Nez vai prieks vienmēr izsakāms lielā naudas summā. Bet tumsā ir jāmeklē iespēja, kā apgaismot savu ceļu. Caur dubļainajiem lauku ceļiem ar grūtībām kārpās skolēnu autobusi. Nez, vai kāds varētu izbrist tagadējos Latvijas lauku dubļus modernajos augstpapēžu zābaciņos? Tur der tikai īsti gumijnieki, kuru pazoles drīz vien aplīp ar lipīgi smagiem māliem. Vienīgās krāsas ir kāds ābelē aizmirsts, jau sačervelējies ābols, vilkābeļu ogu uguntiņas un sniegogu čemuri, kas atgādina sniegu, kam drīz taču jānāk.
Bet krāsas var atrast arī tagad. Nesen kādā no Rēzeknes ieliņām ievēroju svaigi nokrāsotu pusi no koka mājiņas. Spilgti oranža kā apelsīns, ar zaļiem logu rāmjiem un tikpat zaļām svītrām uz vecu vecajām koka ārdurvīm, tā žilbināja, vilināja pie sevis, izstaroja siltu gaismu. Saimnieks nebija centies ielikt tradicionālos plastmasas rāmjus, bet labāk investējis krāsās. Otra mājas puse vēl arvien ir pelēki aplupusi, un atliek tikai minēt, vai saimniekam pietrūcis naudas, vai arī otrā galā dzīvojošais īrnieks ir bijis konservatīvāks un nav bijis uzurdāms uz tik ekstrēmiem krāsu risinājumiem. Katrā ziņā, ja man būtu jāpiešķir balva par visskaistāko māju Rēzeknē, es to piešķirtu oranžajam brīnumam.
Pašā Latvijas pierobežā ir pagasts, kas tā saucamajos treknajos gados naudu ieguldījis, lai atjaunotās lauku mājās Vēršukalnā ierīkotu pagasta muzeju, iebūvētu maizes krāsni un uzceltu guļbaļķu klēti, kur savākt pagasta sievu rokdarbus. Viļakas novada Susāju pagasta sievu audumi, adījumi, tamborējumi un izšuvumi tagad ir saglabāti vienkopus, kur tos nesagrauzīs kodes, bet varēs aplūkot gan pagasta ļaudis, gan tūristi. Te izvietots arī kāds plecu lakats košām, oranžīgām rūtīm kā saulriets, taču tik spilgts tas ir vienīgais, pārējie ir latviski pelēki, latviski brūni, latviskā smilšu un zemes krāsā.
«Tas spilgtais un košais arī ir Latgales sievu audums. Vai jūs varat pateikt, kurā laikā mēs pazaudējām savu košumu un kļuvām par svina smago, pelēko tautu, kura tinas pelēkās asaru seģenēs?» retoriski vaicā bijušais Susāju pagasta padomes priekšsēdētājs, tagad Viļakas novada domes izpilddirektors Aldis Pušpurs, viens no pašiem pirmajiem laikraksta Diena un TV3 akcijas Latvijas lepnums titula ieguvējiem. Maizes krāsnī te tiek cepta maize, bet no muzeja sienām fotogrāfijās nolūkojas vecie viļacuoni (Viļakas iedzīvotāji), karavīri, zemnieki, sievas, kas prata aust, vērpt un bērnu bariņu audzināt, i nedomājot par depresiju un spēku izsīkumu.
Ap Vēršukalnu, kur kādreiz ceļagājēji piesējuši pabarot vēršus ar lieliem ragiem, sapņaini zili zied miķelīši, bet ceļa rādītājs vēsta, ka līdz Abrenei (Pitalovai) ir tuvāk nekā līdz rajona centram Balviem. Šeit dzīvo cilvēki, kuri vēl nav pazaudējuši košās krāsas.