Par Gadalaiku interpretāciju Vinetai Sareikai jau 2010. gadā pasniedza Lielo mūzikas balvu, tomēr Latvijā šis superpopulārais Vivaldi meistardarbs ierakstīts pirmo reizi. CD prezentācijas koncerti gaidāmi 6. maijā Ventspils teātra namā Jūras vārti, 7. maijā Dzintaru koncertzālē, 13. maijā Latgales vēstniecībā Gors un 14. maijā Vidzemes koncertzālē Cēsis.
Atkal? Bet bez rutīnas
"Es jau smejos, ka drīz pienāks laiks, kad Sinfonietta mūziķi mani izsvilps par to, ka mums jau ATKAL kopā jāspēlē tieši Gadalaiki! Bet, ja nopietni, neskatoties uz lielo popularitāti un superhita statusu, nekad no šīs mūzikas nenogurstu un rutīnu nejūtu," saka Vineta Sareika. "Droši vien tā ir tāpēc, ka Vivaldi savā nošu rakstā interpretam ir atstājis tik lielu radošo brīvību artikulācijas, frāzējuma, nianšu, ornamentācijas un vispārējās iedvesmas ziņā, ka interpretācijas variāciju skaits ir neizsmeļams. Galvenais laikam, kā jebkurā citā dzīves jomā vai amatā, ir neiedomāties, ka nu ir sasniegts gala rezultāts," vijolniece uzsver, ka vienmēr jābūt procesā, tas dzīvi padara daudz krāsaināku un interesantāku. "Pat ja skaņdarbs jau spēlēts simtiem reižu, nedrīkst iesūnot un sev iestāstīt, ka viss jau zināms un neko jaunu tur vairs nevar atklāt." Šādu filosofiju esot iepotējuši kvarteta kolēģi.
Iedvesmo citu vijolnieku lasījumi? Māksliniece atzīstas, ka vijoļmūzikas ierakstus daudz neklausās. "Biežāk mēģinu klausīties komponista daiļradi citos žanros – pie Šūberta neiztikt bez dziesmām, savukārt strādājot pie Vivaldi Gadalaikiem, daudz kas atklājams viņa operu pasaulē." Lai gan solīts, ka turnejā vijolniece pati būs arī atskaņojuma vadītāja, viņa tomēr nolēmusi šoreiz kāpt uz skatuves kopā ar diriģentu Normundu Šnē, jo "ar viņu sastrādāties ir īpaši viegli un šķiet, ka šajā mūzikā mēs saprotamies bez vārdiem. Viņa loma ieraksta tapšanā bija kapitāla, bez viņa klātbūtnes skaņu režijā, viņa visu dzirdošās auss, objektīvajām un konstruktīvajām piezīmēm, labvēlīgās auras un atsvaidzinošā humora ieraksts nebūtu iedomājams". Solistes un atskaņojuma vadītājas dubultampluā vijolniece šad tad bijusi laikā, kad bija koncertmeistare orķestrī Antverpenē. "Tas bija ļoti interesanti. Savā ziņā ļoti līdzīgi muzicēšanai kvartetā. Visām maņām jābūt saasinātām un ķermeņa valodai – ļoti skaidrai un nepārprotamai. Jāspēj dot labvēlīgu, taču nepārprotamu impulsu, kas pārējiem tā īsti neatstāj iespēju tev nesekot, bet "solo režīmā" par pārējo pasauli ir jāizmirst un jākoncentrējas uz daudz ekspresīvāku spēlēšanas manieri. Visgrūtākais ir pārslēgties zibens ātrumā."
