Jānis Nords. Talantīgais ideālists

“Amatieris” nav nekāda rotaļāšanās ar mājas video vienaudžu vidū, bet profesionāli stabila jauna cilvēka darbs, kurš, starp citu, lieliski pārzina un azartiski turpina iepazīt to pasaules kinokultūras slāni, ar kuru izklaidējoši holivudizētajā Latvijā ir pazīstams retais. Jānis Nords mīl 70.gadu amerikāņu filmas, tās, kuras tapa vēl pirms totālās Holivudas apmātības ar globālo čungura kāšanu, viņš sajūsminās par amerikāņu neatkarīgā kino ģēniju Džonu Kasavītisu, ciena Boba Rafelsona filmas. Uzvārdi un nosaukumi sarunā ar Jāni Nordu birst aumaļām, un te sajūtams lieliska skolotāja pirksts. Skolotājs Nordam tik tiešām labs — Gatis Šmits, Ņujorkas kinoskolā studējušais kino, teātra, operu, arī mūzikla (“Nožēlojamie”) režisors, talantīgākais no trīsdesmitgadnieku paaudzes latviešu režisoriem, kurš Nordu apgādā ar «must to see» DVD. Pēc elitāras Ņujorkas kinoskolas un nevainojamas gaumes standartiem. Starp citu, Šmits un Nords grasās debitēt ar kopdarbu; jau uzrakstīts scenārijs filmai Tas notika ar viņiem, kura pamatā ir JRT iestudētās Šmita izrādes motīvi, bet tikai motīvi! Viņi abi kopā strādājuši “Eņģeļos”, reklāmfilmu studijā, kurā tapis arī viens no jēdzīgākajiem nesenajiem latviešu filmu projektiem “Vogelfrei”.

Nords tajā vairākus gadus bijis gan Šmita, gan citu vēlo trīsdesmitgadnieku paaudzes režisoru (A.Viduleja, J.Putniņš) asistents. Pastrādājis arī reklāmā, bet reklāma tomēr esot kā sakars ar prostitūtu: «Nepieciešams, bet neinteresants.» Tā Jānis Nords, kurš latviešu kino pārstāvēs līdz šim nedzirdēto — divdesmitgadnieku paaudzi.
Nordam ir laba gaume — filmas, kuras viņš skatās, studē, mīl, un nenoliedzama inteliģence. Dažas dienas pirms filmas pirmizrādes Nords neliedzas, ka esot uztraucies. «Gribēju norobežoties, sak, uztaisīšu filmu, tā ies savu ceļu, un es nelikšos ne zinu. Tā nenotiek,» viņš nosaka.

Ko cerat panākt ar Amatieri?
Viens, ko cer producenti, otrs, ko gribu es pats. Gribētu, lai cilvēki iet skatīties, lai Amatieris nepaliktu par latviešu plaukta filmu, ko aizmirst pusotras nedēļas laikā. Producentiem ir savi mērķi — viņiem naudas pelnīšanas un atpelnīšanas uzdevums, kam es pat brīžam būtu gatavs pretoties.

Kā satiki producentes — jaunas, tavai paaudzei piederīgas meitenes Jūliju Pasnaku (arī Ilzi Neideri)?
Vienu brīdi taisījām kopā raidījumu TV, kur Jūlija Pasnaka bija producente. Runājāmies, galu galā apsolījos uztaisīt filmu par 10 000 latu, galu galā šie desmit tūkstoši izauga vismaz desmitkārtīgi. Taču mēs abi kaut kā parāvāmies uz pretenziju un ambīciju viļņa. Re, šito mēs varam izdarīt, lai gan visi saka, ka to izdarīt nav iespējams. Jaunības maksimālisms.
Jūlija pat nav profesionāla producente, kaut veidojusi raidījumu ciklu jauniešiem par profesijas izvēli Kurp doties. (Strādājusi TV šovā Hallo, Jūrmala! u.c.) Amatieris viņai bija lēciens nezināmajā, neviens no mums nezināja, ko tas nozīmē, cik daudz spēka un enerģijas prasīs.
Mums bija tik maz naudiņas, un pilnīgi visi apgalvoja, ka par tādu naudu filmu izveidot nav iespējams. Ja man tagad kāds prasītu, vai to var izdarīt, tad no pašreizējā noguruma pozīcijām, es teiktu — nē, nevar.

