Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +20 °C
Daļēji saulains
Ceturtdiena, 5. augusts
Osvalds, Arvils

Mārtiņš Meiers: Jebkura izrāde top caur sāpēm

"Vedam rādīt izrādes uz Zirgu pastu, un es jūtos tā, it kā atkal būtu pirmajā kursā un tuvotos eksāmens. Tā skolas atmosfēra mulsina vēl joprojām," pirms viesizrādēm Rīgā teic Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers

Ar izrādi Dzimta 6. augustā dots starts ikgadējai Valmieras teātra viesizrāžu sesijai Rīgā. Meieru uz skatuves varēs redzēt trīs rīdziniekiem atvestajās izrādēs. Jaunākā no tām ir Sarkans – stāsts par pasaulslaveno mākslinieku Marku Rotko. Tajā aktieris atveido gleznotāja asistentu Kenu. "Varbūt viņš ir pats velns, kas irdina Rotko titāniskos uzskatus," par savu varoni spriež Meiers. "Izrādē ir kāda brīnišķīga vieta, kad jautāju Rotko: "Tātad māksliniekiem būtu jāknapinās?" Viņš atbild: "Jā, māksliniekiem būtu jāknapinās. Visiem, izņemot mani." Lūk, brīdis, kurā es palīdzu Rotko pašam sevi iedzīt strupceļā."

"Sākt sezonu ar 100% garīgu intensitāti no nulles ir izaicinājums. Ir bail, ka profesionālajā mehānismā spriegums ir mazāks," atklāj aktieris. Mārtiņš stāsta, ka šo vasaru aizvadījis, vērojot garām ritošo dzīvi: "Man šis ir pārmaiņu posms. Vienkārši stāvu un uzsūcu visu, kas notiek apkārt, klausos sarunas uz ielām, vēroju dzīvi, lai tā man pati pienes notikumus, jo emocionālais klimats ir tāds, it kā es būtu milzīgā miglā – izstiep roku un neredzi neko, vienkārši esi."

Par spīti "mazliet nojukušajām dzīves koordinātām", viņš paspējis doties "Heijerdāla ceļojumā" uz Eiropas galējo ziemeļu punktu – Nordkapu Norvēģijā. "Tur kilometriem apkārt nav nekādas civilizācijas, tas ir tik tālu no ikdienas," bilst Meiers, kad saku – viņa stāstītais izklausās gluži kā pasakā. Pret polāro dienu un briežiem ceļmalās iemainītas Eiropas kultūras metropoles – Parīze un Berlīne –, bet atpakaļceļā Tallinā Mārtiņam izdevies sastapties ar leģendāro amerikāņu dziesminieci Patiju Smitu. "Dabūju redzēt sirmo dāmu, kamēr viņa vēl ir dzīva," saka aktieris un piebilst, ka tā bijusi viena no labākajām viņa koncertpieredzēm.

Kas tevi fascinē Patijā Smitā?

Man patīk viņas balss, kas skan, it kā ar nagiem braucītu pa skārdu. Balss, kas sit tieši pa nervu stīgām. Kad viņa sāk dziedāt, tas ieved tādā kā transā.

Vai šāda tieša, nepastarpināta ietekme tev ir nozīmīga arī citās mākslās?

Jā, noteikti, lai nobur, lai aizmirstos, pazaudēju ikdienu.

Vari aprakstīt iespaidu, kādu atstāja Rotko darbi, kas rosināja interesi par lugu Sarkans? Pats Rotko taču ir teicis, ka cilvēki pie viņa gleznām pat mēdzot raudāt.

