Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Plaukstas aprise tumsā. Intervija ar Mākslas muzeja Rīgas birža vadītāju Daigu Upenieci

"Nevar aizbraukt uz lielu pasaules muzeju un teikt – vēlamies jūsu kolekcijas simt meistardarbu no Rafaēla līdz Pikaso" – Mākslas muzeja Rīgas birža vadītāja Daiga Upeniece par 10 gadu jubilejas izstādi un par to, ko nozīmē strādāt pēc augstākajiem standartiem

Atzīmējot 10 gadu jubileju, Mākslas muzejs Rīgas birža no 21. augusta līdz 14. novembrim apmeklētājiem piedāvās izstādi Pašatklāsme. Tintoreto, Omars Galljāni, Lorenco Puljizi. Izstāde tapusi sadarbībā ar pasaulslaveno Florences Ufici galeriju, un tās centru veido renesanses izcilā venēcieša Tintoreto glezna Jauna vīrieša portrets, kura Rīgā būs skatāma pirmo reizi. Izstāde tiek rīkota ar Borisa un Ināras Teterevu fonda, kā arī Itālijas Republikas vēstniecības Latvijā atbalstu.

Uzmeklēju Dienā interviju, kurā mana bijusī kolēģe Lana Kazlauskiene jūs ir intervējusi pēc Mākslas muzeja Rīgas birža pirmā darbības gada. Vai spējat atcerēties, ko tajā varējāt teikt?

Pieņemu, ka tajā laikā varēja būt diezgan daudz sajūsmas.

10 gadu jubilejas izstāde Itālijas zīmē kā sveiciens Rīgas biržas saknēm – arhitektam Haraldam Jūliusam Bosem (1812–1894) un viņa radītajam Venēcijas palaco stilam?

Itālija ir kods, kas ierakstīts pašā ēkā, kura celta kā Venēcijas palaco. Atklājot muzeju, apzināti mēģinājām atrast projektu, kas sasaistītu XIX gadsimta kultūru ar mūsu laiku. Toreiz sarīkojām Venēcijas stikla izstādi, vēl pēc gada – 2021. gadā – atklājām Dmitrija Gutova veidoto objektu Rīgas gondola. Noticis pa šo laiku ir ļoti daudz. Tikko pašas esam saskaitījušas notikušās izstādes un esam pārsteigtas par to, ko esam izdarījušas. Lielajā zālē ir bijuši 40 lielie starptautiskie projekti. Kopā – 75 izstādes. Reizēm jau vajag paskaitīt un apzināties. Tāpat kā baletu dejojot, kad griez pirueti, ir jābūt kādam punktam, kurā tu koncentrējies, lai galva nesareibtu.

Domājām, ka varbūt šajā jubilejā vajadzētu vēlreiz atgriezties pie Itālijas, jo Itālijas kultūras mantojums un laikmetīgā māksla ir tik plaša! Sākām pārdomāt, ko mēs vēlētos. Šo projektu ir radījusi kuratore un mākslas zinātniece Astrīda Rogule. Tieši viņa piedāvāja ideju – divus laikmetīgo mākslinieku darbus eksponēt kopā ar renesanses laika mākslu un parādīt kopā, kā Itālijā sadzīvo laikmetīgais ar klasisko. Tā kā projekts vairāk vai mazāk ir saistīts ar Florenci, protams, doma bija uzrunāt Ufici muzeju. Līdz šim mēs ar to vēl nebijām kopā darbojušies. Ļoti labi zinājām direktoru Eiki Šmitu, kas šajā paaudzē šobrīd ir viena no zināmākajām personībām muzeju pasaulē. Apvienojot šo braucienu ar Venēcijas biennāles apmeklējumu, saņēmām ļoti lielu pretimnākšanu idejai, ka mēs varētu veidot kopēju projektu un izvēlēties kādu no Ufici darbiem. Tas būtu mūsu izstādes centrs, saistošais elements.

Tikšanās bija draudzīga un patīkama. Eike Šmits ir cilvēks, kurš ir ļoti augstos amatos ar daudzām iespējām, bet viņā nav nekādas lepnības. Viņš ir ļoti pretimnākošs. Protams, darbu nebija viegli izvēlēties. Mums bija vairāki varianti. Kā jau tas notiek muzeju pasaulē, sākumā ir kurators ar savu sapni un redzējumu, tad nāk krājuma un restaurācijas departaments, kas paskatās, vai šis darbs ir vedams pāri visai Eiropai un kāda tam ir saglabātība. Līdz ar to darbi vairākas reizes mainījās. Katru reizi rezultāts kļuva aizvien labāks un labāks. Tad pienāca pandēmijas laiks, kas visu apstādināja, arī pašai Ufici galerijai lielo Rafaēla projektu, kas tika veidots Romā. Tas ļoti, ļoti sarežģīja, pat apstādināja dzīvi gan mums, gan viņiem.