Cik galu galā izmaksāja jūsu neiespējamā filma?
60 000 latu — ražošana, pāri par 100 000 — viss kopā.

Tā kā nauda nav valsts dāvināta, esat kredītsaistību jūgā?
Jā, ir arī kredītsaistības. Protams, ir svarīgi atdabūt naudu. Es gan īsti negribu, ka šo filmu pozicionē kā skandalozu «narkotiku aizkulišu atspoguļojumu». Man šķiet, ja tie, kam gribēsies narkotiku aizkulises, aizies un tās īsti neatradīs, viņu vilšanās būs daudz skaļāka, nekā, ja aizietu tie, kam skandāls filmā nav būtiskākais...

Mutvārdu daiļradei ir spēks. Esmu manījusi filmas rullīšus interneta portālos, vidē, kur pulcējas jaunie un virtuālie...
Jā, producenti māk mārketēt. Filmai ir laba mājaslapa — www.amatieri.lv. Viņi ir kā jauni bokseri, sparīgi, gatavi sist, varbūt ne vienmēr šie sitieni iznāk precīzi.

Kā tev šķiet, vai interese par latviešu kino, ko izraisīja "Rīgas sargi", kaut kā atsauksies arī uz "Amatieri"? Vai cilvēki ies uz kino?
Esmu lasījis internetā, komentāros, ka pēc "Rīgas sargiem" tā būs nākamā normālā filma... Taču Sargiem tomēr bija izņēmuma aura — budžets, mērogs... Nezinu, jācer.

Kāda tev pašam attieksme pret “Rīgas sargiem”?
Labāk runājam par “Amatieri”, ja?

No kurienes tu uzradies?
Mācījos Igaunijā, Konkordijā. Tur bija mediju skola, kas pēcāk kļuva par pamatu Baltijas mediju skolai. Tā īsti nebija režijas meistardarbnīca, bet pamatus ielika. Pabeidzu skolu 22 gados, kaut par asistentu “Eņģeļos”, (“Angel’s Studio”) strādāju jau skolas laikā.

Kāpēc debijai izvēlējies šādu stāstu — par narkodīleri amatieri?
Pazinu vairākus narkodīlerus. Sākumā bija ideja uzrakstīt scenāriju īsfilmai par dīlera mūža vienu dienu. No rīta viņš uzzina, ka viņam seko policija, bet, par spīti tam, viņš turpina darīt savas lietas: satiek draudzeni, aizbrauc pie mammas... Galu galā tas stāsts auga. Narkotikas šķita izdevīgs elements, lai piešķirtu stāstam intrigu, paātrinājumu.

Paradoksāli, ka šis stāsts par narkodīleri ir ierakstīts inteliģentu vidē — pasniedzēji, žurnāliste, mākslinieki... Nekādas sociāli nelabvēlīgas vides.
Pazinu vienu džeku, kurš strādāja sporta avīzē, gāja un spēlēja futbolu, brauca visu laiku pie mammas, un mamma viņu visu laiku lamāja. Turklāt viņš staigāja apkārt ar maisiņu ar amfetamīnu un tirgoja. Man tas šķita interesanti — normāls puisis, kuram ir meitene, mamma, un tajā pašā laikā viņš ir dīleris. Uz viņu man bija interesanti paskatīties kā uz menedžeri, kurš īsti netiek galā ar situāciju. Mamma pieķer, meitene šujas vaļā. Viņš vēl visu cenšas menedžēt, tomēr vienā brīdī viss
saiet vienā lielā grīstē...

Vai biji iecerējis “Amatieri” kā stāstu par to totālo vērtību un ētisko putru, ko drīkst, ko ne komfortablas dzīves kā baudas vārdā, kurā dzīvo tie, kam ap divdesmit? Filma ir gana rāma savā plūdumā, ikdienišķa, bez asumiem...
Man pašam nav interesanti skatīties uz ekstremāliem personāžiem, apsēstiem vai tieši pretēji — nūģiem. Jā, man patīk Džeka Nikolsona trakie dumpinieki, taču interesantāk šķiet šādi sapinušies varoņi kā Amatiera Viktors, kuros ir gan labais, gan sliktais...