Nu, lūk, kaut kas tāds. Izveidojas tieša un emocionāla, ļoti personīga saikne. Ir taču atšķirība, vai ej gleznai garām un tikai sasveicinies vai notiek saruna un no tās iegūsti kaut ko pāri ikdienišķajam. Tās pat nebija Seagram murālijas (tās ir lugas Sarkans centrā – aut.), kas mani visvairāk uzrunāja, bet pirms viņa klasikā perioda tapušās multiformas – ļoti enerģētiski krāsu laukumi. Tie strādā kā nepieradinātas emocijas. Abstrakcija dod tik daudz variāciju tam, ko vari ieraudzīt, ka, iespējams, tieši tas "izsit korķus". Rodas mulsums. Viņa gleznas negribot liek domāt par nāvi.

Iestudējumā Sarkans Londonā (teātrī Donmar Warehouseaut.) skatītājiem tika radīta ilūzija, kā šie darbi varēja tapt.

Jā, ļoti naturālistiski, bet mēs gājām prom no tā, ka tiek rekonstruēta darbnīca, notiktu šķiešanās ar krāsu, gleznošana. Tas kaut kādā ziņā būtu vulgāri, jo nekādā veidā nevaram pretendēt uz to, ka varētu uzgleznot darbu ar tādu pašu enerģētiku. Mēs ar Tāli (Tālivaldis Lasmanis – aut.) gan izgājām visu gleznotāja ikdienas netīro darbu ciklu. Paši likām rāmjus, vilkām audeklu, gruntējām, krāsojām un skatījāmies, kā krāsas sadzīvo kopā un mainās, bet man liekas, ka uz skatuves nav nepieciešama īsta skārda bundža ar krāsu iekšā. Es nedomāju, ka skatītāja fantāzijai tas dos vairāk nojausmas par to, kā tapa Rotko gleznas, it īpaši, ņemot vērā, ka lielākoties viņš sēdēja un domāja par tām. Varbūt pati gleznošana nemaz nebija tik mītiski sarežģīta, kā gribas domāt, bet tā noteikti ir sarežģītāka nekā tad, ja mēs vienkārši uz skatuves pindzelētu.

Bet it īpaši Rotko sakarā cilvēkiem ir viedoklis, ka nepieciešamas tikai trīs krāsas un...

...ka pat bērns to var uzzīmēt. Jā, bet to spēku, kas nāk ārā no gleznas, nevar notvert. Var ar prātu saprast – jā, tur ir uzpindzelēta dzeltena strīpiņa un apakšā tumša, un viss. Tomēr vari simt reižu mēģināt to atkārtot, un tik un tā nesanāks. Nozīmīga ir viņa personības enerģija un stāsts, ko viņš ir domājis un mēģinājis ielikt savos darbos.

Sarkans ir ne tikai stāsts par Rotko kā personību, bet arī mākslas komerciālo pusi.

Arī. Par to, kas notiek arī ar aktieriem, – vienā brīdī kļūsti par preci, pats savu karikatūru. Piemēram, ja kāds paziņo, ka esi nospēlējis mūža lomu, manuprāt, tas ir kā cietumsods uz atlikušo mūžu.

Mārtiņš Meiers – Valmieras teātra zelta puisēns.

Jā, lūk! Pēc tam nav iespējams no tā tikt ārā, ir grūti saskatīt īstu cilvēku aiz tās fasādes, kas jau kļūst par marmoru, mumificē dzīves laikā. Ļoti daudziem publiskiem cilvēkiem šī cīņa ir nepārtraukti. Lielākā daļa to neizcīna. Manuprāt, ļoti intensīvs terors notiek pret Imantu Ziedoni, jo viņu visur mēģina pārvērst par tādu pozitīvo demagogu, sāk piesiet lietas un vērtības, kuras aizvien vairāk, viņam vēl dzīvam esot, tika pārvērstas par tādu kā pieminekli. Zūd vaibsti, nav iespējams saskatīt dzīvu sirdi aiz tā cilvēka, kurš ir dzejnieks.

Mēs ar tevi esam viena paaudze, un es tikai pirms neilga laika atskārtu, ka arī jau iekrītam kategorijā. Bija zudusī paaudze, puķu bērni, X paaudze – mēs esam nodēvēti par Millennials. Ir nedaudz baisi apzināties, ka esi kādā grupā, kuras ietvaros sevi jāpierāda.

