Piemēram, visu laiku dārgākā Brodvejas mūzikla Zirnekļcilvēks (2010) komandā Artūrs Virtmanis minēts kā viens no četriem scenogrāfa līdzstrādniekiem (viņa atbildība bijusi dimentional design, lai ko tas nozīmētu, kamēr Artūra sievas Baibas Baibas - grafiskais dizains). Distancējoties no tēmas «mūsējie Amerikā» vulgaritātes, jāpiebilst, ka intriga ir arī mākslinieciska - izstādē nevar nepamanīt Virtmaņa veidoto instalāciju stilistisku tuvību Cipina rokrakstam. Daudzi darbi ir izteikti scenogrāfiski, izmantojot plakana fona un trīsdimesionāla priekšplāna saspēli. Kompozīcijās dominē diagonāles, leņķu daudzveidība, arī Cipinam raksturīgie visos virzienos slīpo apjomu kārtojumi. Ekspozīcija atbilst arī stereotipiem par amerikānisku mākslu - efektīgu, atbrīvotu, labā nozīmē pašpārliecinātu. Virtmanis Cipina projektos piedalās jau daudz gadu, tāpēc intriga paliek - vai ietekme ir vienpusēja, respektīvi, vai patstāvīgi maz pazīstamais latvietis atdarina savu patronu, vai varam pieņemt, ka tā paša Zirnekļcilvēka telpiski apstulbinošajā šovā ir sazīmējami arī Virtmaņa radošie risinājumi?
Tomēr izstādes (10 000) melanholijas šķautnes īpašā suģestija slēpjas, protams, ne jau minētajā fona informācijā. Artūrs Virtmanis izmantojis pēdējā laikā izplatītu paņēmienu vērienīgas idejas īstenot nelielā izmērā, necilos un trauslos materiālos. Viņš izmanto laikmetīgā neokonceptuālisma pazīmes, kas jau kļuvušas par šī virziena fanu parolēm - izstādīt it kā kaut ko no kaut kā, kas ne uz ko nepretendē un nenozīmē, tikai norāda uz kaut ko citu. Tikmēr Virtmaņa atvēziens ir jūtami plašāks - kā jau rāda nosaukums, viņš pievēršas tieši emocionāla fenomena apcerei, lai gan ne bez bieza atsauču pamata un neizbēgamas ironijas.
Pieturas punktu, lai sāktu šķetināt Virtmaņa piedāvāto intelektuālo rēbusu, ir vairāk nekā pietiekami. Pirmām kārtām jau Albrehta Dīrera slavenā gravīra Melanholija I (1514), no kuras izstādē pārceļojuši daudzi motīvi, sākot jau ar daudzšķautņu prizmu - rombohedronu, kas mirguļojoši griežas pašā izstādes centrā. Pulkstenis, uzraksti, svari un zvans, noslēpumainais skaitļu kvadrāts, kurš, jebkurā virzienā saskaitot, rāda vienādu iznākumu, ir Dīrera simboli, kuriem veltītas grāmatu grāmatas. Diemžēl nav bijusi laime tās visas lasīt, tāpat kā mākslinieka piesauktos Roberta Bērtona un Fernandu Pesoa sacerējumus. Turklāt tēmas apjoms ar to vien nebūtu izsmeļams - atliek minēt vēl Aristoteli un Kantu, kuriem arī bijis, ko teikt saistībā ar melanholiju. Izstādē redzams vēl milzu cirvis, izkapts, ragi, ģerboņi un galvaskausi, avarējis kuģis un salūzis tilts. Tādēļ, lai paskaidrotu, kādēļ izstāde tomēr spēj sajūsmināt, pat neatšifrējot visus citātus, jāķeras pie līdzības: 2005. gadā Parīzē un gadu vēlāk Berlīnē tika parādīta melanholijai veltīta izstāde, kas aptvēra Rietumu civilizācijas vēsturi, sākot no Senās Grieķijas līdz Van Gogam, Munkam, Hoperam un Mjūkam.
Izstādes organizētāji bija ļoti norūpējušies par skatītāju interesi, tādēļ PR materiālos taisnojās, ka melanholija nenozīmē depresiju. Galu galā izstāde pārspēja visus kases rekordus. Izrādījās, ka cilvēki tieši vēlas ienirt skumju un grūtsirdības pasaulē, kādu to radījuši mākslinieki renesanses un jo sevišķi tai sekojošajā laikmetā līdz pat XX gadsimtam, kamēr spēkā bija koncepcija par mākslu kā emociju izpausmi un ticība auditorijas spējām tās sajust.
Starp aci aizķerošiem vizuāliem efektiem izstādē atkārtojas cilvēka - lelles vai marionetes tēls, kas veidots no kartona ģeometriskās formās. Pussabrūkošā stāvoklī tas atstutējies pret sienu - līmlentes jau daļēji noplīsušas. Entropija ir viena no tēmām, kas interesē autoru. Savs laiks arī norādēm un citātiem - daudzi no tiem var būt pazaudējuši savas sākotnējās nozīmes, radot vietu jaunām. Pa vidu izrādās, ka mūsdienu māksla spēj uzrunāt arī ļoti nepastarpināti.