Kad pienāca 10 gadu jubilejas laiks, sākām runāt, ka varbūt mēs šo projektu varētu tomēr atjaunot. Pa šo laiku bija notikusi ļoti interesanta lieta, kas ir komplimentāra Latvijai un Latvijas kuratoriem, konkrēti – Astrīdai Rogulei. Manā redzeslokā tā ir pirmā reize, kad kāds no pasaules lielajiem mākslas vēstures muzejiem uzrunā kādu no mūsu kuratoriem, lai sev veidotu izstādi no savas kolekcijas darbiem viņu telpās. Pandēmijas laikā Ufici muzejs ir novērtējis šo projektu kā aktuālu un uzrunājošu, vienojoties par iespēju šo izstādi veidot pie sevis Florencē.

Pēc mūsu Latvijas mērogiem, Ufici ir milzīgs muzejs. Mēs blakus viņiem esam kriksītis, ja skatāmies pēc telpām, kolekciju apjoma vai vēstures dziļuma. Mēs par iespēju projektu parādīt Florencē un pēcāk Rīgā, protams, priecājamies. Pat vēl vairāk – Ufici galerija apsolīja finansēt kataloga veidošanu un izmaksas. Ļoti koleģiāli – tajā tiek ievietoti raksti, ko ievieto abi muzeji, tostarp arī Ufici galerijas direktora Eikes Šmita ievadu. Pienāca mūsu jubileja, bet Ufici galerijā izstāde pandēmijas dēļ nebija notikusi. Un tad bija mūsu klusais jautājums – kā būtu, ja Birža tomēr veidotu to vispirms? Un tikai pēc tam – Ufici galerija. Gandrīz vai neiespējams jautājums.

Viņi piekrita arī tam?

Piekrita. Uzreiz. Varu teikt tikai vislabākos vārdus – mums ir brīnišķīgi kolēģi.

Droši vien kolosāls gandarījums būt pa īstam starptautiskajā profesionālajā apritē un kopā strādāt?

Jā. Tā tiešām ir koleģialitāte augstākajā pakāpē. Tagad izstāde būs pie mums, un kopā ar māksliniekiem atceļo arī Ufici galerijas veidotie katalogi.

Kā tika izvēlēti šie divi itāļu laikmetīgās mākslas pārstāvji?

Astrīdai Rogulei ir ļoti plaši sakari kuratoru un mākslinieku vidē. Viņa aktīvi arī seko līdzi visam, kas notiek Itālijā, apmeklē Venēcijas biennāli, daudzas starptautiskas izstādes, kā arī tādas veido tepat Rīgā. Tas ir jautājums pašai Astrīdai, kā piedzima šis projekts.

Idejiski droši vien zināt – vai abi laikmetīgie mākslinieki reflektē par Tintoreto gleznu vai par renesanses mākslu kā tādu?

Gan – gan. Jauna vīrieša galva ir viens no Tintoreto jaunības darbiem. Portrets, kas ir veidots uz ļoti neitrāla fona, izceļot tikai un vienīgi seju. Gan pleci, gan fons – viss pazūd tā kā tumsā. Skatāmies uz šo portretu un tajā nav nekā lieka, kas pārslēgtu mūsu uzmanību, – rotaslietas vai apģērba detaļas. Ja paskatāmies, ko dara abi mākslinieki – Lorenco Puljizi un Omars Galljāni –, viņu izteiksmes līdzekļi ir lakoniski, būtisko izceļoši. Īpaši to var teikt par Lorenco. Tā kā viņš glezno, tas ir ļoti līdzīgi kontemplatīvai lūgšanai. Tu aizej prom no visa liekā, kamēr nokļūsti līdz kodolam, līdz centram, un pa ceļam pazaudē visu, kas traucē. Viņš bauda renesanses un baroka laika mākslu. Īpaši viņam patīk figuratīvā glezniecība. Kas notiek ar senu gleznu? Tā satumst. Un pēdējais, ko mēs ieraugām, ir šie gaišie laukumi – seja, rokas, eņģeļu spārnu silueti. Lorenco to izceļ, viņam patīk baroka māksla. Viņš koncentrējas uz galveno tieši tāpat kā kontemplatīvajā lūgšanā un atstāj tikai satura koncentrātu. Pirmais ir samulsums. Vispirms ieraugām milzīgos tumšos fonus, un uz tiem ir tikai daži štrihi, kas iezīmē seju, eņģeļa spārna aprises, plaukstu. Jo ilgāk mēs meditējam pie viņa darba, jo vairāk ieraugām visu figūru, sižetu. Ieraugām kopā visu kompozīciju. Līdz ar to šie darbi ir ļoti tuvi tam, kā strādāja renesanses, baroka laika mākslinieki. Reizē tie ir ļoti, ļoti laikmetīgi.