Kādas ir mūsu pazīmes?

Tāda Pītera Pena paaudze, kas ļoti ilgi dzīvo ar vecākiem un ir daudz narcistiskāka – ar selfijiem un sociālo sevis kultivēšanu. Ja godīgi, esmu diezgan apstulbis šī interneta uzbrukuma priekšā. Tagad pat mēģinājumi dažbrīd notiek Skype, intervijas tiek sūtītas pa e-pastu, un cilvēku klātienē nemaz nesatiec. Video izrādēs es vēl joprojām redzu kā tādu citplanētieti, nolaidušos uz laiku. Nespēju saprast, ko tas tur dara, un šī doma man neliek mieru. Šis kontrasts starp dzīvu cilvēku un refleksiju manī rada jocīgu diskomfortu.

Kā tu izvēlies, kuros projektos piedalīties, kuros ne?

Teātrī mani pieliek pie sienas, bet kino pilnīgi noteikti noteicošais ir režisors. Man bija pieredze ar Juri Kursieti, kurš filmēja Anglijas skolai diplomdarbu (filma Rīt būsaut.), un sapratu, ka kino varēšu sevi lauzt tikai tad, ja būs kontakts ar režisoru. Paldies dievam, es pagaidām varu nepiedalīties projektos naudas pēc.

Režisora un aktiera sadarbības ideāls man ir aina no Kšištofa Keslovska filmas Trīs krāsas. Zilā, kurā Žiljeta Binoša guļ slimnīcā un skatās mazu televizoriņu. Apakšā zem segas ar viņu faktiski 20–30 centimetru attālumā bija Keslovskis. Ja es kino jūtu režisora enerģētiku, varu izdarīt to, kas vajadzīgs.

Teātrī ir cits mehānisms, un es ļoti pielāgojos – ar visiem saviem gandrīz trīsdesmitgadnieka garīgajiem, emocionālajiem spēkiem mēģinu saprast domu, kas ir režisora galvā, tēmu, kas viņu interesē.

Tomēr reiz gandrīz atteicies no lomas (izrādē Jūlijas jaunkundzeaut.).

Zinu, ka aktieris ir muļķis. Viņam kā tādam lopam jāiedauza pareizajā stūrī stāvēt, bet ja mijiedarbība ir tik intensīva un strāvas ir tik spēcīgas, ka vienā brīdī draud briesmas veselībai… Es jau varu arī nomirt uz skatuves… Visi aplaudēs, un mani nonesīs nost, bet vai tas ir vajadzīgs? Ja citreiz aiz profesionālās nemācēšanas vai mācēšanas režisoram gribas vēl vairāk, vēl tālāk, bet man aiz profesionālās nemācēšanas izjūk mans instruments, izšķīst pa daļām, un tas jālīmē kopā… Ja tā notiek, tādus darbus es varu uztaisīt vienu, divus, trīs, bet pēc tam viss! Jebkura izrāde top caur sāpēm, bet ir sāpju slieksnis.

Protams, viegli un spēlējoties kaut ko radīt arī ir ilūzija. Viss top nežēlīgi. Tā pati Jūlijas jaunkundze – gribas jau, lai mēs visi harmoniski sēžam bariņā ar prievītēm ap galvu un taisām izrādi par mīlas ciešanām, bet ne. Tas ir vardarbīgs un ļoti pretrunīgs process.

Vladislavs Nastavševs pēc Peldošo – ceļojošo pirmizrādes sacīja, ka ciešanu dziļums ir pārvērtēts.

Manuprāt, šo pretrunu pilno cilvēku pastāvēšanu visu laiku gribas pārvērst vieglā, jaukā, skaistā un vienkāršā. Prieks, laime, veiksme, manuprāt, ir stipri pārprasti jēdzieni. Mediji tos kultivē greizā izpratnē, stāstot, ka ir veiksminieki – slaveni, populāri – un ir parastie cilvēki.

