Punkts industrijai
J.Streičs ar rūgtumu vērtē Valsts kancelejas uzdevumu Kultūras ministrijai (KM) samazināt tās pakļautībā esošo valsts aģentūru skaitu par 50 procentiem: «No kurienes grābts šis absurdais cipars? Varbūt ir ministrijas, kam treknajos gados izdevās uzpūst aģentūru skaitu un birokrātisko aparātu par 100 - 200 procentiem? Bet varbūt ir tādas, kur esošās aģentūras strādā lieliski un patiesībā nemaz nevajag likvidēt? LNKC piekabināšanu ministrijai es uztveru kā punktu kino kā mākslas un industrijas pastāvēšanai Latvijā. Mums nav pašcieņas - katra valsts, katra zeme un tās cilvēki vēlas redzēt sevi spogulī, un nacionālais kino ir šāds spogulis. Kultūra ir šāds spogulis. Lai cik grūti, bet pamazām kinoprocesi valstī sāka normalizēties (režisors uzskata, ka kino kā industrija Latvijā šajos neatkarības gados tā arī nav tikusi atjaunota, industrija ar vismaz desmit spēlfilmām gadā tā bijusi tikai PSRS laikos, protams, kā Maskavas ideoloģiskā kompleksa sastāvdaļa - aut.). Bet nē, Latvijai ir svarīgāk, ko par mums domā citi - visādi valūtas fondi un ārzemju eksperti, kas neiedziļinās vietējā kultūras specifikā. Viņiem, protams, nevar pārmest, ka Latvija tiem ir tikai cipari, statistika un peļņas procenti. Bet tas ir ļoti skumji, ka valsts varas priekšstāvjiem ir nospļauties, kādi mēs esam paši savās acīs. Tas ir totāls pašlepnuma trūkums, patiesībā tā ir nacionāla traģēdija - kā mēs atļaujamies sevi raustīt katram, no kā šajos grūtajos laikos esam atkarīgi.»
Tomēr, par spīti «grūtiem laikiem», šogad ceļu pie skatītājiem sāks vismaz trīs spēlfilmas - Ināras Kolmanes Mona, Anda Miziša Medības un Gata Šmita Tas notika ar viņiem (visas pirmizrādes rudenī). Pabeigts Jura Poškus filmas Nāve tev un Jevgeņija Paškēviča bibliskās līdzības Golfa straume zem ledus filmēšanas process. Bet mūžīgais optimists Jānis Streičs pat sola Rūdolfa mantojumu kā svētku dāvanu tautai pirmizrādīt jau šā gada novembrī.
Trešdien, kad KM būs Filmu padomes ārkārtas sēde, pie ministrijas ēkas visu pēcpusdienu notiks mākslinieciska protesta akcija filmēšana, kurā kino nozares profesionāļi un viņu «līdzjutēji» - Latvijas teātru aktieri, kas mūsu filmās tiek nodarbināti, - paudīs savu nosodošo attieksmi pret KM paredzēto reformu, jo uzskata, ka tā ir mehāniska valsts aģentūru skaita «saīsināšana» - ar cēlu mērķi - krīzes apstākļos nepieciešamo finanšu taupīšanas nolūkos - maskēta birokrātiska darbības imitācijas procedūra jeb «likvidēšana likvidēšanas pēc», no kuras rezultātā nebūs lielas jēgas - nedz ekonomiskās, nedz strukturālās. Kaut arī kultūras ministrs Ints Dālderis (TP) ir teicis, ka «nacionālais kino ir Latvijai nepieciešams, mēs to atbalstīsim un neatstāsim nozari bez kino institūcijas. Tāpat neredzam jēgu kaut ko pārveidot tikai pārveidošanas pēc, mēģināsim par to pārliecināt Ministru kabinetu» (uzstāšanās KM konferencē par ministrijas plānotajām strukturālajām reformām šā gada jūlijā).
Bez funkciju izvērtēšanas
Tomēr joprojām nav noticis pats svarīgākais - katras likvidēšanai potenciāli pakļautās aģentūras (LR Kultūras ministrijas gadījumā tie ir gan muzeji, gan teātri, gan LNKC) funkciju izvērtēšana. Tādēļ vairākums vadošo kino nozares speciālistu (Latvijas Kinoproducentu asociācijas prezidents Vilnis Kalnaellis, Latvijas Kino savienības priekšsēdētāja Ieva Romanova, Nacionālās filmu padomes priekšsēdētājs Guntis Trekteris, LKA Teātra un audiovizuālās mākslas katedras vadītāja Inga Pērkone-Redoviča, Eiropas Kinoakadēmijas īstenais loceklis kinorežisors Ivars Seleckis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis kinorežisors Jānis Streičs, režisori Pēteris Krilovs, Arvīds Krievs, Askolds Saulītis u.c.) kategoriski noraida iespēju, ka LNKC daudzās starptautiski saskaņotās funkcijas kvalitatīvi spētu veikt divi vai trīs ministrijas ierēdņi - elementāra darba apjoma fiziskā daudzuma dēļ. Iespējams, LNKC pievienojot KM, būs apdraudēta starptautiskā sadarbība ar citu Eiropas valstu kinofondiem, jo to nepieļauj ES regulas. Ne mazāk svarīgs aspekts ir LNKC neatkarība - centra pievienošana KM draud ar atgriešanos pie iespējamas politiski motivētas un ietekmējamas lēmumu pieņemšanas par projektu finansējumu un finansēšanas principiem, valsts pārvaldē vairs netiks saglabāts arī Eiropas demokrātijām raksturīgais neatkarīgais «rokas attāluma» princips (arm's lenght principle).
Visbeidzot «KM līdz pat šim brīdim nav nosaukusi konkrētus ciparus - nozares administrēšanai turpmāk tiks atvēlēti x lati, lūdzu tieciet ar to galā. Kaut gan mēs joprojām ceram uz ministra I.Dāldera spēju adekvāti risināt reorganizācijas problēmas pēc būtības,» - tā LNKC vadītāja Ilze Holmberga-Gailīte (LNKC, Kinomuzeja un Filmu reģistra uzturēšana nudien nav dārga - Ls 301 487 2009. gadā - aut.). Un pavisam absurda liekas pati ideja - uz ātru roku likvidēt to, kas visai dārgā un ilgā reorganizācijas procesā ticis izveidots (NKC dibināts 2005.gadā). Vēl precīzāk - pēdējo 15 gadu laikā beidzot daudzmaz sakārtotajai kinoindustrijas pārvaldei tiks nodarīts grūti labojams ļaunums. Un kārtējās «fiksās idejas» labošana valstij var maksāt sālīti.