Pagājušā gadsimta sākumā mēmo filmu demonstrēšanas laikā kinoteātros pavadījumu ekrānā redzamajam spēlēja pianisti jeb taperi. Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc tādi vispār tika ieviesti, līdzās elementārai vēlmei nodrošināt izklaidi jeb baudījumu vēl arī citām maņām, ne tikai redzei bija skaļie kinoprojektori. Lai skatītājiem nebūtu visu filmas laiku jādzird monotonais troksnis, tam pa virsu skanēja klavieres un reizēm vesels orķestris. Gan jau atradās arī kāds radošāks tapers, kurš savas darbības ar melnbaltajiem taustiņiem pamanījās pielāgot ne vien norisēm uz ekrāna, bet arī kinoprojektora nemainīgajam ritmam un varbūt pat kādam negaidītam troksnim zālē.
Šādas domas šaudās galvā, apmeklējot cikla Tabula Rasa pasākumus Willa teātra puspagrabā ar ieeju no kāda Stabu ielas iekšpagalma Rīgā. Trešdienu vakaros tur notiek dažādu, pārsvarā mūsdienu elektroniskos instrumentus savām iegribām iedresējušu mūziķu saspēle ar iepriekš viņiem nezināmu saturu no 8 mm filmām, ko kolekcionē, atlasa un šosezon šajos pasākumos ar dūcošu projektoru demonstrē kinorežisors Jānis Putniņš. Ciklu rīko un mūziķus izvēlas avangarda un trokšņu mūzikas entuziasts Kaspars Rolšteins, kurš ir sadarbojies ar vairākiem ievērojamiem Latvijas eksperimentētājiem skaņu radīšanā. Viņš ir arī pēdējais, kurš radījis jaundarbus tandēmā ar multimediju patriarhu Hardiju Lediņu no Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas, kam kā kaimiņvalsts kultūras fenomenam veltīta izstāde pašlaik skatāma Viļņā. Kaspars Rolšteins kopā ar Hardiju Lediņu radījis Regnāra Vaivara uz Dailes teātra skatuves iestudēto operu Rolštein on the Beach (1997) un monooperu Genādijs klauvē pie durvīm (2003).
Arī turpmākajos gados Kaspars Rolšteins kopā ar domubiedriem kā iniciators, komponists, tekstu autors un izpildītājs veidojis dažādas izrādes: absurda dronoperu Stokholmas sindroms (2011; izdota vinila platē 2017. gadā, Ingus Baušķenieka ieraksti) un monooperu #DiToo (2023) kopā ar aktrisi un režisori Ditu Lūriņu. Pēc pēdējās izrādes izveidojusies sadarbība ar Willa teātri turpinās, tā tagadējās telpās Kaspars Rolšteins kopš 2024. gada sākuma rīko Tabula Rasa pasākumus, aicinot tur ar improvizētiem priekšnesumiem uzstāties mūziķus no iepriekš jau iepazītās eksperimentālās jeb nepieradinātās mūzikas scēnas. Koncertos projekcijas parasti tiek veidotas, lai ilustrētu mūziku, bet te notiek otrādi – līdzīgi kā agrāk mēmā kino demonstrēšanas laikā. Apmeklējot vairākus pasākumus, ir aizraujoši vērot, kā mūziķi reaģē uz darbību ekrānā. Kādā rullī fiksētas vēršu cīņas Spānijā un zivju ķeršana, kas kādam bijis aizraujošs un jautrs piedzīvojums, bet Andželika Kuzucuk spēlē ļoti skumju mūziku, tātad viņu nebūt neuzjautrina skati, kuros cilvēki priecīgi slaktē citas dzīvas radības. TV Maskava jeb Normunds Griestiņš neaprobežojas tikai ar minimālistiska muzikālā pavadījuma atskaņošanu, bet izveido veselu performanci, jo viņš ir arī aktieris. Kodek, kurš citkārt ir galvu reibinošu elektroniskās mūzikas ballīšu diriģents, šoreiz, uzmanīgi vērojot ekrānu, uzbur ambientas skaņu ainavas. Balss improvizatore Eleonora Kampe spēlējas ar kasešu ierakstiem, savukārt Maksims Šenteļevs (Bērnu rīts) izveidojis visai sarežģītu un kustīgu instalāciju, kas pati reaģē uz gaismas signāliem.
