Jau piekto reizi tiks pasniegta Purvīša balva par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā. Šim apbalvojumam neatkarīgie eksperti ir izvirzījuši astoņus kandidātus – Arturu Bērziņu, Ivaru Drulli, Kristapu Epneru, Ati Jākobsonu, Voldemāru Johansonu, Maiju Kurševu, Andu Lāci un mākslinieku grupu – Krišu Salmani, Annu Salmani un Kristapu Pētersonu. Balvas ieguvēju noteiks starptautiskā žūrija, kuras sastāvā ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce, LNMM galvenā atbalstītāja SIA Alfor valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns, galerists Tadeušs Ropaks (Austrija), galerijas Tate Modern kuratore Džuljeta Bingema (Lielbritānija), starptautiskā fonda Manifesta direktore un dibinātāja Hedviga Fijena (Nīderlande), mākslas kolekcionāre Rebeka Ruso (Itālija) un Ohaio Universitātes profesors mākslas zinātnieks Marks Allens Švēde (ASV).
Purvīša balva tiks pasniegta 17. februārī, vienlaikus tiks atklāta tās kandidātu darbu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tā būs skatāma līdz 9. aprīlim.
Pirms svinīgās ceremonijas balvas kandidāti tika aicināti atbildēt uz diviem jautājumiem:
1. Ar ko jums ir bijis nozīmīgs šis darbs, par kuru jūs esat ticis nominēts Purvīša balvai? Ar ko tas ir unikāls jūsu daiļradē?
2. Kāda ir bijusi atgriezeniskā saite ar izstādes skatītājiem? Kādas ir jūsu attiecības ar auditoriju?
Ivars Drulle
Personālizstāde Manai dzimtenei galerijā Alma (30.11.2016.–20.01.2017.)
1. Darbu sērija, par kuru tiku nominēts balvai, saucas Manai dzimtenei. Tieši tas ir nozīmīgi – ka vairāku gadu darbs ir veltījums manai dzimtenei.
Unikāls manā daiļradē šis projekts ir ar to, ka nebiju izmērījis galerijas durvis un izstāde gandrīz nenotika, jo lielie darbi draudēja iesprūst. Tikai daži centimetri mani šķīra no izgāšanās.
2. Daļa no darbu sērijas ir diapozitīvi ar sen pamestām mājām Vidzemē. Aizkustinošākā atgriezeniskā saite bija tad, kad izstādi apmeklēja skatītāji krietni gados, kuri atpazina attēlos savas bērnības mājas. Manas attiecības ar auditoriju ir tādas, ka es ļoti cienu skatītāja laiku; ja cilvēks ir nolēmis daļu no savas dienas veltīt manu darbu apskatei, es pret to izturos ar vislielāko atbildību un vēlos "likt galdā" tikai augstākās kvalitātes preci.
Kristaps Epners
Personālizstāde Vingrinājumi peldošajā mākslas centrā Noass (20.05.– 24.07.2016.)
1. Gatavojot izstādes darbu, esmu guvis jaunu pieredzi un pilnveidojies. Pirmo reizi izstādes sagatavošanas process aizņēma tik nozīmīgu laiku un resursus. Prieks bija sadarboties ar saviem palīgiem, kolēģiem un draugiem, jūtos pagodināts par viņu līdzdalību!
2. Kāda vingrotāja mamma man atsūtīja ļoti sirsnīgu īsziņu ar pateicību, ka izstādes video noskatīšanās viņai palīdzējusi labāk saprast savu dēlu. Skolas direktors atzina, ka esmu precīzi uztaustījis vingrotāja iekšējo nervu. Esmu priecīgs arī par lielo izstādes apmeklētāju skaitu un vairākām kritiskām publikācijām kultūras medijos. Pavisam nesen no skolas vadības uzzināju, ka skolai ir palielinājies vingrot gribētāju skaits!
Voldemārs Johansons
Videoinstalācija Slāpes Starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus bijušajā tekstilfabrikā Boļševička (04.–10.09.2015.)
