Rīgas kinoteātros Splendid Palace un Kino Bize tiek demonstrēta franču režisores un scenāristes Annas Fontēnas jaunākā filma Nevainīgās/Les innocentes – psiholoģiska vēsturiska drāma, kuras darbība risinās 1945. gada nogalē Polijā. Benediktiešu klosterī netālu no Varšavas ierodas Sarkanā Krusta ārste francūziete, kura uzdrošinās palīdzēt sarkanarmiešu izvarotajām mūķenēm, kuras ir gaidībās.
Anna Fontēna izpaužas dažādos žanros. Skatītājiem ir labi pazīstama viņas filma Natālija/Nathalie… (2003) – attiecību drāma ar Faniju Ardānu, Emanuelu Beāru un Žerāru Depardjē galvenajās lomās. Sešus gadus vēlāk Natālijas rimeiku piedāvāja kanādiešu režisors Atoms Egojans: viņa filmā Hloja/Chloe galvenās lomās atveidoja Džūliana Mūra, Amanda Saifrida un Laiems Nīsons.
Par Eiropas kinohitu kļuvis Annas Fontēnas elegantais stāsts par Koko Šaneles karjeras pirmsākumiem Koko pirms Šaneles/Coco avant Chanel (2009) ar Odriju Totū titullomā.
Režisore ir uzņēmusi romantisko komēdiju Džemma Boverī/Gemma Bovery (2014) ar Džemmu Artertoni titullomā. Divos Annas Fontēnas projektos piedalījusies Izabella Ipēra, taču režisore filmē ne tikai Eiropas zvaigznes: romantiskajā drāmā Divas mātes/Adoration Holivudas dīvu Naomi Votsas un Robinas Raitas atveidotās varones iemīlas viena otras dēlā.
Neilgi pirms filmas Nevainīgās iznākšanas uz Latvijas kinoekrāniem Anna Fontēna Parīzē sniedza interviju KDi.
Vai jums pastāv tāds jēdziens kā "sieviešu veidots kino"?
Es nezinu, man negribētos sašaurināt rāmjus. Galvenais, lai filmu apdzīvotu spēcīgi raksturi. Nevainīgās ir stāsts par sievietēm. Darbība notiek benediktiešu klosterī, kurā ierodas franču ārste. Mani interesē, kā varones, nonākušas ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, maina lietu kārtību un pieņem revolucionārus lēmumus. Viņas cenšas atgūt brīvību, tas nebūtu iespējams, ja viņas turpinātu pakļauties noteikumiem un normām. Franču ārste rīkojas pret militāro hierarhiju, lai izglābtu mūķenes.
Es uzskatu, ka labu filmu ar šādu sižetu varētu uzņemt arī vīrietis. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu filmē, domā un pasniedz stāstu. Es nekad neteikšu, ka sieviešu uzņemtās filmas ir jutekliskākas, simpātiskākas, seksīgākas, pievilcīgākas. Visu izšķir režisora personība neatkarīgi no dzimuma. Esmu redzējusi sieviešu režisoru filmas, kuras ir bijušas briesmīgas, slikti uzņemtas, neinteresantas.
Daudzās valstīs būt par režisori joprojām ir retums, Francijā gan ne. Savukārt Amerikā tev pirmām kārtām jautā: "Ja esat režisore, vai tas nozīmē, ka jūs īpaši labi izstrādājat sieviešu raksturus?" Es labi izstrādāju visas lomas!
Tikko esmu uzņēmusi filmu Marvēns/Marvin (2017) par jaunu puisi – viņš man ir tikpat tuvs kā visi sieviešu tēli, kurus jebkad esmu radījusi. Es varu ceļot no viena personāža pie otra, tas varētu būt gan vecs vīrs, gan jauna sieviete.
Kura ir jūsu iecienītākā režisore?
Džeina Kempione. Visdziļāko iespaidu uz mani ir atstājusi viņas filma Eņģelis pie mana galda/An Angel at My Table (1990), tā ir Džeinas Kempiones otrā pilnmetrāžas spēlfilma, kas tapusi vēl pirms Klavierēm/The Piano (1993) un Lēdijas portreta/The Portrait of a Lady (1996). Tā ir biogrāfiska drāma par rakstnieces Dženetas Freimas bērnību un jaunību.