Domāju, ienākot izstāžu telpā, būs diezgan liels samulsums. Šī nav no tām izstādēm, kuru var apskatīt ātri. Pie katra darba ir jāstāv tik ilgi, kamēr to ne tikai redzēs, bet arī ieraudzīs. Priekšstatu ātri iegūt nevarēs. Tēmas ir ļoti nopietnas – Kristus ciešanas, domas par cilvēka esību, par mūžību, par galveno. Omaram Galljāni atslēgas kods ir nedaudz citāds. Viņu vairāk var saistīt ar renesanses laika domāšanu. Omaram pirmām kārtām svarīga ir attieksme pret darbu. Ko līdzīgu mēs esam redzējuši Vijas Celmiņas izstādē – viņas neiedomājami smalkajos zīmējumos. Galljāni pārsvarā zīmē lielos formātos. Arī viņa darbi runā par mūsu esību, pārejošo, mūžīgo un laicīgo. Veidojot apjomīgas formas zīmējumus, mākslinieks ar šo darbu ir aizņemts ļoti ilgu laiku, kas ļauj ideju noslīpēt līdz perfekcijai. Galljāni pašam šis ir diezgan dramatisks dzīves brīdis, jo viņš ir zaudējis mīļu ģimenes locekli. Līdz ar to viņā pārdomas par laicīgo, pārejošo un mūžīgo ir ļoti aktuālas, sāpīgas. Tomēr viņš tajās dalās ar skatītājiem.

Kādām paaudzēm mākslinieki pieder?

Viņi pārstāv divas dažādas paaudzes. Omars Galljāni ir cienījams kungs profesora vecumā. Lorenco Puljizi ir vēl meklējošs mākslinieks, kurš ar katru dienu kļūst arvien lakoniskāks un vairāk koncentrēts savā domā. Domāju, ka Lorenco pēc gadiem ieraudzīsim vēl savādāku. Vēlos vērst uzmanību arī uz to, ka darbi tapuši tieši mūsu izstādei. Līdz ar to sasauces ar telpu nebūs netīšas. Viņi ir strādājuši konkrētajai Rīgas biržas zālei, kas iespaido un noņem netīšumu pat no formātu izvēles. Arī tas ir ļoti liels kompliments, jo Ufici galerija saņems izstādi, kas ir veidota Rīgas biržas Lielajai zālei. Mēs esam bezgala pateicīgi Ufici galerijai par šo iesaistīšanos projektā.

Vai šobrīd jau ir iezīmēts laiks, kad izstāde ceļos uz Itāliju?

Jā, viņi plāno, ka tas varētu notikt gada beigās, decembra sākumā. Bet šis laiks ir ļoti trausls, mēs nezinām, ko nesīs rudens. Vai muzeji būs atvērti vai slēgti. Arī mēs ceram, ka uz izstādi Rīgas biržā varēs nākt maksimāli ilgi un to nenāksies no jauna slēgt.

Raksturojāt jubilejas izstādi kā lēni, kontemplatīvi skatāmu. Radies priekšstats, ka vairākums no jūsu izstādēm prasa šādu attieksmi. Kā vienu no pēdējām gribas pieminēt, piemēram, restaurācijai veltīto izstādi. Vai veidot nopietnas un dziļas izstādes ir bijis jūsu uzstādījums jau no Rīgas biržas pirmsākumiem?

Pirmais, ko vēlamies, lai katra izstāde būtu pienesums mūsu kultūras dzīvē. Lai nav tā – plānā bija, lūdzu, te jums ir noteiktā laikā, bet lai katra izstāde spētu kaut ko pateikt, lai tas skatītājam būtu ieguvums. Lai paliktu, ja tā var teikt, gaišajā pusē, kur mēs augam, mācāmies, pilnveidojamies, bagātinām savu pieredzi un saprotam savu vietu šajā pasaulē. Gribam, lai izstādes rosinātu domāt. Esam ievērojuši, ka ir daudzas izstādes, uz kurām cilvēki nāk vēl un vēl. Pirmajā reizē viņi iegūst informāciju, tad atgriežas, jo vēlas iedziļināties vēl vairāk. Piemēram, izstādē Prado 12 raksturi cilvēki atgriezās ļoti daudzas reizes. Pārsvarā tāpēc, lai baudītu izcili labu mākslu – Rubensa, Goijas, Veronēzes, van Deika meistardarbus. Ne jau velti viņiem ir pasaules vārds. Izcili laba glezniecība.