Tomēr narkovides imidžs kino asociējas ar draivu, ašumu, krāsainību — britu Trainspoting un visu, kas seko pēc tam. Tu šo tēmu šķetini ļoti rāmi. Kas tas ir? Latviskā mentalitāte?
Jā, filma ir rāma. Filmā bija līnija ar policiju, taču es izgriezu ārā. Pieļauju, ka varbūt tas ir mans pieredzes trūkums — varbūt īsti nemāku dabūt to spriedzi. Kaut nedomāju, ka narkotiku pasaule ir tāda, kur viss zib un midžinās, krāsaina un kontrastaina, kur viss notiek nenormālā ātrumā... Starp citu, “The Panic in the Needle Park” arī ir ļoti rāma filma (1971.gada amerikāņu filma ar Alu Pačīno par narkomāniju). Droši vien sirdī gribētos, lai filma ir spraigāka. Jāmācās.

No kā tu vairāk esi mācījies — no filmām vai no skolas?
Skola liek aplauzties un ļauj ievingrināt roku. Taču tā lielākā skola ir “Eņģeli” — reklāmu studija. Jā, un tās ir filmas, ļoti daudz filmu.

Reklāmā roku esi iemēģinājis?
Laiku pa laikam kaut ko filmēju. Tas maizei. Sirds uz to gan nepavelkas, īpaši uz to stereotipisko domāšanu, ko pieprasa reklāmdevēji… Tāds debilisms! Ja ar to var nenodarboties, tad labāk nevajag.
Pasaulē ir daudz spēcīgu režisoru, kuri nāk no reklāmas, taču man viņi nav pārāk tuvi. Man tas spectacle — krāšņums — nav tik svarīgs. Drīzāk man tuvs ir jaunais rumāņu kino. Krievu? Skatos, bet palieku absolūti vienaldzīgs. Saprotu, ka visi tur māk lieliski filmēt un montēt, viss tur labi nostādīts, bet mani tas neuzrunā. Kāpēc ir jātaisa “atbilde Holivudai”? Kāpēc tērēt laiku? Lai gan es saprotu to milzīgu uzrāvienu, kāds tur valda, — kaifs tiem džekiem ir baigi lielais, taču man rumāņu kino ir daudz iedarbīgāks. Neviens tajā nav ieguldījis miljonus, bet tas rezultāts ir tik biezs...

Tu jau vairākkārt intervijās esi paguvis pateikt, ka taisi filmas nevis kritiķiem, bet skatītājiem. Lieliski! Man gan šķiet, kā brīžam tu pārvērtē Latvijas skatītāja gaumi. Te labāk rullē krievu kino, bet par rumāņiem būs dzirdējis retais... Tāpat kā par tevis bieži pieminētajām Holivudas 70.gadu filmām. Pinies pretrunās?
Ticu, ka skatītājiem arī Latvijā var iebarot labu kino. Protams, raudzīties uz kino kā biznesu Latvijas apstākļos ir absolūti neiespējami. Tas iespējams vien izņēmuma gadījumā, kad ar ļoti nelieliem līdzekļiem izdotos izveidot kādu filmu, teiksim, komēdiju, ko ar labu mārketingu varbūt varētu atpelnīt. Citādi par biznesu vienkārši nav jēgas runāt, tas nav iespējams, bet ir iespējams nepadarīt kino par šauri elitāru lietu.

Eksistē uzskats, ka katrs var uztaisīt vienu filmu — savu pirmo, nereti ļoti personīgo filmu, bet nofilmēt otro darbu jau ir krietni grūtāk. Ko teiksi?
Otro filmu man būs baigi viegli taisīt. Kino tomēr ir amatnieka lieta un treniņa lieta. Ar katru darbu amata prasme nāk klāt, un jau tagad zinu, ka ar otro būs krietni vieglāk. (Nords stāsta par savu jauno iecerei — kriminālstāstu, kas izspēlēts tīņu vidū. Tie nebūšot nekādi «mazie laupītāji» — ģimenes filma, bet gan mēģinājums ielūkoties divpadsmitgadīga puikas pasaulē, kurā viņš aiz ziņkārības iecer un arī izdara noziegumu. Arī šī stāsta varoņi Nordam esot personīgi pazīstami.)

Tavs brālis Aigars Nords vada sabiedrisko attiecību uzņēmumu “Nords Porter Novelli”. Cits bizness, cita vide. Esat līdzīgi?
Mēs esam baigi līdzīgi. Tas ir mans bračka, es viņam filmas rakstu. Kaut nereti ballītēs viņa kolēģi, skatoties manis sagādātās filmas, klusi aizmieg.