Viena lieta ir tepat ievākt liecības par Latvijas politiskā ķēķa aizkulisēm, bet pavisam cita - doties uz vietām, no kurām daudzas tikai ar grūtībām atrodamas starptautiskajos ceļvežos. Autors rada - pēc visa spriežot, mānīgu - iespaidu, ka tās bez pārliekas sirds drebēšanas un piepūles spēj apceļot ikviens pietiekami uzņēmīgs un ziņkārīgs indivīds. Tas attiecas arī uz jaunajā aprakstu krājumā iekļautajām zemēm - Indonēziju, Filipīnām, Laosu un Kambodžu.
Turklāt vēl autors pamanās aprādīt, ka pat latvietis, kas regulāri seko pasaules ziņām, par šīm zemēm vai vismaz plašām to teritorijām un tajās dzīvojošām tautām gandrīz neko nenojauš. Tas nekas, ka mazpazīstamā etnosa pārstāvju skaits vairākas reizes pārsniedz visā pasaulē dzīvojošo latviešu kopumu. Lapsas grāmatās tiek krietni vien papluinīti arī mūsu priekšstati par vides aizsardzību un zaļu dzīvošanu. Piemēram, dabas draugu aizliegums vietējiem iedzīvotājiem piebarot milzīgos Komodo varānus galu galā dzen postā gan cilvēkus, gan lielos rāpuļus. Savukārt mūsu izpratnē barbariskās vaļu medības Indonēzijas salā Lembatā ir vienīgā iespēja iedzīvotājiem saglabāt tradicionālo dzīvesveidu un neizšķīst civilizācijas okeānā.
Kā jau atzīmējis ne viens vien vērtētājs, Lapsa ir teicams stāstnieks. Neatkarīgi no tā, vai viņš detalizēti apraksta savām acīm redzēto toradžu (Sulavesi, Indonēzija) mājokli ar mēnešiem ilgi istabā uzglabātu opīša līķi vai pārstāsta dažādos avotos sasmeltu informāciju par Krakatau vulkāna eksploziju, lasītājs tiek ieintriģēts un straujā tempā rauts līdzi pa grāmatas lappusēm, kamēr kārtējais piedzīvojums ir galā. Diez cik svarīga nav arī nodaļu secība - katra nodaļa veidota kā atsevišķs stāsts, tāpēc lasīšanu droši var sākt arī no vidus.
Pēc tam gan var rasties iebildes pret stilu, kurā vārda «ļoti» biežie trīskāršojumi autora ironiskās attieksmes uzsvēršanai šķiet pārspīlēti, un vēlmi pakairināt lasītāja psihi ar kādu šaušalu stāstu bez īpašas vajadzības.
Kāds laiks arī var paiet, lasītājam domās strīdoties ar Lapsu vai mēģinot rast attaisnojumu viņa sarkasmam, kas brīžiem balansē uz mizantropijas robežas. Uz to gan sagatavo jau viens no grāmatas epigrāfiem - citāts no kinofilmas Matrix antivaroņa aģenta Smita pārdomām par cilvēku kā pasaulei bīstamu vīrusu.
Tomēr tieši šo Lapsas aprakstiem raksturīgo iezīmi saprast ir visvieglāk. Par tādām baisām pagājušā gadsimta vēstures lappusēm kā Indoķīnas kari vai sarkano khmeru īstenotais Kambodžas genocīds var rakstīt no sausa vēsturnieka pozīcijām, radot iespaidu, ka tos no mums šķir neaptverami tāla pagātne. Var runāt žēli līdzjūtīgā tonī, raudinot lasītāju un vienlaikus radot aizdomas par autora liekulību. Galu galā var klusēt, bet tad neviens tā arī neko neuzzinās.
Lapsa izvēlas par to stāstīt, briesmu darbu aprakstu un paša pieredzēto cenšoties padarīt lasāmāku ar krietnu ironijas devu. Vai tas vienmēr ir attaisnojams, grūti teikt, tomēr šī ir jau otrā viņa grāmata (iepriekšējā bija par Ziemeļkoreju un Turkmenistānu), pēc kuras aizvēršanas gribas sev svēti nosolīties: «Es nekad un nevienam nesūkstīšos, ka Latvijā dzīvot ir slikti, un ieteikšu to nedarīt arī citiem.»