Traģiskākais ir tas, ka gribas teikt – sāpes ir kaut kas neikdienišķs. Ciešanas ir pārvērtētas, ja tās ceļ uz postamenta, nesaprotot, ka tās ir tepat, nevis kaut kur sēž kāds augstāks virscietējs.

Radies iespaids, ka esi viens no tiem aktieriem, kuri ļoti pārdzīvo par saviem tēliem.

Es zinu, ka tagad modē ir tas, ka uz skatuves jūtams paša aktiera komentārs. Varbūt tā pat ir pareizi, bet es nevaru dzīvot dzīvi, sevi komentējot, un arī uz skatuves būt tādā ērtā atsvešinātībā. Protams, pārspīlēta emocionalitāte un jūtīgums arī nedod nekādu labumu. Es neesmu šajā profesijā, lai sevi vērotu no malas, komentētu, ieturētu distanci no tā, ko pētu. Mani interesē ieskatīties cilvēkā, saprast viņa masku un iekšējo būtību, tāpēc ka visur ikdienā ārpus teātra notiek pat lielāks teātris, un ja vēl teātrī sāk spēlēt teātri… Ai, ai, ai…

Režisors Dāvis Sīmanis intervijā Satori.lv atzina, ka viņam esot niķis iestudēt situācijas arī dzīvē.

Jā, profesionālās kaites. Vārdam "teātris" līdzi velkas vesels vezums ar priekšstatiem. Man primārais ir bijis pētīt dažādus cilvēkus, kuri es nekad nebūšu. Tas, ka mana metode ir teātris, ir tikai sakritība. Mani neinteresē manipulācija ikdienā, bet profesionālā kaite manā gadījumā ir klausīties citu cilvēku sarunas.

Jūs ar kolēģi Elīnu Vāni Teātra Vēstnesī (pirmajā numurā – aut.) spriedāt, ka teātrī viss dažreiz šķiet īstāk nekā dzīvē.

Jā, teātrī dzīves bilde ir lielāka un to uztver vēl intensīvāk. Ļoti lielā koncentrētībā rodas ilūzija, ka uz skatuves viss notiek tīrāk, īstāk. Dzīvē visu gribas vieglāk – aizslēpties aiz maskas, sevi pasargāt, pie lomas strādājot – izpētīt dziļāk, rakņāties, bāzt roku ugunī. Tomēr arī toreiz sarunā Elīna teica, ka viņa tikpat intensīvi dzīvo, un tā arī ir. Viss, kas notiek dzīvē, – mēsli, pārdzīvojumi, pāridarījumi, nelaimes, laime – der šai profesijai. Man tas nepatīk. Nevar līdz galam saprast, vai tā ir maucība vai nav. Lai gan mode teātrī ir mainījusies, stilistika ir vēsāka un formālāka – laikmetīga. Teksta paliek aizvien mazāk. Mana pirmā loma Valmierā bija pie Krodera Hamletā, un es atceros, ka speciāli starp savām ainām negāju nekur prom, jo tie teksti ļoti ievilka. Šekspīra sižeti, ja tos reducē, ir tādi lubeņveida, bet teksts skan kā virstonis pāri visam.

Tev noteikti bieži prasa, kāpēc strādā tieši Valmieras teātrī.

