā somnambuliskajā eksistencē vienlaikus šķitās i dižena, i biedējoša.
Paniskas bailes runāt
«Vistievākā būtne pasaulē,» - tā Pīnas skolotājs Ņujorkas Džuljārda skolā (1959-1962) un vēlākais partneris Metropolitēna baletā Pols Teilors. «Centīga, ļoti gudra, ārkārtā mērķtiecīga un vitālas kaisles pārpilna,» - tā viņas pirmais pedagogs Kurts Joss, kura vadītajā skolā - Esenes Folkvanga akadēmijā - Pīna Bauša iegūst dejotājas izglītību (1955-1958). Kā pati vēlāk atzinusies, «tikai tāpēc, ka man bija paniskas bailes runāt. Un joprojām ir». Tādēļ Bauša nereti tiek dēvēta par nekomunikablu, noslēgtu cilvēku, kaut patiesībā ikviens, kas piedalījies viņas nu jau leģendām apvītajos «draudzības festivālos» - kultūras pasākumu sesijās Vupertālē, kuras Pīna rīko ar saviem slavenajiem draugiem - māksliniekiem no visas pasaules -, apgalvos, ka nezina otru tik optimistisku, atvērtu, magnētisku un sirsnīgu personību. Kaut arī Pīna, allaž tērpusies melnā, nekad uz jautājumiem neatbild tieši, brīžam pārlieku ilgi klusē, aizsmēķēdama kārtējo cigareti un/vai strēbdama kārtējo gigantisko kafijas krūzi, līdz kautrīgi un klusi izmoka teikumu. Vienkāršu, bet precīzu. «Kad es kustos, es jūtu. Es nepadodos.» Viņa ir apsēsta kā ikviens ģēnijs. Vēl Bauša ir stingras disciplīnas fanātiķe - viņas dēls Salomons (28) teic, ka «vārds «nokavēt» neeksistē mātes vārdnīcā». Mēģinājumi pie Pīnas, viss viens, gatavojot jaunu izrādi vai atjaunojot agrākos iestudējumus, sākas plkst.10 un beidzas 22 (tādēļ nav jābrīnās, ka Vupertāles teātra mājaslapā repertuārs un neskaitāmu starptautisku viesizrāžu grafiks jau tagad ir zināms līdz 2012.gadam un tur ir dejas izrādes no 1975.gada līdz pēdējam Baušas iestudējumam Bez nosaukuma, kura premjera notika jūnija vidū). Piemēram, tuvākā vieta, kur noskatīties satricinoši nežēlīgos 1976.gada Septiņus nāves grēkus (Bertolta Brehta teksts, Kurta Veila mūzika), ir Maskava, Čehova festivāls 21., 22., 23. jūlijā.
Kad cits Eiropas kinomags - jautrais traģiķis Pedro Almodovars izvēlas savā filmā Runā ar viņu (2002) iekļaut vienu no savas jaunības iemīļotākajiem teātra izrādes fragmentiem - ainu no baleta Cafￃﾩ Mￃﾼller (tā ir viena no pirmajām slavenajām Baušas horeogrāfijām Vupertālē, 1978) -, Pīna, kurai filmas uzņemšanas laikā jau sešdesmit viens, ar azartu metas darbā - konvulsīvi joņojošā kafejnīcas demolētāja, šī skumjā bestija taču ir viņas «firmas zīmes» loma. Iespējams, šo kinoepizodi var uztvert arī kā hommage pašas revolucionārajam feminisma manifestam - Stravinska Svētpavasarim, kuru Pīna Bauša 1975.gadā iestudēja kā radoši eksplozīvu kontruzbrukumu skandalozajai Morisa Bežāra 1959.gada izrādei. Bežāram seksuāli orģiastiskā spēka transā un dejas trakumā vērpās gandrīz kailu vīriešu bars, bet Baušas baletā pirmatnējai ekstāzei līdzvērtīgi brašiem dejotājiem nodevās arī sieviešu pulks, turklāt darīja to uz skatuves, klātas ar biezu svaigas zemes kārtu.
Antropoloģiskie ceļojumi
Taču, kā kad spītējot tik dažādajiem, kardināli daudzveidīgajiem modernās dejas teātra izteiksmes formu meklējumiem, ar ko pašaizliedzīgi jau kopš 1973.gada noņemas Tanztheater Wuppertal internacionālā trupa, jau Cafￃﾩ Mￃﾼller iezīmējas Baušas radošā rokraksta vadtēma - deja kā cilvēku esības dienasgrāmata. Varbūt deja kā kolektīvas terapijas un intīmi smeldzīgu stāstu stāstīšanas seanss visekstrēmāk izpaudās 2000.gada izrādē Kontakthof - «dāmām un kungiem ap 65» -, kurā skatītāji gluži viltīgi un absolūti neformāli tika iesaistīti «baletā»? Taču tai pašā gadā top arī Baušas pirmā izrāde - ekskursija - Wesenland/Pļavu zeme, aizsākums dejasdrāmu sērijai, kas izstrādātas kādā konkrētā ģeopolitiskā vietā (tā bija Budapešta). Vēlāk šādu režisores - horeogrāfes - darbības metodi teorētiķi nodēvēs par «Baušas antropoloģiskajiem ceļojumiem» un metode rezultēsies lieliskos krāšņos (gandrīz kauns teikt) šovos - Viktors (1986, par Romu), Palermo Palermo (1989), Logu tīrītājs (1997, par Honkongu), Mazurka Fogo (par Kaboverdi, bijušo Portugāles koloniju Āfrikā, 1998), Aqua/Ūdens (2001, veltījums Sanpaulu), Nefes (2003, par Stambulu Turcijā), Ten Chi (2004, hommage Japānai), Rupjais grieziens (2005, Seula, Dienvidkoreja), Bambusa blūzs (2007, izrāde Indijai). Un katrā gadījumā Bauša ar savu teātra trupu dzīvo visās šajās vietās, pēta «iezemiešu» paražas, attiecības, rituālus, sadzīvi un dzīves ritmu, beigu galā iegūstot niansētus cilvēcisku kaislību dokumentējumus un mikrosižetiskus - no drāmas līdz cirka farsam - stāstus... visai cilvēcei. Bauša savu «ģeopolitiskā cikla» izrāžu veidošanas stilu sauca par «jautājumu - atbilžu» metodi, kur visi dejotāji ir kopīgās dramaturģiskās struktūras līdzautori.
Protams, es nevaru atturēties, nenosaucis savas trīs mīļākās izrādes: Neļķes (1982), Divas cigaretes tumsā (1985) un bez šaubām jau hrestomātiskais Logu tīrītājs. Jo tieši tajās esmu visskaudrāk izjutis, cik virtuozi izgaist robeža starp modernās dejas teātra ne-dabisko konstruētību (kuru nemīlu) un dramatisko mākslu, kurā ķermenis kustībā ir mēmā vārda visizteiksmīgākais turpinājums. Šāda teātra dēļ ir vērts triekties uz garlaicīgo mazpilsētu Vupertāli, kuru līdz ģeniālajai Princesei Pīnai pazina tikai tāpēc, ka tur bija dzimis Frīdrihs Engelss, izgudrots aspirīns un pa pilsētu braukāja virs upes gultnes iekārts muļķīgi lēns gaisa tramvajs.
Japānas imperatora prēmijas laureāti, Venēcijas biennāles Zelta lauvas ieguvēju, Francijas Goda leģiona ordeņa kavalieri, pirmo horeogrāfi - Eiropas Teātra prēmijas laureāti, spītīgo Vēzi pēc horoskopa piecu dienu laikā uzveica vēzis.