Jā, elektorāts ir vīlies, skeptisks pret reklāmām, skarbs interneta komentāros un kāds tik vēl ne, un tomēr - ētera personības un atlēti atkal figurē vēlēšanu listēs. Polittehnologi to skaidro vienkārši - aptaujāja cilvēkus, noskaidroja, kuru kandidātu vārdi raisa kaut jel kādas asociācijas, un tos arī iekļāva nogludinātajos un izplucinātājos sarakstos. Un vēlētāji 2. oktobrī biļetenos redzēs to, ko grib redzēt, nevis patiesību - to, kas attiecīgajā partijā tiešām ir vai vismaz spētu būt pie spriešanas un lemšanas.
Tā tas bijis vienmēr. Visdrīzāk arī pašu seno grieķu laikos, kuru ideālistiskā koncepcija par skaistlabo ne velti ir ideālistiska. Universālais marmorā un varbūt pat dažā priekšvēlēšanu reklāmā - kā vizuālā, tā verbālā - notvertais skaistums tāds neapšaubāmi ir, tikai ar dzīves patiesību tam sakara parasti nav nekāda. Drīzāk būtu jāpievērš uzmanību pretējam un jākultivē gaumes nobriešanu - ka patiesais ir arī skaists, kaut grumbains. Ka reizēm rūgta patiesība tomēr ir labāka par saldiem meliem.