Man visu laiku ar nedaudz skumjām acīs jautā – kā ir Valmierā. Tā, it kā es būtu izsūtījumā. Tas ir stipri aizspriedumaini. Kādēļ man doties kaut kur citur? Man ir klimats, kurā varu strādāt. Nāk režisori, un darbs nenotiek par sekundi citādi nekā citās vietās. Ko man meklēt citur? Vai man ķerties klāt pie kāda riteņa, kas it kā iet kalnup, un paša spēkiem neko neizdarīt? Varu iet, klauvēt, liekt muguru, ja vajag, bet priekš kam man tas? Tā jau šī profesija ir atkarīga no tik daudziem apstākļiem, vismaz varu atļauties strādāt tur, kur es vēlos. Ir taču paveicies, ka var darīt to, kas patiešām interesē, kopā ar cilvēkiem, kurus tas interesē tieši tikpat fanātiski. To teātri, šķiet, aktieri paši savām rokām cēluši. Ēka, kas pirms 20 gadiem uzbūvēta no būdiņas, turas. Tur ir dzīvība, ir silti un var strādāt. Mani neinteresē pašpieminekļa celšana vai karjeras stutēšana. Tik tālu, cik savā miglā redzu, man ir dots mans amatnieka koka klucītis, ko grebt, un tur es arī grebju. Teātra iekšējā dzīve ir intensīva. Tas, ka par katru saslimšanu vai klepus lēkmi netiek rakstīts avīzē, taču nenozīmē, ka dzīve un radošie meklējumi nav ļoti piesātināti.

Tu lasot The New Yorker. Vai tev nepietrūkst lielpilsētas elpas?

Tā nav lielpilsētas elpa, bet gan paskatīšanās apkārt. Tur tiek rakstīts par cilvēku dzīvi. Nav intervijas formāta, bet visa dzīve tiek aptverta garajos rakstos par visdažādākajiem cilvēkiem. Ir recenzijas par izrādēm, kino, jaunām lugām, mūziku, komponistiem. Ir kino, izrāžu, mūzikas reklāmas. Spēj tik apskatīt un izlasīt. Tas man ir vajadzīgs.

Tas, ka tavā pieredzē ir bijusi nepieciešamība iedziļināties tajā, kā jūtas cilvēks pēc kara (izrāde Klaidoņa lūgšana aut.), ir mainījis tavu uztveri par pašlaik notiekošo Ukrainā?

Es šīs domas izslēdzu no savas ikdienas, bet bija vakars, kad izgāju uz balkona un ļoti zemu virs mājas lidoja lidmašīnas, helikopteri… Manī ieslēdzās tāda sajūta, kādu nekad iepriekš nebiju jutis. Iestājās trauksme, un es sāku domāt, kas būs ar manu vecāku māju, kā es rīkotos, ja… Izrādes sakarā lasīju Solžeņicina Gulaga arhipelāgu.

Kad sāku, nekādi nevarēju pieslēgties tam stāvoklim, kādā ir viņš, un tad sāku lasīt balsī… Nevarēju ilgi izturēt. Kad šo tekstu runā skaļi, tas šķiet ārpus prāta robežām. Viss tiek reducēts līdz elementārai eksistēšanai. Cilvēks tiek ieslodzīts būrī, no kura nevar izrauties, un vai nu viņa gars salūst, vai ne. Šī ļaunuma mehanizācija – zvērs, kas pats sevi baro un pats sevi nes. Tik naivi iesākās XXI gadsimts, tad pēkšņi nogāzās divi torņi, un visas naivās cerības sagruva.

Paplašinot horizontu, daudzi aktieri dodas režijas virzienā, ko darītu tu?

Man ir mūzika. Vēl viena dzīve, un es būtu komponists. Šī prasme man ir nulles stadijā, bet es gribētu reiz teātrī nospēlēt Šostakoviča lomu. Mani aizrauj viņa pretrunīgums, enerģētika, tas trauslais un zvērīgais spēks, kas ir vienā cilvēkā. Tieši viņš un neviens cits uzrakstīja Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu – šo dzīves kaislību intensitāti.

Mārtiņš Meiers

Dzimis Rīgā 1985. gadā

2007. gadā absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra un kino aktieru kursu.

No 2008. gada Valmieras teātra aktieris

Divas reizes bijis nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada muzikālās partitūras autors dramatiskajā izrādē (2009./2010. un 2010./2011. gada sezonā)

2012./2013. gada sezonā izvirzīts Spēlmaņu nakts nominācijai kā gada aktieris par bijušā latviešu leģionāra Artura Skujas lomu izrādē Klaidoņa lūgšana

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja