Lai iespiestu valsts budžetu ilgtspējīgos rāmjos, valdībai ir pieejami trīs risinājumi: palielināt nodokļu likmes un/vai paplašināt nodokļu bāzi, samazināt izdevumus, samazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru. Valsts budžeta deficītu var samazināt arī privātais sektors, sākot aktīvāk investēt un tērēt naudu, taču pār cilvēku prātiem valdībai tiešas ietekmes nav.
Nav šaubu, ka vēlamākais virziens ir ēnu ekonomikas «izgaismošana», taču ir gan ļoti grūti novērtēt, cik liels ir ēnu ekonomikas apjoms un cik iespējams samazināt tā īpatsvaru. Skaidrs, ka tas var būt tikai pakāpenisks process, jo pašreizējās nodokļu iekasēšanas sekmes atspoguļo VID administratīvās spējas, iedzīvotāju attieksmi pret nodokļu maksāšanu, un šie ir faktori, kas strauji nemainīsies. Turklāt piesardzīgi jāvērtē ēnu ekonomikas īpatsvars, tātad iespējamais ieguvums no tā samazināšanas, bieži citētie 40% ir acīmredzams pārspīlējums, tuvāk patiesībai būtu puse šī skaitļa. Patlaban konsolidācijai nepieciešamo 400 miljonu latu iekasēšanai ēnu ekonomikas īpatsvars būtu jāsamazina apmēram uz pusi, to īsā laikā nevar izdarīt pat tādā brīnumu zemē kā Latvija. Taču jācenšas ir, arī tāpēc, ka ēnu ekonomikas nodarītais kaitējums nav tikai zaudējumi budžetam.
Domāju, ka galvenā panākumu atslēga ir vairāku «stingras» un «maigas» dabas pasākumu vienlaicīga un koordinēta lietošana. Bez stingrības neiztikt, būtu brīnišķīgi, ja pienākumu apziņa liktu darbiniekiem, uzņēmējiem un patērētājiem pilnībā un bez skubināšanas pildīt savus pienākumus pret valsti, taču tad mēs nerunātu par ēnu ekonomiku. Lielākā daļa cilvēku rīkosies tā, kā viņiem ir izdevīgi, tāpēc nodokļus cilvēki un uzņēmumi maksās:
• ja soda sankciju varbūtības un stingrības attiecība padara maksāšanu izdevīgu no praktiskā viedokļa,
• ja nodokļu nemaksāšana rada apkārtējo nosodījumu, tātad apdraud nemaksātāja sabiedrisko statusu.
Pretējā gadījumā ir izdevīgāk ir nemaksāt. Katru nopelnīto latu var vai nu paturēt sev, vai atdot kopējā katlā, no kura tiek finansēti sabiedriskie pakalpojumi, taču katra atsevišķa maksātāja vai nemaksātāja iespaids uz katla lielumu ir niecīgs.
Ir ļoti populāri runāt, ka VID jāstrādā kā apkalpojošai, nevis represīvai iestādei. Vai arī - nodokļiem ir jābūt tādiem, lai cilvēki tos labprāt maksātu. Atvainojiet, tas ir naivi. Tikpat labi varētu teikt - cenām veikalā jābūt tādām, lai cilvēki maksātu brīvprātīgi. Labumi, kurus mēs kolektīvi pērkam ar nodokļu sistēmas starpniecību, nav kaut kas triviāls un otršķirīgs, tie ir pakalpojumi, kuri spēlē izšķirošu lomu mūsu dzīvē, - drošība, izglītība, infrastruktūra un citi. Ja mēs gribēsim nodokļus, kas ir tik viegli, ka tos nevar pamanīt, būs arī skolas, ceļi un pensijas, kuras nevar pamanīt.
Ir jāmaina nodokļu nemaksāšanas risku un ieguvumu attiecība, sākot izturēties pret nodokļu nemaksāšanu kā pret nopietnu noziegumu. Nodokļu nemaksātāji zog, viņi izmanto valsts pakalpojumus, par kuriem samaksājuši citi. Tāpēc pret nodokļu nemaksāšanu jāizturas tāpat kā pret zagšanu. Turklāt aplokšņu algu maksāšanas gadījumā stingrām sankcijām jābūt gan pret maksātājiem, gan saņēmējiem, jo abas puses palielina savus ienākumus uz citu cilvēku rēķina. Ir ne tikai jāpastiprina sankcijas, bet arī jāpalielina iekrišanas varbūtība, liekot lietā visas tehniskās iespējas.
Stingrām soda sankcijām tomēr var nebūt vēlamā efekta, ja tās nav leģitīmas. Zagļi nelepojas ar to, ka ir zagļi, taču nodokļu nemaksātāji nereti nekaunas par savu rīcību vai pat pasniedz to kā varonīgu pretošanos «ļaunajai valsts varai»! Nodokļu nemaksāšanas radīto ļaunumu vajag personificēt, lai neviens nevarētu sev iestāstīt, ka ar nemaksāšanu tiek iespītēts abstraktai birokrātijai. Kā būtu, ja pie katras skolas durvīm uzstādītu plāksnīti «Cienījamie vecāki, ja jūs izvairāties no nodokļu maksāšanas, jūs apzogat savu bērnu klasesbiedru vecākus»? Nodokļu nemaksāšana ir noziegums, kura upuriem ir seja un vārds. Daļa nemaksātāju patiesi tic, ka valsts pārvaldes aparāts ir ekspluatators, kas iekasēto naudu izlieto galvenokārt savām vajadzībām. Taču tam iemesls ir nevis dziļas zināšanas par situāciju valsts pārvaldē, bet drīzāk spēja noticēt tam, kam gribas noticēt.
Vai nemaksāšanu var attaisnot trūkums? Apgalvojums «es nevarētu izdzīvot, ja maksātu nodokļus» tomēr nesniedz atbildi uz jautājumu, ko nozīmē «izdzīvot» un kāpēc citiem ir vienlaikus «jāizdzīvo» un jāmaksā nodokļi. Jāpiebilst, ka nodokļi Latvijā proporcionāli atbilst cilvēku ienākumiem, patēriņam vai arī piederošā nekustamā īpašuma vērtībai.
Vai var būt situācijas, ka sekmīga izvairīšanās no nodokļiem ir izdevīga visai sabiedrībai - varbūt labāk pelēkā ekonomika nekā nekāda? Tā ir neīsta dilemma. Iekšējā tirgū, izslēdzot no tirgus nodokļu nemaksātājus, radušās iespējas izmantos uzņēmumi, kuri maksā nodokļus. Apkarojot pelēko ekonomiku, baltā kļūs lielāka. Eksportējošs uzņēmums var iegūt konkurētspējas priekšrocības, nemaksājot nodokļus. Taču, ja nevar konkurēt ar uzņēmumā pastāvošo neto algu līmeni un vēl samaksāt nodokļus, ir jāsamazina neto algas. Tas nav attaisnojums sabiedrisko pakalpojumu finansēšanas nastas uzvelšanai citiem.
Tātad ēnu ekonomikas problēmas risināšanai ir nepieciešams «lielā sprādziena» tipa risinājums, ļaunuma sakni vienlaikus nīdējot ar dažādām pieejām. Represijas un izglītošana (kas bieži ir viens un tas pats) ir jāveic vienlaikus ar daudz piesaukto nodokļu nastas pārcelšanu no ienākumiem uz īpašumiem, tātad IIN samazināšanu (pirmām kārtām paaugstinot neapliekamo minimumu), kā arī valdības apņemšanos vēl vairāk samazināt IIN, līdzko tiek gūti panākumi ēnu ekonomikas apkarošanā.