Mums bija arī izstāde Izglābtās ikonas. Nikolaja Kormašova kolekcija. Daudzas no šīm ikonām bija gandrīz zudušas – atrastas bēniņos, dažādās aizmirstās vietās, restaurētas un vēlreiz atdotas dzīvei. Tā bija ļoti dzīva izstāde, uz kuru cilvēki nāca daudz un kavējās ilgi, tāpat kā uz Aivazovska gleznu izstādi nāca pa vairākām reizēm. Ne jau vienmēr tai ir jābūt klasikai. Var būt arī ļoti veiksmīgas laikmetīgās mākslas izstādes. Piemēram, mums bija poļu mākslinieka Leha Majevska izstāde, mākslinieka, kuru mēs savulaik uzrunājām Venēcijas biennālē. Tur arī izteicām aicinājumu, un viņš ļoti atsaucīgi uzreiz pateica jā. Arī viņš strādāja tieši Rīgas biržas zālei – mūsu publikai, mūsu telpai. Šī izstāde ļoti laikmetīgā veidā reflektēja par Brēgeli.

Protams, nozīmīgi pētniecības projekti, kas saistīti tikai un vienīgi ar mūsu kolekciju un ir ļoti daudzslāņaini, piemēram, Baltijas ozoli vai Mūsu muzejs. Tas ir daudzu pētnieku komandas darbs. Tās vienlaicīgi ir informatīvas izstādes, kuras nemaz vienā reizē nevar apgūt. Materiāls ir ļoti, ļoti plašs. Izstādē Baltijas ozoli kopīgi satikās gan Universitātes, gan mežzinātnes institūta Silava pētnieki, muzeja speciālisti, sadarbojās gan tie, kas strādā ar koksni, gan vēsturi, gan – mākslu. Vai arī izstāde Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība, kas atkal bija daudzu Eiropas muzeju sadarbība. Jāsaka milzīgs paldies Orsē muzejam. Šī izstāde bija lūzuma punkts, jo pirmo reizi kāds no pasaules lielajiem muzejiem demontēja daļu savas ekspozīcijas, lai mēs izstādi varētu izveidot precīzu un konceptuālu. Tas bija milzīgs kompliments.

Mēs Latvijā tajā laikā koncentrējāmies uz lielo simbolisma izstādi pašā Orsē muzejā, kas nenoliedzami bija milzīgs sasniegums visai Baltijai. Šī izstāde tiešām bija izcila, bet varbūt mums vajadzēja skaļāk teikt un mūsu valstij novērtēt, ka arī tas bija milzīgs sasniegums, ka Orsē muzejs deva Latvijai savas kolekcijas darbus jūgendstila izstādei. Man jau liekas, ka tieši tas norāda uz patiesu piederību tik daudzu seno tradīciju pārpilnajai Rietumu kultūras telpai – spēja novērtēt ne tikai sevi un savus sasniegumus, ne tikai būt lepnam par to, kā pašam te tā labi izdevies, bet novērtēt arī otra ieguldījumu, būt empātiskam un pateicīgam par otra centieniem un labo gribu. Nedaudz mums te tomēr vēl jāmācās.

Kāda ir pieredzes apmaiņa, strādājot komandā ar pasaules līmeņa muzejiem? Ko esat mācījušies vai varbūt viņiem kaut kas licies vērtīgs latviešu kolēģu pienesumā?

Esam iemācījušies – ja gribam strādāt augstākajā līgā ar Eiropas un Amerikas muzejiem, mums ir jāspēj strādāt tieši tāpat, kā strādā viņi. Jāspēj veidot izstāžu koncepcijas, kas ir līdzvērtīgas. Protams, mūsu valstī nav tik liela finansējuma, lai izveidotu Rafaēla vai Leonardo da Vinči izstādi. Tam aizietu viss Latvijas budžets vairāku gadu garumā. Bet negribētu teikt, ka nav radošā potenciāla, tā ir daudz. Koncepcijai ir jāieinteresē, un Latvijā tādas spēj radīt. Nevar aizbraukt uz muzeju un teikt – mēs vēlamies jūsu kolekcijas 100 meistardarbu – ņemsim no Rafaēla līdz Pikaso, un gaidīt, ka kāds aplaudēs un teiks – jā. Tas ir pirmais.