Mani pārsteidza, kā šī filma ir uzņemta, ar kādu jūtīgumu un spēku tā ir apveltīta. Tai piemīt apbrīnojama universalitāte, jūs nevarat teikt – ak, tas ir sievietes darbs! Tam nav nozīmes. Eņģeli pie mana galda veidojusi režisore ar spēcīgām emocijām, kura tik skaisti notvērusi cilvēka dabu.
Kad es sāku uzņemt filmas, Džeina Kempione mani ļoti iedvesmoja. Tolaik šajā profesijā vēl nebija daudz sieviešu. Turklāt viņa ir māksliniece no Jaunzēlandes, mēs viņu uztvērām kā viešņu no citas pasaules.
Jūs esat strādājusi ar daudzām izcilām aktrisēm, kuras pārstāv dažādas valstis, kultūras, stilus un aktierspēles tradīcijas. Esat filmējusi Izabellu Ipēru, Naomi Votsu, Robinu Raitu, Agatu Kulešu un Agatu Buzeku. Vai izjūtat atšķirības?
Mana pieeja aktieru atlasei ir nevis aukstasinīgi profesionāla, bet instinktīvi trausla. Attiecības, kuras veidojas starp personāžu, aktieri un režisoru, ir smalkas. Es varu meklēt piemērotu aktieri pusotru gadu, un tad es joprojām minstinos, neuzdrošinos viņu apstiprināt lomai, pat ja mākslinieks ir ļoti labs un slavens. Citreiz viss notiek zibenīgi. Aktrise saka: "Sveika, Anna!" – un man nav šaubu, viss ir skaidrs, viņa iegūst lomu.
Pirms Nevainīgo uzņemšanas es neko nezināju par poļu aktrisēm. Es biju pārsteigta, cik intensīvi viņas strādā, cik rūpīgi būvē raksturus. Agata Buzeka filmēšanas laukumā darbojas tāpat kā Naomi Votsa, viņa tikpat dziļi iemiesojas tēlā – es neredzu atšķirību. Protams, skola ir cita, kultūra ir cita. Naomi ir austrāliete, viņa ir anglosakšu kultūras pārstāve, kura spēj izdarīt visu.
Man ir laimējies sadarboties ar Izabellu Ipēru, viņa ir netverama māksliniece, kura ļauj noticēt, ka tavu acu priekšā viņa spēlē pirmo reizi. Man tas ir pats svarīgākais: katra nākamā loma ir kā balta lapa.
Skatoties uz aktrisi, tev nav jādomā: viņa ir spēlējusi to, to un to. Katru reizi aktierim ir jāspēj būt pilnīgi jaunam un svaigam. Tāpat kā Izabella Ipēra, talantīgākie aktieri ļauj jums noticēt, ka šo lomu neatveido slavenība, bet šim varonim ir šī seja un dvēsele.
Strādājot ar aktieriem, es nevēlos, lai viņi atstātu uz mani iespaidu. Ar viņu palīdzību es cenšos pēc iespējas dziļāk ieiet varoņa raksturā. Ar poļu aktrisēm man tas ir izdevies. Turklāt vienmēr ir patīkami redzēt jaunas sejas.
Naomi Votsa un Robina Raita ir Holivudas zvaigznes. Vai šis statuss kaut kādā ziņā ietekmē spēles manieri?
Uzņemšanas laukumā mēs filmējam vienu ainu pēc otras, mēģinām iedzīvināt dažādas situācijas. Šajā procesā mani neuztrauc ne Holivuda, ne kas cits. Tu esi aci pret aci ar aktieri, jūsu starpā kameras priekšā kaut kam ir jāpiedzimst. Iepriekš nekad nevar paredzēt – sanāks kaut kas dzīvs vai ne.
Stāsts un scenārijs pats par sevi nav dzīvs – tas ir teksts uz papīra, nekas vairāk. Kino dzīve sākas tajā brīdī, kad aktieris runā un kustas kameras priekšā. Kad mēs strādājam, zvaigznes statusam nav nozīmes. Es jūtos brīva – es izvēlos aktierus, kuriem uzticos.
Man ir izveidojušās lieliskas, tuvas attiecības ar Naomi Votsu. Tās nav "industrijas attiecības". Pirms filmēšanas mēs ar Naomi nebijām personiski pazīstamas. Par mani viņai pastāstīja Izabella Ipēra. Naomi zināja manas filmas.
Vai tik dramatiska, skarba filma kā Nevainīgās no jums prasa vairāk emocionāla spēka nekā, piemēram, romantiska komēdija?
Kad rakstāt tik sarežģītas filmas scenāriju, jums jācīnās pret to, lai neieslīgtu sentimentalitātē un pārspīlētā ārējā dramatismā. Tādā filmā kā Nevainīgās ir jābūt iekšējam spriegumam. No vienas puses, pieeja ir pavisam cita nekā tādam darbam kā Koko pirms Šaneles. No otras puses, man tāpat ir jāatrod veids, kā būt tuvāk saviem varoņiem.
Lai sagatavotos Nevainīgo uzņemšanai, es divas reizes devos uz benediktiešu klosteriem Francijā: vienā pavadīju sešas dienas, otrā – septiņas. Sešas dienas klosterī ir kā mūsu dzīves divi mēneši. Tas man ļāva iepazīt mūķeņu dzīves ritmu, izprast šīs kopienas eksistences dramaturģiju un hierarhiju.
Es runāju ar mūķenēm par izvarošanu un maternitāti. Man bija interesanti uzzināt viņu domas, ieraudzīt reakciju. Tas viss man ļoti palīdzēja – kad uzņēmu Nevainīgās, acu priekšā man bija mūķeņu sejas. Šādās filmās nedrīkst pāršaut pār strīpu. Es teicu aktrisēm, ka vajag koncentrēties uz sajūtām, nevajag visas emocijas paust ārēji. Pārspīlējums nebūtu piedodams.
Kāds bija sagatavošanās process filmas Koko pirms Šaneles uzņemšanai? Jūs apmeklējāt modes namu Chanel?
Jaunībā es piestrādāju par modeli, tāpēc pazīstu šo nozari. Es gribēju uzņemt filmu nevis tāpēc, ka mani interesē mode, bet tāpēc, ka mani fascinē Koko Šaneles personība. Tas ir stāsts par viņas jaunību. Tajā laikā Koko veidoja tērpus, pielaikojot tos sev. Par pamatu viņa izmantoja savu ķermeni. Šanele bija atšķirīga no visām pārējām modes māksliniecēm – viņa radīja pavisam citu veidu, kā būt sievietei. Tāpēc viņa bija tik revolucionāra.
Es parādīju filmas tērpu skices modes nama Chanel vadītājam Karlam Lāgerfeldam, tikai lai uzzinātu viņa viedokli. Viņš šo to pielaboja. Ar mani viņš bija jauks un mīļš. Pirms dažiem gadiem Karls Lāgerfelds fotografēja mani kādam žurnālam, un tajā fotosesijā es ieminējos: "Ziniet, es uzņemšu filmu par Šaneli."
Viņš man atsūtīja fotogrāfijas, kurās agrāk Chanel tērpos bija iemūžinājis aktrisi Odriju Totū. Viņa ļoti atbilst titullomai – Odrijai ir lielas acis, viņa ir tieva un trausla.
Modes skatē, kuru jūs redzat filmas Koko pirms Šaneles noslēgumā, Karls Lāgerfelds man atļāva izmantot vēsturiskos pašas Koko Šaneles darinātos tērpus no Chanel arhīva. Apģērbs man neizraisa emocijas, taču Chanel krātuvē es tiešām sajutu Koko personību.
Nevainīgās
Les innocentes
Vēsturiska drāma. Francija, Polija. 2016.
Režisore Anna Fontēna
Lomās Lū de Lāža, Agata Buzeka, Agata Kuleša