Armēņu genocīda jautājums gadiem ilgi kā karsts kartupelis ticis viļāts pasaules vareno mutēs, un ne jau politiskās drosmes trūkuma dēļ vien to daudzi līdz šim vairījušies norīt. Tas diemžēl padarīts par veidu, kā attiecībās ar Turciju parādīt, kurš te konkrētajā brīdī ir galvenais, un attiecīgi šā karstā politiskā kumosa valstītāji savā ziņā ir pat ieinteresēti, ka tas paliek tieši tik karsts un nenorīts. Šai ziņā šā emocionāli jūtīgā jautājuma cilāšanai dažkārt diemžēl nav nekāda sakara ar nobendēto armēņu pīšļiem.
Jautājuma aktualizēšanai ASV un Zviedrijas pieņemtajiem dokumentiem ir dažādi iemesli. Nosacīti vienkāršākais ir Zviedrijas gadījums, kur rezolūcijas pieņemšanā izšķirīga loma bija kurdu izcelsmes parlamentārietei Gulanai Avci, kas pretēji frakcijas attieksmei balsojumā pieslējās kreisajiem parlamentāriešiem, dodot rezolūcijai izšķirīgo balsi - 131 pret 130. Zviedrijas kreisie nostājas paušanai izmantoja iespēju pieslieties spēcīgajai Amerikai, bet G. Avci - ar armēņu gadījumu aktualizēt arī savas tautas pretenzijas uz vēsturisko taisnīgumu.
Savukārt Amerikā, kur atbildīgajā komisijā attiecīgais dokuments arī tika pieņemts par mata tiesu - 23 balsis pret 22, motīvi tik skaidri nav. ASV valdībā tradicionāli spēcīgi ir Izraēlas interešu lobiji, pateicoties kuriem līdz ar labajām attiecībām starp Turciju un Izraēlu līdzīgs dokuments par armēņu genocīdu dienas gaismu neieraudzīja 2007. gadā. Pēdējā laikā Turcijas jaunās valdības dēļ attiecības starp Izraēlu un Turciju kļuvušas saspīlētākas, un neviens nevar apzvērēt, ka ASV attieksmes maiņa pret armēņu genocīda jautājumu kaut kādā mērā nav saistīta ar to.
Proti, salīdzinot ar līdzšinējo totalitāro valdības stilu, kur centralizētā vēsts pēc austrumu pasaku motīviem bija «Bagdādes pilsētā valda miers», pēdējo gadu jaunās apziņas brīvības izpausmes Jeruzalemē un Telavivā, kā arī Ņujorkā un Vašingtonā var raisīt aizdomas par islāma nostiprināšanos Turcijā.
Ka šo konkrēto genocīda nosodījumu valdošā tēma un konteksts nemaz nav vienkārši traktējams, norāda arī ASV prezidenta Baraka Obamas un Zviedrijas ārlietu ministra Karla Bilta nepatika pret notikušo un centieni mīkstināt tā iespaidu. Bilts ir viens no Turcijas iestāšanās ES atbalstītājiem, pēc kuru domām nopietna ES atvērtība Turcijai pati par sevi atrisinātu daudzus līdz šim sasāpējušus jautājumus. Bet Obamas tiešā rūpe ir Turcijas - NATO otrās lielākās dalībvalsts - turpinošs atbalsts aliansei Irākas pēckara situācijas beigu fāzē, kā arī misijai Afganistānā un spiedienam uz Irānu tās kodolprogrammas dēļ.
Kopā ar nozīmīgo lomu, kāda šajos notikumos ir ietekmīgajām armēņu diasporām ASV un pret Turciju skeptiskajā Francijā, situācijas sarežģītības sapratnei jānorāda, ka turku tūlītējā atbilde uz prasību atzīt armēņu gadsimtu seno iznīcināšanu par genocīdu ir pretprasība Armēnijai izvest tās patlaban dislocēto karaspēku no Kalnu Karabahas, uz ko arī pēc starptautiskās sabiedrības vairākuma domām tiesības ir Azerbaidžānai - Turcijas sabiedrotajai. Azeru diasporai savukārt ir ievērojams īpatsvars Irānā. Iestājoties par Armēnijas un Turcijas izlīgšanu, atkarības no Krievijas gāzes mazināšanas dēļ ES interesēs reizē ir arī labas attiecības ar resursiem bagāto Azerbaidžānu.
Jāņem arī vērā, ka Turcija nenoliedz seno slepkavību faktu, bet gan uzstāj, ka tās nebija plānveidīgas, tāpēc tie, viņuprāt, ir atsevišķi noziegumi, tomēr ne genocīds. Sākot ar abu valstu prezidentu tikšanos un kopēja sadraudzības dokumenta turpinošu izstrādi, vēsturiski un aktuāli delikātu jautājumu ielenkumā Turcija un Armēnija pēdējā laikā nesteidzīgi, tomēr virzās uz attiecību normalizēšanu, un starptautiskiem vērotājiem būtu jārespektē viņu izvēlētais temps.
Turcijā notiek ļoti straujš demokratizācijas process. Vēl 2006. gadā vēlāko Nobela prēmijas laureātu rakstnieku Orhanu Pamuku iesūdzēja tiesā par armēņu slepkavību pieminēšanu vien, bet tagad šis vēstures fakts tiek apspriests publiski. Tas notiek tik strauji, ka sabiedriskā doma dažkārt pat netiek līdzi.