1. Tā bija satikšanās ar dabas stihiju, ko Fēru salās biju gaidījis ilgāku laiku. Vētru un lietu sagaidīju tieši savā dzimšanas dienā. Nofilmējām un ierakstījām viļņu kustību un dārdoņu, lai vēlāk teju 50 minūšu garā vienlaidu kadrā skatītājs varētu piedzīvot vētru Atlantijas okeānā. Man pašam tā bija neaizmirstama pieredze, grandioza izrāde un sastapšanās ar neizbēgamu skaistumu. Slāpes ir dalīšanās ar fantastisku dabas varenību – vētras spēku, viļņu jaudu un okeāna skanējumu.
Šis ir viens no maniem starptautiski veiksmīgākajiem projektiem. Kopš pirmizrādes Latvijā šis monumentālais darbs jau ticis parādīts mākslas pasākumos Itālijā, Beļģijā, Indijā, Francijā, un šogad iecerēts to izstādīt arī citur, tostarp Šveicē, Skotijā, Dānijā. Domāju, ka Slāpes aizskar ko universālu un cilvēkam nepieciešamu, tāpēc to ievēro un atzinīgi novērtē daudzviet pasaulē.
2. Ne viens vien, veroties Slāpēs, pavada stundu vai pat ilgāk. Izsaku minējumu, ka tā ir kā patveršanās bākā, drošībā, kurā iespējams piedalīties vētrā. Radot šo darbu, izmirku un nosalu, taču skatītājam ir iespēja kaut vai apgulties – to daudzi arī dara, piemēram, Francijā, – un dzīvot okeāna skaņā, un iztēloties viļņus, kas veļas virsū. Ir cilvēki, kuri atzīst, ka baidās no darba. Atklāju, ka ir skatītāji, kuri savos murgos redz cunami. Tās ir eksistenciālas bailes no haosa. Šie cilvēki fiziski nespēj izturēt šo darbu ilgāk par pāris minūtēm. Nesen kāds franču režisors atzina, ka Slāpes atgādinot grēku plūdus un Robinsona Krūzo grāmatas ievadu. Katrs sev atklāj ko citu.
Anda Lāce
Performance Atindēšana izstādē Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas (10.06.2016.)
1. Es par šo performanci domāju ilgi, pirms tā atrada savu "spēles laukumu". Tā apvienoja vairākas atsevišķas domas, kas nebija atstājušās gadiem. Tās bakstīja pietiekami intensīvi, un performance manā prātā jau noritēja detalizēti un uzstājīgi. Iespēja performancei notikt laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bija jauns, nopietns elements tajā, kā performanci iztēlojos. Kaut performance notika drošā muzeja paspārnē, tā vienlaicīgi bija atvērtā publiskā laukumā, pilsētvidē. Tāpat kā tā vakara vējš, arī cilvēki varēja uzrasties pēkšņi un uzvesties nekontrolējami. Taču neparasti aukstais 10. jūnija piektdienas vakars bija atbrīvojis pilsētas centru no klejojošiem ļaužu bariem, starp performances vērotājiem ieklīda vien pārītis svešzemju roņu, kas pašļūca uz sāniem pa jauno Rīgas centra cilvēku magnētu – 10 x 10 metru plašo stikla baseinu, kurā ar mākslas darbiem nokaisīta gultne.
2. Performances skatītājus es satieku tagad – īsi pirms Purvīša balvas kandidātu izstādes. Viņu liecības ir svarīga tā vakara dokumentācija. Performances laikā, kaut arī tā bija interaktīva, es nevienu nesatiku, jo es nebiju es, bet kāds, kurš rīkojās ar tiem elementiem, kurus ilgstoši prātā biju nēsājusi.
Atceros, bija mirklis, kad performances laikā mani kāds, sniedzot sūkļa figūru, uzrunāja vārdā. Īsu brīdi tas padarīja mani ievainojamu.
Maija Kurševa
Darbs Dzīvesprieks izstādē Lielāks miers, mazāks miers Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā (07.10.–15.11.2015.)
1. Dzīvesprieks ir atšķirīgs no citiem maniem darbiem. Es apzināti vēlējos izmēģināt ko jaunu – veidot kinētisku instalāciju. Tāpat vēlējos atteikties no sev tipisko tēlu atainošanas. To darīju, jo nevēlos stagnēt, bet izmēģināt jaunus paņēmienus, attīstīties. Darbs prasīja iesaistīt citus cilvēkus mehānisma veidošanā, kā arī lielus finanšu līdzekļus.