Cikla pasākumos jau ir piedalījušies 7Synths (Kaspars Tobis), ritunsiic (Aleksis Luriņš), Spāre un Marta, Jēkabs Voļatovskis, Kārlis Tone, Andris Indāns, UG UG UGG UGG (Uģis Jansons-Krastiņš), Labais Dāma, Elizabete Balčus, Multilux, Linards Kalniņš, Andris Dzenītis, Edgars Rubenis un Oskars Upenieks. Šosezon vēl paredzēti pasākumi ar Eiii un Platonu Buravicki 26. februārī, Sound Meccano un Kasparu Groševu 19. martā, Die Trepanation & Madaru Ozoliņu un Artūru Punti 9. aprīlī, Sarmu Gabrēnu un Error 30. aprīlī, Leo Novus (Otomārs Krišjānis Kariņš) un TEN KA (Deniss Paškevičs) 14. maijā.
Aicināju Kasparu Rolšteinu un Jāni Putniņu pastāstīt par šo pasākumu sēriju.
Kaspars Rolšteins. Mūziķi mums te ir, bet nav īsti, kur regulāri uzstāties, scēnai tas būtu ļoti svarīgi. Reizi gadā notiek Skaņu mežs, bet tās ir tikai dažas dienas, un visi tāpat tur neuzstājas. Piedāvāju Kalvim (Willa teātra vadītājs Kalvis Lasmanis – U. R.) šādu koncertu sēriju, un viņš piekrita, kaut finansiāli šāda avantūra neko spožu nesola. Pie viena ierāmēju tādu kā noteikumu, ka koncerti notiek, izmantojot minimālus skaņu radīšanas līdzekļus, tāpēc arī nosaukums Tabula Rasa, kas tulkojumā nozīmē ne tikai "aprasota tabula", bet arī to, ka viss tiek sākts no baltas lapas. Pēc vasaras pauzes otrajai sezonai sāku piesaistīt jau plašāku – ne tikai draugu un paziņu – mūziķu loku. Tas bija viens papildinājums, un otrs iešāvās prātā, ar Jāni dzerot kafiju un runājoties par 8 mm filmām. Gribējās kaut kādu kontrapunktu mūzikai, un kāpēc lai tur nerādītu tās filmas? Reizēm man koncertos ir sajūta, ka mūzika un vizuālais materiāls jeb projekcijas īsti neiet kopā – vizualizācijas ir tādā kā skrīnseivera līmenī.
Parasti jau mūziķis koncertos projekcijas nemaz neredz, jo tās ir viņam aiz muguras.
K. R. Jā, parasti tām ir tikai dekoratīva nozīme un mākslinieciskas jēgas pietrūkst. Šeit nu notiek mēģinājums rast kaut kādu māksliniecisko nozīmi šīm vairākus gadu desmitus vecajām amatieru filmām, rādot tās svešā, tolaik pat neesošā valstī mūsdienu apstākļos, kas vien jau ir crazy pavērsiens, un pie tām improvizējot mūziķim, kurš tās vēl nekad nav redzējis.
Tātad projekcija nav ilustrācija skanošajam, bet mūziķis veido pavadījumu tam, kas redzams uz ekrāna. Vai pirms simt gadiem mēmo filmu seansos pianisti spēlēja konkrētai filmai jau paredzētu mūziku vai arī improvizēja, skatoties uz ekrānu?
Jānis Putniņš. Gan jau bija kādas precīzākas instrukcijas, ko spēlēt taperam vai orķestrim. Pirmā pasaules kara gados, kad jau parādījās nopietnas kino demonstrēšanas vietas, taperiem bieži vien bija pilnīgs improvizācijas režīms, iepriekš to filmu neredzot, bet tas nenozīmē, ka visi bija baigie džezisti. Gan jau bija kaut kādas sagataves no tā laika populārajām melodijām, ko izvēlēties atkarībā no tā, vai filmai piemērotāks būtu minors vai mažors. Skumjāk vai priecīgāk. Skatītājiem patika, un tas kaut kādā veidā ļāva kontrolēt viņu emocionālo noskaņojumu.
