Nezinu, kas notiks, ja kāds jebkad ieviesīs totālu interneta kontroli, bet pašlaik Latvija ir viena no brīvākajām valstīm pasaulē. Var mēģināt kontrolēt mediju saturu, politisko reklāmu vai ētera laiku, bet tam paliek aizvien mazāk nozīmes. Var bāzt galvu smiltīs un negribēt to redzēt, bet galvenais medijs jau tagad ir internets.
Ātrums, ar kādu internets - un tieši pie mums Latvijā - nomaina tradicionālos medijus, ir šokējošs. Ja 2011. gadā aptaujās internets kā nozīmīgākais ziņu medijs sasniedza caurmērā 50% atzīmi, tagad šī maģiskā līnija ir pārieta. Mēs piedzīvojam laiku, kad internets popularitātes ziņā sasniedz televīzijas popularitāti un pārsniedz to.
2011. gada novembrī sabiedrisko attiecību kompānijas PRAE veiktajā aptaujā 12% respondentu apgalvoja, ka televīzijas pārraides neskatās vispār - tātad televīziju vispār skatās 88% iedzīvotāju. Savukārt jaunākie Lursoft dati liecina, ka 88% Latvijas iedzīvotāju ziņu lasīšanai izmanto internetu. Lielāka interneta portālu popularitāte visā Eiropā vēl ir tikai mūsu kaimiņvalstīs - Lietuvā (92%), Igaunijā (91%) un Somijā (89%).
Nav brīnums, ka Latvija ziņu portālu popularitātes ziņā ir ceturtajā vietā Eiropā. Saskaņā ar Akamai Technologies ziņojumu Latvijā ir ceturtais ātrākais internets pasaulē - aiz Honkongas, Dienvidkorejas un Japānas.
Un tāpēc izbrīnu neizraisa aina, ko atklāj jaunākais pētījumu kompānijas GfK un LETA biznesa portāla Nozare.lv pētījums, kuru es kā drukātās preses pārstāvis labprātāk neredzētu. Par laimi, šis raksts tiek publicēts arī Dienas interneta portālā Diena.lv, tāpēc man nav jālīdzinās strausam. Es varu vērties patiesībai acīs - kā medijam kopumā augstākais uzticības līmenis Latvijā ar 4,7 punktiem ir internetam.
Reģionālajiem laikrakstiem ir 4,2 punkti, sabiedriskajam radio un televīzijai arī 4,2 punkti, žurnāliem un komercradio 4 punkti, bet zemākais uzticības reitings ar 3,9 punktiem šajā pētījumā ir komerctelevīzijai.
Bez «uzticības līmeņa», kas ir pietiekami izplūdis ētiski filozofisks jautājums, kas mijas ar psihoemocionālās uztveres fenomenu, tas atklāj ko citu. To, ka internets ir kļuvis par populārāko mediju Latvijā, bet portāli ziņu iegūšanas jomā pārsniedz tradicionālos ziņu medijus - presi, radio un televīziju. Un patiesībā pats internets jau ir kļuvis par tradicionālu mediju Latvijā.
Iespējams, vispirms tieši to arī demonstrē šī sabiedrības uzticības līmeņa pārvietošanās uz ailīti «internets». Jo uzticamākās parasti šķiet ierastas lietas. Un tāpēc internets ir uzticamākais medijs.
Mēs dzīvojam tā mediju kūleņa laikā, kura sekas būs dziļas un tālejošas, kas atstās iespaidu ne tikai uz mediju kultūru, reklāmu, PR un visu šo mediju nozares ekonomiku, bet, protams, uz visu sabiedrību kopumā.
Jau tagad mūžīgie kontrolētāji satraucas, ka gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās nespēs izkontrolēt sociālos tīklus. Protams, ka nespēs - un labi, ka nespēs.
Vēlme kontrolēt medijus - un reklāma arī ir medijs - mūsdienās ir vienlīdzīga ar vēlmi kontrolēt internetu. Kas, cerams, ir lemta neveiksmei.