2. Domāju, mākslinieki savu auditoriju tā nesajūt kā, piemēram, teātra režisori (pirmizrādes aplausi). Nesen uz ielas man pienāca klāt kāda mākslinieka sieva un izteica pozitīvus komentārus par manu pēdējo izstādi. Paretam, bet šad tad tā notiek. Par Dzīvesprieku vairāk esmu dzirdējusi negatīvas atsauksmes. Parasti galvenie sarunu biedri un kritiķi ir kolēģi – citi mākslinieki. Domāju, ka tie, kas ne reizi nav "no nekā uztaisījuši kaut ko", tā simtprocentīgi neizprot šo procesu.
Atis Jākobsons
Personālizstāde Dark Matter Mūkusalas mākslas salonā (22.05.– 27.06.2015.)
1. Grūti atbildēt, ar ko bijis nozīmīgs šis darbs, jo kaut kādā ziņā katrs darbs ir nozīmīgs, un neesmu domājis par to, ar ko šis darbs būtu nozīmīgāks. Bet, ja jāizceļ kaut kas konkrēti, droši vien tā ir tehnika un arī tematika. Strādājot darbs savā ziņā pats saka priekšā, kur tas virzās, un bieži atliek tikai intuitīvi sekot, un, kamēr šī dabiskā interese ir dzīva, tikmēr var turpināt strādāt. Tas ir kā nirt nezināmos ūdeņos un doties uz priekšu, jo nezināmais aizrauj un viena atbilde ved pie nākamās, un savā ziņā tas ir bezgalīgs process.
2. Domāju, ka atgriezeniskā saite ar skatītājiem ir bijusi diezgan veiksmīga. Pēc izstādes nācās dzirdēt daudz pozitīvu un iedvesmojošu komentāru, un bija sajūta, ka izstāde nav palikusi nepamanīta. Ar šo izstādi ieguvu Dienas gada balvu kultūrā, ko droši vien arī var nosaukt par ļoti veiksmīgu atgriezenisko saiti ar skatītājiem. Par manām attiecībām ar auditoriju – man ir svarīgi, ka skatītājs tiek uzrunāts, ka manis piedāvātais mākslas darbs spēj sasniegt skatītāju un dot viņam, iespējams, jaunu, citādu pieredzi. Es mākslu redzu kā komunikācijas veidu, un, manuprāt, ir svarīgi, lai šī komunikācija notiktu.
Arturs Bērziņš
Personālizstāde Attēldarbi galerijā Māksla XO (17.12.2015.–19.01.2016.) un personālizstāde Attēldarbi II Olaines Vēstures un mākslas muzejā (09.11.– 08.12.2016.)
1. Jautājumam ir divas daļas. Uz pirmo atbilde ir: tika izlasītas 25 īpašas grāmatas. Vismaz pusē Attēldarbu parādās kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par domu gaitu. Domājot par otro jautājuma daļu: mulsina vārds "daiļrade"; iztēlē nekāds attēls nerodas – tātad pašreiz uz to atbildēt nav aktuāli.
2. Zīmējumi ir, ja tā var izteikties, attālināta kontakta mākslas veids. Auditoriju mākslinieki parasti satiek izstāžu atklāšanās. Attēldarbu izstādēm atklāšanas nebija. Tradicionāli izstāžu apmeklētāji, arī es to skaitā, mākslu vēro ļoti nemanāmi un diskrēti. Katrs mākslinieks ir kā niecīga strauta avots. Strauti šai gadījumā ir mākslas darbi. Tie satek upēs. Upes – jūrās. Veidojas okeāni. Māksliniekam tikai jāuztver pasaule un jāsastata uztvertais ar minēto okeānu; ja okeānā kaut kā pietrūkst – tas jāpapildina un jāatsvaidzina. Par visu citu ap mākslu notiekošo māksliniekam nav jāuztraucas, piemēram, par to, kas un kā taisa viļņus šajos metaforiskajos ūdeņos.
Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons
Izstāde Dziesma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (19.06.–26.07.2015.)