Atceros seansu kinoteātra Splendid Palace 95 gadu jubilejā, kurā Vestards Šimkus spēlēja paša sakomponētu mūziku Čārlija Čaplina filmai Cirks. Pieļauju, ka arī Tabula Rasa dalībnieki vismaz daļu mūzikas jau ir izveidojuši iepriekš neatkarīgi no filmas. Kā novēroju, dažs nemaz uz ekrānu neskatās.
J. P. Jā, Eleonora Kampe teica, ka nemaz nav skatījusies. Taču zemapziņas līmenī attēls tomēr atstāj iespaidu. Gaisma un tumsa, kaut kāds noteikts ritms.
K. R. Improvizētā mūzikā ir savi iekšējie spēles noteikumi. Kāds mūziķis reiz izteicās, ka aranžējums nozīmē iezīmēt vietas, kurās neviens nespēlē, un šeit jau ir līdzīgi. Tev nav uzdevuma vienas apmēram pusstundu garas filmas laikā nepārtraukti spēlēt, jo ir pauzes un atšķirīgas vietas, kurās citreiz dinamiski kaut kas ir jāmaina, un tas veido mūzikas skaistumu. Principā jau ir vērts paskatīties uz attēlu un mēģināt ar to sadarboties, jo tas ir arī treniņš saspēlei vai improvizācijai, un tev ir jāuzbūvē nevis visa siena, bet tikai vienas durvis. Logus un skursteņus uzbūvēs kāds cits. Tā veidojas orķestra saspēle, un tas bieži vien ir specifisks izaicinājums pat ļoti labiem mūziķiem. Publikai ir interesanti vērot virtuvi, nevis jau gatavu darbu. Viss dzimst uz vietas ar kļūdām, ko ar visām mūsdienu tehnoloģijām nevar izlabot, kā ierakstot kaut ko studijā. Tu nemitīgi esi ārpus komforta zonas, un ir interesanti vērot, kā tu no tās izpeldi. Es pat nezinu nevienu citu vietu, kur kaut ko tādu var redzēt, – ne Latvijā, ne pasaulē.
Nīls Jangs slavenās Džima Džārmuša 1995. gada filmas Mironis skaņu celiņu arī esot iespēlējis improvizējot, skatoties jau gatavu filmu.
K. R. Kad tu raksti mūziku, tehnoloģija tev atļauj pārrakstīt vēlreiz un vēlreiz. Bet tā pieredze vienmēr ir tāda, ka pirmajam rakstījumam tomēr ir kaut kāds maģisks moments un to bieži atstāj un izmanto pat ar visām kļūdām. Līdz ar to es gribētu ticēt, ka Nīls Jangs iespēlējis to visu ar pirmo piegājienu.
Vai te tiek piemeklēts katram mūziķim piemērotākais kino materiāls?
J. P. Protams, cenšos vismaz aptuveni atrast atbilstošu materiālu katram mūziķim, kad paklausos saundčeku. Mēģinu piemeklēt, lai spektrs būtu pietiekami plašs. Kad pirmajā reizē bija seši mākslinieki (tolaik notiekošā Skaņu meža dalībnieki – U. R.), grūti bija atrast, lai būtu radikālas atšķirības un materiāls nebūtu prognozējams.
Pārsvarā ir amatieru filmas, bet gadās arī gatavas filmas pat ar skaņu. Pēkšņi dzirdu, ka skan mūzika un balsis nevis no Orange lampu skaļruņiem priekšā, bet kaut kur aizmugurē – no projektora puses. Sākumā domāju, ka man ir halucinācijas.
J. P. Tā bija kāda amatiera dokumentālā filma ar visu skaņu par ceļojumu uz Meksiku, tajā ir diezgan liels, gandrīz profesionāls darbs ieguldīts montāžā.
K. R. No Jāņa sapratu, ka viņam ir vismaz divsimt filmu kolekcija, bet diemžēl nevar paņemt randomā, jo var gadīties porno.
J. P. Varētu gadīties, bet es nezinu, vai man tādas ir.
Kur tu visas tās filmas dabūji?
J. P. Pārsvarā eBay. Tur ir dažādi avoti – visticamāk, kāds ir digitalizējis un pēc tam mēģinājis no tām filmām atbrīvoties, uzskatot, ka analogi viņam to vairs nevajag. Tad filmas nonāk pie kāda, kurš tās par lētu naudu pārdod. Cits gadījums – apritē parādās filmas, ko kāda ģimene ir mantojusi, bet tai nav nekādas intereses, jo cilvēki nezina, ko ar tām darīt. Iespējams, pat izmet, un kāds tās izvelk ārā no miskastes. Pirms dažiem gadiem Ieva Balode no Baltic Analog Lab, kurā es arī esmu iesaistīts, saņēma zvanu no cilvēkiem, kuri teica, ka esot ārprātīgi daudz filmu uz ielas izliktas. Aizbraucām, un tiešām – fantastiski! Ļoti daudz 16 un arī 8 mm filmu, ko veidojis kāds kinoamatieris daudzu gadu garumā, bet mājai mainījies īpašnieks, un jaunais visu metis laukā. Daļa tagad digitalizēta un pieejama kinofotofonodokumentu arhīvā. Tur ir ceļojumi pa Padomju Savienību, ģimenes hronikas – brīnišķīgs laikmeta nospiedums. Tas viss bija vienu soli no pilnīgas iznīcības. Skaidrs, ka ir bijuši arī tādi gadījumi, kad nav blakus gadījušies cilvēki, kuri paglābj, un daudz kas ir aizgājis zudumā.
K. R. Lai arī tās ir amatieru filmas, uz ko vēl nesen skatījās kā uz apšaubāmu vērtību, no mūsdienu perspektīvas tās vairs nevar uztvert kā sliktas tehniskās vai mākslinieciskās kvalitātes filmas. Tās ir pietiekami interesantas, un, ja vēl pieliek mūsdienu mūziku klāt, vispār sanāk tāda divu laika mašīnu sadursme, kaut kas ārpus laika. Tur ir sešdesmitie un deviņdesmitie gadi, un tu te tagad XXI gadsimta divdesmitajos gados izveido saikni ar kādu nezināmu cilvēku, kurš dzīvojis sešdesmit gadu pirms tevis, izdarījis savu darbu, jau ir nomiris, bet tu tagad esi atradis vai pārņēmis stafeti un to pabeidz vai turpini. Tāds interesants mistērijas aspekts tajā ir.
J. P. Tur ir tāds īstuma moments. Nav bijis apakšā nekāda uzdevuma vai finansējuma, pat domas par vēstījumu, vienkārši cilvēks ir paņēmis kameru un filmējis, ko viņš jūt, ka vajadzētu tagad filmēt. Sev mīļus cilvēkus, vietas, ceļojumus.
K. R. Tas ir kā kaut kāds gļuks matriksā – skaties uz to projicēto attēlu, kurā fiksētais ir tik margināls, ka parāda mums tādu vēsturi, par ko mūsdienās neviens vairs nerunā un pat neatceras. Mēs redzam pilsētas, kādas tās savulaik izskatījās, sadzīvi, cilvēkus uz ielām. Mūsdienās tik daudz domā par progresu – vajag visu arvien vairāk un ātrāk, lielākas algas un vairāk instrumentu, bet tu paskaties tās filmas un kā tādā sapnī redzi, ka cilvēkiem tur arī viss tīri labi notiek un nebūt ne sliktāk kā tagad. Pateicoties šīm filmām, mums ir iespēja labāk saprast un novērtēt arī savu laiku. Tad nu mēs, pieliekot klāt mūsdienu mūziku, uzceļam tiltu uz to laiku, kad cilvēkiem pat prātā nebija daudz kas no tā, kas šodien ir pašsaprotams.