Atdzimšanas harmonija
Rēzeknes Gorā Vineta Sareika jau muzicējusi, bet Cēsu koncertzālē gan uzstāsies pirmoreiz. "Priecājos, ka Latvijā pēdējos gados uzceltas labas koncertzāles, arī Jūrmalas atjaunotā kamerzāle ir brīnišķīga! Pievienojos daudzajiem, kuri uzstāj, ka arī Rīgā ir nepieciešama pasaules klases zāle ar akustiku, kas pat visklusākajai notij piešķir netveramu lidojumu!" Vismaģiskākās, īpašākās no koncertzālēm, kurās viņa spēlējusi, ir "Berlīnes filharmonijas kamerzāle, ļoti daudzas zāles Japānā, kas izceļas ar izcilu akustiku un darba apstākļiem, Vigmora zāle Londonā un Vīnes Konzerthaus Mocarta zāle, kura ir ideāla stīgu kvartetam: katra skaņa uzreiz iegūst dzidru un tembrāli bagātīgu apvalku, kas to kā uz mākoņa maliņas aiznes līdz pat zāles pēdējām rindām".
Kvartetā Artemis aizvadīts ārkārtīgi grūts un traģisks gads – «pērn jūlijā mūsu altists Frīdmans Veigle pēc garas un mokošas cīņas ar bipolāro depresiju izdarīja pašnāvību. Tukšums, ko viņš atstāja, bija nepanesams, un ar ko tādu samierināties ir ļoti grūti, pat neiespējami. Lai gan gandrīz pusgadu spēlējām tikai atvadu koncertus stīgu trio un klavieru kvarteta sastāvā un arī neatlaidīgi meklējām izeju un jaunu kvarteta sabiedroto, šis laiks šķita kā apstājies. Īsi cerības un ticības mirkļi mijās ar pilnīgu izmisumu un bezspēcību. Tādos brīžos saproti, ka apgalvojums "kvartets ir kā ģimene" tiešām ir patiess. Pēc sešu mēnešu meklējumiem, 156 kandidātiem – gan altistiem, gan vijolniekiem, beidzot no otras pasaules malas, Oregonas, atbrauca Antea Krestone un mūs burtiski izglāba. Pagājušajā ceturtdienā Berlīnes filharmonijā nospēlējām jau divdesmito koncertu jaunajā sastāvā, un beidzot jūtam svaigas, dzīvīgas vēsmas. Tā tiešām ir atdzimšana. Protams, daudz stādājam pie kopskaņas, bet jūtam, ka izvēle ir bijusi pareiza un komandā ir radusies jauna harmonija".
Uz drīzu tikšanos
Nākamajā dienā pēc koncerta Cēsīs Vineta Sareika dosies uz Lisabonu. "Pēc tam Berlīnes filharmonijā pirmatskaņosim mūsu rīkotā kompozīciju konkursa uzvarētāja itāļu komponista Eduarda Demeca jaundarbu Broken Islands. Jūnijā paredzēti vairāki koncerti Vācijā, Austrijā un Turcijā, kur kopā ar čellistu Gotjē Kapisonu atkal satiksimies Šūberta stīgu kvintetā," viņa stāsta.
Nu jau ceturto gadu Vineta Sareika dzīvo Berlīnē, dzīvīgajā un zaļajā Kreicbergas rajonā, un kopš pagājušā gada septembra māca kamermūziku Berlīnes Mākslu augstskolā. "Daru to ar arvien lielāku patiku. Pie mums mācās visdažādākie ansambļi – no klavieru trio līdz saksofonu kvartetiem, kas ir viens no maniem pēdējā laika spilgtākajiem atklājumiem un kaislībām. Šogad bija jādzīvo un jāplāno no dienas uz dienu, neskaitāmas reizes viss mainījās. Sakarā ar to solo un orķestra projektiem šogad laika neatlika. Nu jau viss pamazām ieiet sliedēs un arī vēlme un iespēja izpausties citos sastāvos pamazām atgriežas. Šovasar Hamburgā un rudenī Rīgā un Liepājā kopā ar Sinfonietta Rīga un Gregoru Ziglu (vijolnieks, kurš kvartetā Artemis spēlē altu – I. L.) atskaņosim Mocarta Sinfonia Concertante, augustā paredzēts festivāls Bulgārijā ar dažādiem sastāviem, savukārt nākamgad atkal tiksimies ar manu ilggadējo pianisti Amandīni Savarī, lai iemūžinātu Eduarda Grīga vijoļsonātes. Ceram tās atskaņot arī Latvijā," saka Vineta Sareika.