Krišs Salmanis
1. Dziesmu iecerējām kā tīru skaņas darbu, tomēr beigu beigās tajā ir arī spilgta vizuālā daļa. Interesantā kārtā to ir veidojis komponists. Kristaps pats grieza un montēja mūsu sagādātās Dziesmu svētku nošu kopijas, lai radītu darba Dievzemīte I partitūru. Pat rūdītam nošu nepazinējam to šķirstīt ir aizraujoši.
2. Par spīti tam, ka Dziesma ir diezgan nepārprotams darbs, daļa skatītāju to mēģina interpretēt kā pozitīvu, apliecinošu veikumu. "Dievs" taču ir labs vārds – par ko satraukties? Mūs tas tomēr satrauc, jo ikdienā sevi neredzam kā Saules meitas un Dieva dēlus. Ja pieņemam, ka Dziesmu svētki ir būtisks latvietības stiprināšanas instruments, kolektīvas atbildības uzvelšana XIX gadsimta simboliem nav īstais veids, kā attīstīt nācijas pašapziņu XXI gadsimtā.
Anna Salmane
1. Dziesma ir pirmais darbs, kuru veidoju sadarbībā ar citiem māksliniekiem. Parasti dodu priekšroku individuālam darbam, jo radošais process ir sarežģīts un negribas pakļaut savu ideju citu diktētiem kompromisiem. Veidot kopdarbu var mēģināt, ja izdodas atrast māksliniekus, ar kuriem ir līdzīgs domu gājiens un kuru viedokli cienu. Ja šādus domubiedrus izdodas sastapt, kopīgi iespējams izveidot ko tādu, ko bez domu apmaiņas nebūtu iespējams radīt. Pēc mūsu veiksmīgās sadarbības 2015. gadā to atkārtojām arī 2016. gadā kopdarbā Etīde, kas bija mūsu pozitīvais piedāvājums Dziesmu svētku repertuāram.
2. Interesanti un brīžiem pilnīgi pretēji viedokļi izskanēja raidījumā Orfeja auss, kurā mūzikas žurnālists Orests Silabriedis diskutēja ar režisoru Uģi Brikmani, LR1 komentētāju Eduardu Liniņu un filosofu Jāni Taurenu par izstādi Dziesma un ar to saistītajām tēmām, latvisko identitāti ieskaitot. Par to ir īpašs gandarījums, jo viens no galvenajiem darba veidošanas impulsiem bija nepieciešamība rosināt skatītājus uz pārdomām par to, kādi esam XXI gadsimta sākumā, kādi gribam būt un kādi izliekamies parādes latviskumā.
Kristaps Pētersons
1. Atbilde uz pirmā jautājuma pirmo daļu: ar sadarbību ar Krišu un Annu Salmaņiem. Vienmēr ir interesanti meklēt kādu augstāku punktu, kurā apvienot divas citādi neatkarīgas jomas. Šoreiz – vizuālo mākslu un mūziku. Tur varbūt ir retināts gaiss, bet toties ir neparasti un aizraujoši. Atbilde uz pirmā jautājuma otro daļu: spēcīga tēma. Pašam tāda nebūtu iešāvusies prātā.
2. Nevaru pateikt, jo attiecības ar auditoriju man ir pastarpinātas; tieša konfrontācija ar to ir manam darbam. Līdz ar to jautājumi šai sakarā jāuzdod pašai auditorijai. Varu vienīgi izteikt minējumu, ka attiecības ar auditoriju darbam katrreiz varētu būt citādas. Tādējādi te, iespējams, nepietiktu vietas, lai tās [attiecības] aprakstītu tik labi, cik tā [auditorija] to būtu pelnījusi. Un, pat ja vietas pietiktu, apraksts sanāktu falšs – aiz vārdiem, ko cilvēki saka, taču neslēpjas citi vārdi, bet gan sajūtas. Ja tās formulē vārdos un teikumos, kaut kas būtisks pazūd. Tas var būt bīstami, jo kāds var tādu nepilnīgu aprakstu izlasīt, uztvert kā ceļa karti un iebraukt purvā. Kāds reiz ir teicis, ka just ir tiešāk nekā zināt. Domāju, ka tam cilvēkam bijusi taisnība.