Otrkārt, tehniskas lietas, ko apmeklētājs neredz, – kā mēs uzņemam šos darbus, kā mēs mākam darbu paņemt, kā – iepakot, kā mākam kasti nest, pārvietot, nolikt, kā mēs to attaisām, kā mākam priekšmetu izņemt, kādi ir mūsu cimdi, kā mākam novietot rokas, lai paņemtu gleznu, uz kā mēs to uzliekam, kā mākam novērtēt saglabātību un ieraudzīt kaut kādus mazos defektus. Reizēm saņemam uzrakstīto ziņojumu par darba stāvokli, bet mūsu restauratori ierauga vēl kādu mazu nieku – nobirumu, švīku vai deformāciju, kas pat nav pierakstīta. Katram projektam ir sava specifika, kas izriet arī no sūtīšanas veida, apjoma, materiāla, muitošanas noteikumiem. Spēt nodrošināt arī pareizo apgaismojumu. Laikmetīgajā mākslā ļoti daudzi kuratori ir virtuozi uz papīra – uzrada vienkārši brīnišķīgas koncepcijas un dzīvē… Kur tad ir?

Mēs nedrīkstam likt vilties muzeju pārstāvjiem, kuru kolekciju darbus esam aizguvuši. Strādājot ar klasisko mākslu, tā vienkārši nedrīkst būt. Kolēģis atbrauc no Prado muzeja, no Orsē, un viņš ir pietiekoši kompetents un saprot, vai bija vērts projektā iesaistīties un šos darbus deponēt. Jārēķinās arī ar to, ja strādājam ar lielajiem muzejiem, ka viņi savukārt strādā savā starpā un par mums sarunājas. Ja esam jauns muzejs, kas jau ir strādājis ar Orsē un Pompidū centru, un vēlamies sākt strādāt ar Prado muzeju, protams, Prado vadība, redzot mūsu izstāžu vizītkarti, var sazināties ar iepriekšējiem partneriem un pavaicāt, vai tiešām ir vērts ar viņiem strādāt, vai viņi spēj profesionāli iznest koncepciju un vai varam būt droši par saviem darbiem? Līdz ar to ir jāsaprot, ka kļūdas nedrīkst būt.

Nedrīkst būt nolaidība vai paviršība. Pret jebkuru partneri ir jābūt maksimāli profesionālam un godprātīgam. Tajā nav nekādas pauzes. Līdz ar to tas nozīmē mūžizglītību. To es vienmēr saku jaunajiem darbiniekiem – vai, šeit strādājot, viņi piekrīt mūža izglītībai? Katra tēma pieprasa kādas citas zināšanas. Pārsvarā tā ir mākslas vēsture. Reizēm mēs ieejam arī laikmetīgās mākslas projektos. Nedrīkst būt tā, ka tēmu pārzina tikai kurators un pārējie platām acīm skatāmies, cik skaisti darbi. Mums VISIEM tēma ir jāpārzina. Šobrīd vairāk runāju par Rietumu muzejiem – Eiropu un Ameriku, bet mēs ļoti daudz arī strādājam ar Āzijas muzejiem. Mums ir apjomīgi projekti, kurus esam veidojuši, sadarbojoties gan ar Ķīnu, gan Singapūru, Japānu, Indonēziju. Un tad latiņa ir jāuzliek vēl augstāk. Nepietiek pārzināt viņu mākslu vai amatniecību, mums ir arī jāpārzina, kādā filozofiskā bāzē šie darbi ir balstīti. Piemēram, kaut nedaudz jāsaprot budisma pamatlikumi. Bieži arī viņu laikmetīgā māksla izaug no šīs budismā balstītās domāšanas pamatpostulātiem. Mākslinieks var iznest senu, sabiedrībā iesakņotu ideju cauri gadsimtiem, to ietērpjot arī laikmetīgā formā. Mums ir jāorientējas, jāuztausta, no kā tā izaug. Tas nebūt nav vienkārši.

Izklausās, ka arī valodu prasmju latiņa jūsu darbiniekiem ir ļoti augsta. Ar angļu un krievu valodu nepietiek?

Jā, muzeja darbinieki prot ļoti dažādas valodas. Man ir prieks par jauno paaudzi, kas ienāk. Kādreiz vairāk dominēja angļu un vācu valodas prasmes, nedaudz franču, brīžiem ienāk arī skandināvu un spāņu valodas pratēji. Viena mana kolēģe mācās ķīniešu valodu, par ko esmu īpaši priecīga.

Saliekot prasmes kopā, tiekat galā ar starptautiskajiem projektiem?

Jā. Nekad pašam nevajag teikt – visu protu, visu māku. Iespējams, esmu to teikusi arī pirmajā intervijā – ir jāapzinās, ka nacionālo mākslu vislabāk pārzina tajā zemē, kur tā ir nacionālā māksla. Vienmēr, strādājot ar citu zemju kolekcijām, strādājam ar tiem pētniekiem, kam tā ir nacionālā māksla. Tas attiecas gan uz sadarbību ar Nīderlandi, Vāciju, Franciju, gan Ķīnu. Mums ir ļoti daudz sadarbības partneru, ar kuriem kopā veicam pētniecisko darbu. Šobrīd, piemēram, tiek izstrādāts projekts, lai parādītu mūsu skaisto Indijas mākslas kolekciju. Pamatā ir zinātniskā izpēte, lai darbi tiktu pareizi atributēti – noteikti gadsimti, piederība konkrētiem reģioniem. Kāds no zinātniskās izpētes centriem Indijā jau ir piekritis strādāt ar mums kopā. Strādājam arī ar Ķīnu, mūsu sadarbības partneris ir Šanhajas muzejs, Sudžo muzejs, Pekinā lielais Nacionālais muzejs, Imperatora pils muzejs. Tie visi ir mūsu sadarbības partneri. Izstāde ir tikai pats aisberga galiņš, ko ierauga. Nevēlamies tikai parādīt, lai nožilbst gar acīm, – redziet, cik skaisti! Ja mēs ko rādām, tad esam arī pētījuši. Lai tas, ko mēs sakām, nav blefošana, bet akadēmiskas zināšanas.

Pieminējāt Vijas Celmiņas izstādi. Vai tā tehniski nebija viena no sarežģītākajām Rīgas biržas pastāvēšanas vēsturē?

Vijas Celmiņas personālizstādes kuratore bija mūsu kolēģe Elita Ansone, kura pamatā strādā Arsenālā. Tas bija viņas nopelns, bet komanda, protams, mūsu. Sadarbība ar mākslinieci – tas bija neiedomājami interesants laiks. Vija Celmiņa ir ļoti kolorīta personība. Reizēm man ir žēl, ka apmeklētājs to neierauga – kā izstāde top. Tā mums ir milzu dāvana, ka varam komunicēt un ieraudzīt arī visu to, kas notiek pirms izstādes. Ja prasa par tehniski sarežģītākajām izstādēm, tad man grūti pat pateikt, kura tāda nav. Veidojot jūgendstila izstādi, vedām ļoti smalkus stikla izstrādājumus. Trauslākus darbus ir grūti iedomāties. Vedām senu gadsimtu gleznas no Prado. Arī šis muzejs noņēma vairākus savus darbus no ekspozīcijas, jo mums tie bija konceptuāli atslēgas darbi. Veselu sezonu tur pie sienas stāvēja zīmīte, ka darbi atrodas Rīgā. Tā bija milzīga atbildība – strādāt ar pasaules slavenāko klasiķu darbiem. Toreiz Prado izstādē uzzinājām sava muzeja iespēju robežas – vienā izstādē spējam maksimāli uzņemt 75 000 apmeklētāju. Parādās tās pašas problēmas, kas lielajos pasaules muzejos, kur plūsma ir nepārtraukta. Izrādījās, ka tās ir absolūti citas problēmas nekā mūsu pierastajā ikdienas dzīvē. Tas ir pilnīgi cits drošības līmenis.

Kādas jums ir attiecības ar izstāžu skatītājiem? Vai interakcijas laikmetā ir izpratne par to, ka visam nav jābūt aizskaramam un kustināmam?

Esmu pateicīga mūsu skatītājam, kuram ir ļoti liela cieņa pret mūsu ekspozīcijām, izstādēm. Domāju, tā ir saistīta ne tikai ar pietāti pret mākslu kā tādu, tā ir radusies ģimenēs, arī ejot uz teātri – arī tur vecāki māca apklust, lai dzirdētu aktieri, dziedātāju, tātad izpildmākslinieku, lai gan pats, gan viņš justos komfortabli. Mūsu skatītāji spēj atnākt uz muzeju un izturēties pret klasisko mākslu ar pietāti. Paldies, mēs to novērtējam. Paralēli tam mums reizēm ir interaktīvās programmas, kas pieļauj arī citu attieksmi. Tomēr pamatā strādājam ar klasisko mākslu. Atgriežoties vēlreiz pie vārda "pietāte", var teikt pat vēl vairāk – tā ir bijusi iepriekšējām paaudzēm, kas ir spējusi šo mākslu saglabāt līdz mūsu dienām. Ja viņi būtu visu apguvuši tikai ar tausti, mums vienkārši šobrīd nebūtu, uz ko skatīties. Mēs vienkārši rūpējamies par klasisko mantojumu ar tādu pašu attieksmi, kāda ir bijusi iepriekšējām paaudzēm. Ar saudzību. Lai nākamām paaudzēm būtu ko redzēt. Te nav nekā sarežģīta. Tas ir kopējs darbs muzejniekiem un skatītājiem.

Vai kā Rīgas biržas vadītāja esat varbūt saņēmusi pārmetumus, ka par maz ielaižat iekšā laikmetīgo mākslu?

Nē. Mēs saprotam – kamēr Rīgā nav Laikmetīgās mākslas muzeja, pastāv problēma. Tādēļ iesaistāmies savas kompetences robežās. Mūsu izstādes pārsvarā ir dialogs – klasikas dialogs ar laikmetīgo mākslu.

Ja paskatāmies mūsu kolekciju saturu, tās ir, sākot no XVIII gadsimta, īpaši XIX gadsimtā veidotas privātkolekcijas, kas ir dāvinātas Rīgas pilsētai. Kolekcijas no Senās Ēģiptes un antīkās Grieķijas līdz pat Eiropas XX gadsimta sākumam, paralēli arī Āzijas mākslas kolekcijas. Tas arī ir kodols, kas nosaka dažādās dialoga formas.

2013. gadā Rīgas birža saņēma Eiropas muzeju balvu par labāko jaunpienācēju. Ko tas mainīja jūsu dzīvē, un vai Eiropā saskatāt sev kādu radniecīgu muzeju?

Balvai nav tik lielas nozīmes kā tam, vai mēs mākam uzturēt to, ko kādā no šiem atzinības brīžiem esam sasnieguši. Ja jautājat par sajūtu līmenī līdzīgiem muzejiem, tādu ir diezgan daudz. Ja runājam par darbības amplitūdu un iespējām, esam līdzīgi pārējiem Baltijas muzejiem. Mūsu iespējas ir līdzīgas. Lai gan, pateicoties Teterevu fondam, Prado izstāde bija skatāma tikai Latvijā, pārējā Baltijā tā nebija paceļama, lai gan ļoti to viņiem novēlējām, sapņojām par to. Vizuāli nedaudz varam sevi varbūt salīdzināt ar Mauricheisu, kas atrodas Hāgā, ar Frika kolekciju Ņujorkā, ar Londonas Valesa muzeju. Tie visi ir vienā apmeklējuma reizē apgūstami muzeji. Tie ir ļoti mīlēti muzeji, kuros atgriežas daudzas reizes un kurus sauc par savējiem.

Arī mēs vienmēr priecājamies, kad kāds mūs nosauc par savējo. Vienlaicīgi mūsu skatītājs Rīgas biržā nebūt vairs nenozīmē tikai Rīgu vai Latviju. Tikpat labi uz kādu no izstādēm mākslas interesenti atbrauc no Viļņas, Tallinas, reizēm arī no Stokholmas, Helsinkiem, Varšavas, Berlīnes. Tikko uz jaunās izstādes atklāšanu – arī no Milānas. Diezgan ātri sapratām, ka mums ir jāstrādā sezonāli. Protams, pandēmijas laikā tas ir nojucis, bet tā ir noticis visā pasaulē. Esam sapratuši, ka ziemas sezonā produktīvāk ir strādāt savam skatītājam. Vasarās – tūristiem, kuriem ir interese par Latvijā esošo kultūras mantojumu.

Cik liela ir jūsu komanda?

Kopā esam 35 cilvēki. 17 no tiem veido projektus.

Nav daudz.

Jā. Reizēm var pasmaidīt, salīdzinājumā ar Orsē vai Prado muzejiem tur dažkārt ar kaut ko nodarbojas vesels departaments, kur mums pretī ir viens kurators ar saviem komandas biedriem. Kolēģi ārzemēs brīnās, cik milzīgu darba apjomu mēs nesam. Ja apstājas un paskatās, var teikt, ka esam revolucionāro romantiķu paaudze. Veidojot šo muzeju, tajā darbojoties, ļoti daudz esam domājuši par savu Latviju – lai Latvijas vārdu varētu iznest pasaulē. Esam atdevuši lielu daļu sava mūža, lai to spētu realizēt, īstenot. Strādājuši, stundas neskaitot un neraugoties uz to, cik valsts ir spējusi, precīzāk – reizēm arī nespējusi finansiāli atbalstīt. Es te domāju algas un mūs, kas dzīvojam no algas līdz algai, bez jebkādiem uzkrājumiem un drošības spilveniem. Vienmēr ceram, ka tāds brīdis pienāks, kad kaut nedaudz pietuvosimies to algu līmenim, kādas saņem mūsu kolēģi Rietumos, strādājot identisku darbu. Nu kaut nedaudz… Kaut pusi no tā.

Liverpūles nacionālo muzeju direktors Deivids Flemings raksta par pārmaiņu nepieciešamību, kas visā pasaulē aizsākās XX gadsimta 80. gados. Viņš uzskaita virkni pazīmju, kā muzejiem trūcis mūsdienīgā izpratnē, un kā vienu no tām min arī muzeja vairīšanos no riska. Ko šobrīd nozīmē Rīgas biržai riskēt?

Milzīgākais risks attiecas uz brīdi, kad pateicām, ka būsim tas muzejs, kurš izies no Rīgas pils ārā, vēl nezinot, ko valsts spēs iedot pretī. Sākām ar maziem namiņiem. Pie sestā varianta kolēģi jau pasmaidīja – Daiga, viss, ko tu dabūsi, būs viens no angāriem Olainē, ja tu šitā vēl ilgi darīsi. Bija sajūta, ka ir jāstrādā maksimāli, jo kolekcijas ir tik vērtīgas! Tagad pati varu brīnīties, ar kādu darba apjomu toreiz strādājām. Tur bija daudz riska. Vai būs iespējama ideja par Rīgas biržas ēku, cik lielu apstiprinās finansējumu. Kā lavīna sāka velties krīze, cita aiz citas pazuda koncertzāle, Laikmetīgās mākslas muzejs…

Ar laika distanci varu teikt, ka tas bija liels valsts veiksmes stāsts, ka šo projektu neapturēja. Arhitekte Liesma Markova saskaitīja – savu roku būvniecībā un restaurācijā te ir pielikuši 1600 cilvēku. Šis projekts deva iztiku neskaitāmi daudziem restauratoriem, kuri citos apstākļos būtu aizbraukuši, un šaubos, vai būtu atgriezušies. Rīgas biržas projekts Latvijā noturēja veselu restauratoru paaudzi. To sauc par veiksmīgu, tālredzīgu valsts politiku. Milzīga pateicība. Ja mēs atgriežamies pie jau pieminētās Eiropas muzeju balvas, protams, tas ir skaists kompliments, bet es domāju, ka mūsu valsts veiksmes stāsts, ka spējām šo projektu realizēt un pasniegt to kā jaunu objektu kultūras dzīves bagātināšanai, – tā ir īstā balva. Šajā projektā ir ielikts daudz mīlestības un cieņas pret savu darbu. Dažbrīd revolucionārie romantiķi bija arhitekti, restauratori, muzejnieki – visi, kas šeit ielika savu enerģiju, ko spēja, sava darba maksimumu. Tas ir kā bērns, kuru esi palaidis pasaulē un par kuru turpini rūpēties.

Intervijā pēc Rīgas biržas pirmā darbības gada teicāt, ka esat klasisks amerikāņu sapņa piemērs, jo esat sākusi darbu muzejā kā zāles uzraudze?

Jā. Tādā ziņā ar mani nav vienkārši, jo, strādājot muzejā, nav tāda amata, kurā neorientētos. Man bija liels mērķis – vēlējos iestāties Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē dabas aizsardzībā, jo visu bērnību esmu pavadījusi, ceļojot pa Latviju ar ļoti lielu pietāti pret Latvijas dabu un vēlēšanos to sargāt. Ģimenē finanšu bija tik, cik bija, vēl arī mazā māsa, un, lai es spētu studēt klātienē, man vajadzēja vasarā pastrādāt. Brīnišķīgā mākslas vēstures skolotāja Jelgavā Ausma Krūmiņa mani atsūtīja pie savas kolēģes Ausmas Belmanes, kas toreiz bija Aizrobežu mākslas muzeja direktore. Teica – atnāc uz mēnesi un pastrādā. Abas divas smaidīja. Tā arī pastrādāju, kā no skolas sola.

Protams, sākumā es varēju būt tikai tehniskajā personālā. Iesāku strādāt Velvju zālē, kur biju ne tikai uzraudze, bet strādāju jau kopā ar kuratoriem, kuri iekārtoja izstādes. Redzēju, kā tas notiek. Tas viss mani ļoti piesaistīja. Muzejā tam laikam bija arī brīnišķīga bibliotēka. Vienmēr esam bijuši ļoti lasoša ģimene. Ieraugot muzeja bibliotēku, manī bija pilnīga sajūsma, un mani no turienes nevarēja izvilkt ārā. Tā es bibliotēkā kļuvu par tehniķi. Tas bija nākamais pakāpiens. Protams, jau pēc gada biju iestājusies nevis Bioloģijas fakultātē, bet Mākslas akadēmijā mākslas vēstures nodaļā. Konkurss bija nopietns – 10 cilvēku uz vietu. Zinātniskajā darbā pārgāju pēc trešā kursa.

Teicāt, ka piederat pie revolucionāru romantiķu paaudzes. Tad nu pēdējais lai ir romantisks jautājums. Kurā diennakts brīdī Rīgas biržā ir visskaistākā gaisma?

Visskaistākā gaisma ir vakaros. Tad, kad aizsēžas ilgāk, gleznām un sienai pāri slīd slīps saules stars. Visromantiskāk ir tad, kad nāk lietus, bet vēl spīd saule. Skatos uz Jēkaba katedrāles jumtu un gribu, lai daudzi te stāvētu kopā ar mani un to redzētu. 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja