Bīstamais Grieķijas faktors
Prognozējam, ka 2012. gads mēbeļu ražotājiem būs veiksmīgs, apgrozījums varētu augt par 4-5%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, optimistiski teic asociācijas Latvijas mēbeles izpilddirektors Andris Plezers un piebilst: «Mēbeļu ražotāji nevar cerēt, ka apgrozījuma pieaugums būs tikpat liels, kā bija pēc ekonomiskās krīzes - 20-30% gadā, maz cerību arī atgūt mēbeļu ražotājiem ļoti veiksmīgā 2007. gada līmeni.» Minēto nelielo pieaugumu varētu nodrošināt tas, ka uzņēmēji būs mērķtiecīgi un neatlaidīgi, attīstot darbību eksporta tirgū, un tas, ka mūsu valsts iedzīvotāji atsāks intensīvāk pirkt mēbeles, turklāt pieaugs pasūtījumu skaits no valsts iestādēm un privātajiem uzņēmumiem, uzskata A. Plezers.
Pesimistiskāk situāciju vērtē viena no ietekmīgākajiem Latvijas mēbeļu ražotājiem uzņēmuma Daiļrade Koks valdes priekšsēdētājs Andris Jansons. «To, kāds mēbeļu ražotājiem būs šis gads, ietekmēs notikumu attīstība Grieķijā, kā arī Portugālē un Spānijā. Ceram, ka saglabāsim apgrozījumu pērnā gada līmenī, bet ekonomiskā krīze Dienvideiropā neļauj mēbeļu ražotājiem lolot ilūzijas par strauju augšupeju,» domā A. Jansons.
Dienvideiropa gan nav Latvijas mēbeļu ražotājiem nozīmīgs eksporta tirgus. Mūsu valsts produkcija galvenokārt nonāk Skandināvijā, kaimiņzemē Igaunijā, Viduseiropā un ASV. «Mūsu uzņēmumi iekarojuši tirgu līdz Francijas ziemeļiem, bet reģionā tālāk uz dienvidiem ar Latvijā ražotām mēbelēm iespiesties ļoti grūti. Galvenais iemesls - atšķirīgais klimats, kas veidojis citādu mēbeļu pircēju gaumi un atšķirīgas prasības pret funkcionalitāti. Dienvideiropā tiek cienītas mēbeles no marmora, stikla un metāla, bet tie nav materiāli, ar kuriem strādā mūsu uzņēmumi,» skaidro A. Plezers.
«Jā, Dienvideiropa nav mūsu eksporta tirgus, bet mūsu pircēji Skandināvijā un Vācijā izjūt bažas par ko, kā būs ar ienākumiem pēc mēneša un gada, raizējas par to, kas vispār notiks ar eirozonu, un tāpēc atliek mēbeļu iegādi,» secina Daiļrade Koks vadītājs, gan piebilstot, ka šogad noskaņa Eiropas mērogā nozīmīgajās mēbeļu izstādēs Ķelnē un Stokholmā bijusi «neitrāli pozitīva, nevis pesimistiska».
Bērniem pērk vienmēr
Vietējais Latvijas tirgus ir piesātināts, atzīst nozares pārstāvji, norādot, ka mēbeļu ražotāju daudz, katrs grib nopelnīt pēc iespējas vairāk, tāpēc jāizvērtē, kādā nišā nostiprināties. Ražot dārgas, ļoti ekskluzīvas mēbeles esot liels risks, jo pieprasījums pēc tām ir minimāls.
«Kad sākās ekonomiskā krīze, intensīvi attīstījām bērnu mēbeļu ražošanu, jo mazuļu gultiņu iegādi nevar atlikt - kad bērniņš nāk pasaulē, gultiņu vajag. Turklāt bērni dzimst neatkarīgi no tā, ir krīze vai nav,» pieredzi izklāsta A. Jansons.
Mēbeļu pārprodukcija vērojama arī Eiropā, atzīst Latvijas mēbeļu izpilddirektors. «Ja Latvijas mēbeļu ražotāji nespētu piedāvāt kvalitatīvas mēbeles par adekvātu cenu, ātri vien tiktu izstumti gan no pašmāju, gan starptautiskā tirgus, tomēr tas nav noticis, mēs turamies un strādājam. Par to liels gandarījums,» atzīst A. Plezers.
Konkurē ar zemām cenām
Latvijas tirgū asākie konkurenti pašmāju ražotājiem ir Lietuvas un Polijas uzņēmumi, kuri piedāvā lētāku produkciju. Iemesls, kāpēc poļu un lietuviešu mēbeles var nopirkt par zemākām cenām, ir gan izvēlētie materiāli, gan tas, ka šajās valstīs iespējamas mazākas ražošanas izmaksas, galvenokārt pateicoties zemākiem nodokļiem, kā arī ar uzņēmumu lielajām jaudām, norāda mūsu valsts mēbeļu ražotāji.
Andris Jansons novērojis, ka pircēji izdara izvēli par labu Polijas un Lietuvas ražotāju mēbelēm tieši zemāko cenu dēļ. Uzņēmēju vidū arī labi zināms, ka pircējiem cena būtiskāka par vietējo ražotāju atbalstīšanu.
«Poļi un lietuvieši pamatā strādā ar laminētām skaidu plātnēm, un no šāda materiāla mēbeles var ražot daudz lētāk nekā no koka - bērza, priedes. Turklāt, ja ražo mēbeles gigantiskos apjomos un lielāko daļu eksportē, tad to, kas paliek pāri, var iztirgot par zemu cenu,» skaidro Daiļrade Koks valdes priekšsēdētājs.
Pircējam pašam jāizvēlas, dot priekšroku lētākajām skaidu plātņu mēbelēm vai dārgākajām mēbelēm no masīvkoka, kas tradicionāli tiek uzskatītas par ilglaicīgāku ieguldījumu. «Tas ir jautājums par mēbeles vērtību. Masīvkoka mēbelēm ir citas kategorijas vērtība,» domā A. Jansons, norādot, ka piemēram, kvalitatīvas gultas iegādei jāvelta 200-300 latu un vēl tikpat daudz - matracim, bet virtuves iekārtošanai kopā ar nepieciešamo aprīkojumu - 3000-5000 latu.
Vaina skolu programmās
Tomēr vislielāko neapmierinātību mēbeļu ražotājos raisa nevis konkurenti, bet izglītības sistēma. Pēc viņu domām, izglītības satura veidotāji dzīvo citā realitātē un nepietiekami ņem vērā XXI gadsimta darba tirgus prasības.
«Izglītības iestādēs jaunieši apgūst visdažādākās zināšanas un prasmes, tikai ne to, ko vajag valsts ekonomikai un ko prasa darba tirgus,» uzsver Andris Jansons un piebilst, ka jaunieši, kuri mēbeļu ražošanas uzņēmumos ienāk no augstskolām, bet īpaši tie, kuri nāk no profesionālās izglītības iestādēm, var parādīt diplomu un dokumentus, kas apliecina labas sekmes, bet realitātē faktiski no nulles jāapmāca darba devējam. Vaina nav jauniešos, viņi mācījušie centīgi, ir motivēti un erudīti, vaina ir skolu programmās, jo tas, ko viņi gadiem mācījušies, nav tas, ko vajag uzņēmējiem. Nozarē visasāk jūtams tieši vidējā līmeņa speciālistu trūkums.
Risinājums ir darbiniekus apmācīt pašiem uzņēmējiem, atvēlot tam laiku un resursus, piesaistot darbaudzinātāju lomā pieredzējušus speciālistus ar pedagoga talantu. «Profesionālas izglītības iestāžu satura veidotājiem būtu jāsaprot, ka mēbeļu ražošana mainās un mainās darba tirgus prasības speciālistiem. Šodien nozare nebalstās uz labiem galdniekiem amatniekiem, bet gan uz cilvēkiem, kuri prot strādāt ar modernajām tehnoloģijām,» saka A. Jansons. Tam piekrīt arī citi nozares uzņēmēji, cerot, ka nākotnē sadarbība starp profesionālās izglītības iestādēm un ražotājiem attīstīties.