Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +16 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 6. jūlijs
Anrijs, Arkādijs

Vāgners džungļos. Monika Pormale radījusi scenogrāfiju Tanheizera pirmizrādei Hamburgā

Viduslaiku sarkano lukturu kvartāls? Nē, tropu mežu krēslainums. Riharda Vāgnera Tanheizera jauniestudējumam Hamburgas Valsts operā pietrūkst režijas dzirksts, bet izrāde iedvesmo ar augstu muzikālo līmeni un Monikas Pormales scenogrāfiju

Pirms izrādes Tanheizers apmeklējuma ir vērts iegriezties Hamburgas mākslas muzejā Kunsthalle un uzreiz doties uz Kaspara Dāvida Frīdriha zāli, lai noskaņotos uz agrīnā romantisma viļņa. Ar savām atmosfēriskajām ainavām Kaspars Dāvids Frīdrihs ir izveidojis priekšstatu par romantisma mākslu gan saturā, gan formā. Gleznās ir ne tikai reliģija un dabas misticisms, bet arī dievišķi precīzas kompozīcijas. Dabas atainojums un piedzīvojums Kaspara Dāvida Frīdriha darbos kļūst par estētisku fenomenu. Kopā ar ceļinieku viņš mūs uznes kalna virsotnē virs miglas jūras un brīdina par eksistences apdraudējumu dabas spēku priekšā gleznā Ledus jūrā. Līdzīgas emocijas – gan pacēlumu, gan kritienu bezdibenī – izraisa Tanheizera jauniestudējums Hamburgas Valsts operā. XXI gadsimta romantika mēdz būt nežēlīga.

Bez riska nedzīvo

Vāgnera agrīnā opera Tahneizers (pirmā versija pabeigta 1845. gadā) ir viscaur romantisks darbs. Libreta pamatā ir vācu viduslaiku leģendas. Šīs liriskās drāmas glezniecisko fonu veido kolorītas dabas un sadzīves ainas. Galvenais konflikts ir cīņa starp miesu un garu. Darbība risinās XIII gadsimtā Tīringenē, taču nav šaubu, ka Tanheizers ir ļoti mūsdienīgs cilvēks, kurš mēģina atrast līdzsvaru starp morālo pienākumu un jutekliskās, seksuālās baudas alkām. Dzīve bez riska un eksistenciāliem sevis meklējumiem viņam ir kā ēdiens bez sāls.

Augstprātīgi noskaņotos vāgneristus Tanheizers neuzrunā tik spēcīgi kā Nībelunga gredzens, Tristans un Izolde un Parsifāls, taču ignorēt šo operu nedrīkst. Vēsturnieki atgādina, ka tieši Tanheizerā vairāk nekā citās Vāgnera operās daudzi cilvēki XIX gadsimta beigās ieraudzījuši savu morālo un seksuālo problēmu atspoguļojumu. Tanheizera uzticamāko cienītāju vidū bijusi karaliene Viktorija, Šarls Bodlērs un Zigmunds Freids.

Mākslinieciski orientētais bruņinieks, izcilais dziedonis un dziesmu karu uzvarētājs Tanheizers bauda dzīvi savas mīļākās – dievietes Veneras – valstībā. Šeit ap viņu grozās Veneras asistentes – sirēnas, najādas, nimfas un bakhantes. Seksuāli pārsātināts, viņš sāk ilgoties pēc zemes dzīves un vēlas atgriezties pie cilvēkiem. Tur viņu ļoti gaida sirdsšķīstā Elizabete, kura ir Tīringenes landgrāfa Hermaņa radiniece. Viņa jūsmo gan par pašu Tanheizeru, gan par viņa dziedāšanu. Pēc atgriešanās mirstīgo pasaulē Tanheizers atkal piedalās dziedoņu sacensībās, kas viņa prombūtnē nav notikušas. Dalībniekiem ir jāapdzied mīlestība – Volframs fon Ešenbahs, kurš ir iemīlējies Elizabetē, apdzied tīras un cēlas jūtas, bet Tanheizers sper radoši drosmīgu soli un izpilda izaicinoši juteklisku himnu Venerai.

Tanheizera dziedājums atklāj viņa erotiskos noslēpumus un mīlas dievietes valstībā gūto seksuālo pieredzi. Izvirtības slavināšana nav pieņemama tikumības savažotajai Tīringenes sabiedrībai. Bruņinieki pieprasa sodīt grēcinieku ar nāvi, taču Elizabete lūdz, lai Tanheizeram tiktu dota iespēja izpirkt grēkus un glābt dvēseli. Tanheizers tiek izraidīts – viņam kopā ar svētceļniekiem kājām ir jādodas uz Romu, lai iegūtu pāvesta piedošanu un grēku atlaidi. Pāvests gan ir nepiekāpīgs: tos, kas baudījuši Veneras priekus, gaida nolādēšana. Dieva pilnvarotais pārstāvis piebilst – tāpat kā viņa zizlis nekad nezaļos, arī Tanheizeram netiks piedots. Elizabete mirst, Tanheizers ir gatavs atgriezties Veneras skavās. Negaidīti pienāk vēsts, ka pāvesta zizlis ir sācis ziedēt un Tanheizers gūst mieru nāvē.

Režija no tālienes

Jauniestudējumu Hamburgā smalki diriģē allaž uzmanīgais un delikātais amerikāņu maestro Kents Nagano, izrādes muzikālais līmenis ir ļoti augsts. Latvijas publikai saistoša ir scenogrāfes Monikas Pormales un videomākslinieka Rūdolfa Baltiņa dalība Tanheizera radošajā komandā. Izrādes problēma ir režijas integritātes trūkums. Iestudējumam pietrūkst režijas dzirksts, kas to spētu pacelt pavisam citā līmenī. Formāli šis ir prominentā ungāru kino, teātra un operas režisora Kornēla Mundruco darbs (Monika Pormale ar viņu jau ilgstoši sadarbojas gan drāmas, gan operas teātrī). Kopā ar saviem domubiedriem Kornēls Mundruco ir Tanheizera jauniestudējuma koncepcijas autors, bet pats izrādes mēģinājumos klātienē nav piedalījies – Kornēla Mundruco galvenā kaislība ir kino, un pērn rudenī kļuva zināms, ka periodā, kad bija plānoti Tanheizera mēģinājumi, viņam būs iespēja uzņemt seriālu Ņujorkā. Tāpēc izrādei tika piesaistīta otra režisore Kerolaina Stontone, kurā Hamburgā strādāja saskaņā ar Kornēla Mundruco koncepciju, bet izmantoja savus izteiksmes līdzekļus un metodes (kontakts ar Kornēlu Mundruco tika uzturēts, viņš sniedza padomus attālināti).

Uz papīra izklāstītās režisora idejas un tēzes ir interesantas, un izrādei bija visas iespējas kļūt neparastai, taču šis potenciāls uz skatuves nav pilnībā īstenots. Izrāde ir vizuāli skaista un perfekti nostrādāta, kā jau viss, kam pieskaras Monikas Pormales roka. Taču šis Tanheizers drīzāk izstāsta stāstu, nevis piedāvā radikālu tā interpretāciju. Bez pārsteigumiem, protams, neiztiek – rūdītie Tanheizera klausītāji labi zina, ka Veneras kalns, ko redzam pašā operas sākumā, parasti tiek atainots kā viduslaiku sarkano lukturu kvartāls un atstāj maz vietas iztēlei. Hamburgas izrādes veidotāji ievilina skatītājus nevis kādā izvirtības miteklī, bet džungļos. Par uzveduma vadmotīvu kļūst dabas un civilizācijas sadursme, ko iemieso Monikas Pormales scenogrāfija, kurā ir telpa aizkustinājumam un ironijai, fantāzijai un realitātei, ticamībai un mākslīgumam.

Koncepcijas tēzes

"Man vissvarīgākais jautājums bija – ko nozīmē Veneras kalns un kas tur ir Tanheizers kā persona. Man būtu ļoti grūti kaut ko darīt, kamēr nav atbildes uz šo jautājumu," izrādes programmiņā raksta režisors Kornēls Mundruco. "Kopā ar dramaturģi Katu Vēberi un scenogrāfi Moniku Pormali attīstījām ideju, ka Veneras kalns iemieso sava veida zaudēto brīvību, pēc kuras ilgojas Tanheizers. Tas varētu būt 1968. gada paaudzes sapnis, kurš tā arī nav piepildījies un ir cietis neveiksmi, – sapnis par citādu vietu ar visām tās pozitīvajām un negatīvajām pusēm," piebilst režisors.

Šajā iestudējumā Venera un Tanheizers ir pusmūža pāris: viņiem ir bērni un mazbērni, visa kopiena dzīvo bezgalīgos, biezos džungļos. "Veneras dievišķība nenozīmē, ka viņa pati ir dieviete. Viņa atsakās no dievišķā, kas pastāv kristīgajā kultūrā, un kopā ar Tanheizeru izveido ģimeni. Viņi nodibina savu kopienu. Šīs valstības seksuālā dimensija man vairāk saistās ar apsēstību un atkarību, nevis ar atklāti seksuālām izpausmēm. Es iedomājos kaut ko vairāk apslēptu, jo sadzirdu to mūzikā," skaidro Kornēls Mundruco.

"Tanheizers ir iestrēdzis starp grēcīgumu un brīvību, viņš meklē izeju. Kad izrādes sākumā satiekam Tanheizeru ārpus civilizācijas – vietā, ko līdz galam nespējam aptvert –, viņš jau ir kritušais varonis. Nojaušam, ka laime viņu ir atstājusi. Mēs ieraugām nelielu kopienu, par kuru neko īsti nezinām, vai tā ir reliģiska grupa vai vienkārši ģimenes atpūtas brauciens. Veneras kalna atmosfēras veidošanā mūs iedvesmoja Sallijas Mannas fotogrāfijas, kurās viņa iemūžina ģimenes dzīvi. Man šķita interesanta arī dienvidu un ziemeļu sadursmes ideja. Tāpēc izvēlējāmies džungļus, kas ir gan visskaistākā, gan visagresīvākā dabas forma. Džungļi ir nekontrolējams spēks, kas seko Visuma likumiem un nepieņem nekādu abstrakciju, kas veido cilvēku. Domāju, ka šeit, Vācijas ziemeļos, tas spēj atstāt īpašu iespaidu," uzskata režisors.

Kornēls Mundruco turpina: "Tanheizers piedzīvo pusmūža krīzi. Viņu nodarbina jautājums – kas īsti ir dzīve un vai joprojām ir vērts tajā kaut ko mainīt. Varonim nu jau pietiek ar džungļiem, un viņš pamet šo šķietami idillisko pasauli. Destrukcija, ko izraisa Tanheizers, ir sava veida pašdziedināšanās procesa sākums. Viņam ir jāsaskaras ar saviem dēmoniem un traumām. Otrajā cēlienā mēs nonākam cilvēka radītā pasaulē – Vartburgas pils lielajā zālē, kur notiek dziedoņu sacensības. Pirmā un otrā cēliena pasaules sadursme rada dramatisku spriedzi, un Tanheizers ir daļa no šīs cīņas. Viņš ir neirotisks, izdedzis, nomākts cilvēks, kurš dodas ceļā, lai piepildītu savu likteni un attīrītu sevi, bet visur aiz sevis atstāj līķus. Otrajā cēlienā mēs sastopam neciešamu vīrieti, kurš nepārtraukti provocē apkārtējos un kliedz. Galu galā viņš tiek padzīts no šīs sabiedrības. Tanheizeram ir kareivīgs raksturs, viņš nepakļaujas sociālajām normām, neievēro noteikumus. Dziedoņu sacensībās viņš var pārtraukt kāda cita dziesmu un sākt dziedāt savu. Mēs vērojam situācijas, kas parāda, ko mākslinieks drīkst un ko nedrīkst darīt, cik tālu viņš var iet un kurā brīdī robeža tiek pārkāpta. Tanheizeram ir sajūta, ka viņš ir izredzēts un spēj darīt to, ko nespēj citi. Tas ir jautājums par to, cik tālu sniedzas mana brīvība un kad tā ierobežo citu cilvēku brīvību. Tā ir gan sacelšanās pret hierarhiju, gan jaunas hierarhijas izveide. Arī mūsdienās radošo procesu joprojām ietekmē hierarhija, cilvēku sajūta, ka viņi ir izredzēti, un domāšana varas kategorijās. Tas viss mākslā ir klātesošs. Šajā izrādē mēs mēģinām pret to izturēties kritiski."

Pret konjunktūru

Tanheizeram nekur nav miera, un šo stāvokli lieliski nospēlē titullomas atveidotājs vācu varoņtenors Klauss Floriāns Fogts. Viņš ir izrādes emocionālais centrs. Klauss Floriāns Fogts ir viens no izcilākajiem stāstniekiem Vāgnera mūzikā, viņa tembrs ir gaismas, gaišuma un skaistuma piepildīts. Viņa balsī ar mums runā pats Vāgners – gan Baireitas festivālā, gan labākajos teātros pasaulē. Mākslinieka repertuāru drīzumā papildinās Zīgfrīds Nībelunga gredzena jauniestudējumā Cīrihes operā, un viņš gatavojas debijai Tristana partijā. Klauss Floriāns Fogts ideāli iemieso Tanheizera garu un atklāj viņu kā varoni, kuram ir sveša jebkāda konjunktūra un kurš ir gatavs nostāties pret sistēmu, peldēt pret straumi, pacelties virs ikdienišķības un noraidīt sabiedrības liekulību, pat apzinoties, ka sekas būs nāvējošas. Var saprast Elizabeti, kura pašaizliedzīgi mīl un drosmīgi aizstāv Tanheizeru, – amerikāņu soprāna Dženiferes Holovejas atveidotā Elizabete šajā izrādē ir spēcīgāka un aktīvāka nekā parasti. Viņa ir impulsīva emancipēta sieviete, kura ir gatava rīkoties. Džungļu kopienas valdnieces Veneras šarmu vokāli un aktieriski izstaro vācu mecosoprāns Tanja Ariane Baumgartnere.

Visaugstāko meistarību demonstrē izteiksmīgais vācu bass Georgs Cepenfelds Tīringenes landgrāfa Hermaņa lomā un vācu baritons Kristofs Pols, kurš Volframa fon Ešenbaha partiju dzied ar vīrišķīgu maigumu un intimitāti, niansēti un izjusti. Solistu ansamblis ir vienreizējs – visi dziedātāji pārliecina ar savu skatuvisko klātbūtni, Vāgnera stila izpratni un pasniedz tekstu tā, ka ir saprotams ikviens vārds.

Izrāde beidzas džungļos, bet tie jau ir pavisam citādi džungļi – ne tādi, kādos ienācām četras stundas agrāk. Zaļums ir kļuvis indīgs un atgādina skatu no filmas Matrikss. Šeit viss ir saindēts un toksisks, valda destrukcija, pamestība un aizmirstība. "Lai gan mēs redzam neveiksmi visos līmeņos, Vāgners secina, ka tomēr ir iespēja sākt no jauna. Tanheizers sasniedz nulles punktu un var sākt dzīvi no jauna. Mēs piedzīvojam krišanas apoteozi, kurā ir jauns sākums. Tas viss ir ļoti aktuāli: mūsu pasaule tiek pārmērīgi regulēta, un mūsu kopējā vēlme atbrīvoties un kaut ko mainīt ir ļoti spēcīga. Mūsu laiku raksturo sava veida mesiāniskas gaidas. Vāgnera agrīnajiem darbiem, kuros izteiktas šīs neticamās ilgas, šodien ir liela rezonanse," apgalvo režisors Kornēls Mundruco.

Jau drīz viņš kopā ar Moniku Pormali un savu radošo komandu iestudēs vēl vienu Vāgnera darbu – 3. decembrī Bavārijas Valsts operā Minhenē notiks Loengrīna pirmizrāde, ko diriģēs Fransuā Ksavjē Rots. Titullomu atveidos Klauss Floriāns Fogts. Tas būs kopražojums ar Šanhajas Lielo teātri. Jācer, ka režisors būs klāt savas izrādes mēģinājumos un visu iecerēto novedīs līdz galam pats.

***

Viņš aiz sevis atstāj sāpes, ilgas un ciešanas. Scenogrāfe Monika Pormale par Tanheizeru

"Attēlot dabas fragmentu uz skatuves nav vienkārši, jo mēs ļoti labi saprotam, ka tas ir mākslīgs. Ar interjeriem ir daudz vienkāršāk," saka Monika Pormale

Ko nozīmē iestudēt Vāgneru vienā no lielajiem Vācijas teātriem?

Mūsu radošajai komandai – režisoram, kostīmu māksliniecei un man – šī ir pirmā Vāgnera opera. Tā ir liela atbildība iestudēt Vāgneru Vācijā, interpretāciju ir bezgalīgi daudz. Tanheizers ir vērienīgs darbs. Trīs cēlieni, divi starpbrīži. Liels koris. Dažādas darbības vietas. Tas liek domāt pavisam citās vizuālajās kategorijās, kas atšķiras no pusotru stundu ilgas mūsdienu operas ar astoņiem dziedātājiem. (Iepriekšējais Kornēla Mundruco un Monikas Pormales kopdarbs bija ungāru komponista Pētera Etveša operas Bezmiegs pasaules pirmizrāde Berlīnes Valsts operā Unter den Linden un Ženēvas Lielajā teātrī 2021./2022. gada sezonā – J. J.)

Kā radās ideja par džungļiem, mežonīgās vides un civilizācijas pretnostatīšanu izrādē?

Pirmā cēliena darbība risinās dievietes Veneras kalnā. Tas ir nopietns uzdevums – kā parādīt baudas, izvirtības, ķermeniskuma, seksualitātes pasauli. Citos iestudējumos ir bijuši gan dejotāji, gan kaili ķermeņi – attēlojumu ir ļoti daudz, un tie ir dažādi. Jutām, ka nevaram to pārspēt, un nebija arī tādas vēlmes. Darba procesā, kas ilga pusotru gadu, nonācām pie strikta dalījuma, kas iemieso mūsdienu cilvēka dilemmas. Džungļi ir pirmatnēja, mežonīga vide, kurā cilvēks ir spiests pakļauties dabas likumiem, bet, arī tiem pakļaujoties un tos respektējot, viņš ļoti labi tur var iederēties, justies brīvi un būt harmonijā ar sevi. Savukārt otrajā cēlienā, kas notiek pilī, viss ir cilvēka kontrolēts, tā ir cilvēka radīta vide, arhitektūra, uzvedības normas.

Tanheizers un Venera ir izveidojuši un pārvalda komūnu, kas dzīvo džungļos. Tur ir neskaitāmi cilvēki, vienus mēs redzam skaidrāk, citi ir tikai fonā, starp augiem. Mēs nestāstām viņu stāstus, neskaidrojam Veneras un Tanheizera attiecības ar viņiem, bet dodam nojausmu, ka tā ir cilvēku kopiena, kas ir izdarījusi savu izvēli un dzīvo prom no pasaules. Tur ir daudz bērnu, jaunas sievietes stāvoklī, tur nedaudz valda 60. gadu noskaņa. Es negribētu teikt, ka tā ir hipiju komūna, bet tāda, kurā valda brīva dzīve, mīlestība un attiecības. Cilvēki norobežojas no likumiem un kārtības, kas valda citur, no priekšstatiem par to, kā būtu pareizi jādzīvo un jārīkojas.

Vai jums bija konkrētas vizuālās atsauces, veidojot džungļu skatu?

Man ir vācu fotogrāfa Olafa Oto Bekera grāmata Lasot ainavu/Reading the Landscape, kurā ir iemūžināti Malaizijas un Indonēzijas džungļi. Es labāk zinu, kā izskatās priežu mežs pie jūras, jo pati neesmu bijusi nevienā ekspedīcijā džungļos, bet tādas mākslinieciski augstvērtīgas fotogrāfijas palīdz saprast šīs vides specifiku. Kad pētīju džungļu fotogrāfijas, man iekrita acīs, ka tur visu laiku ir tāds krēslainums – koki, augi, tāds blīvums... Tikai spēcīgi saules stari izlaužas cauri biezoknim. Šo krēslainumu mēģinājām uzburt uz skatuves – tā, ka dziedātājus tur gandrīz neredz, par to mums bija lielas diskusijas. Ir jūtams smagums, mitrums, karstums, lipīgums.

Džungļi ir kā realitātes fragments, es to mēģināju reālistiski attēlot, izgriezt gabaliņu no tropu mežiem. Kad Tanheizers tiek vaļā no Veneras valstības, viņš nonāk ielejā, tālumā ir redzama pils. Libretā ir aprakstīta saules gaisma un plašums, kas ir absolūti pretējs džungļu noskaņai. Arī Etveša operas Bezmiegs sakarā esmu minējusi, ka attēlot dabas fragmentu uz skatuves nav vienkārši, jo mēs ļoti labi saprotam, ka tas ir mākslīgs. Ar interjeriem ir daudz vienkāršāk. Pirmā cēliena otrajā daļā uz skatuves ir akmeņu krāvums, tas ir kraujas fragments – nav redzams, vai aiz tā kaut kas notiek. Iespējams, tur kaut kas tiek slēpts. Mistiska sajūta.

Izrādei ir apļa kompozīcija – sākam džungļos un beigās atkal tajos nonākam. Arī kalna fragments tiek izspēlēts divas reizes – vispirms kā darbības vieta, kur, atgriežoties no medībām, landgrāfs Hermanis un viņa bruņinieki dziedoņi atrod Tanheizeru. Trešajā cēlienā kalnam ir laika ritējuma metafora. Elizabete gaida Tanheizeru atgriežamies no Romas, īstenībā šis posms nav pārāk ilgs – no pavasara līdz rudenim –, bet man gribējās parādīt Elizabetes ilgas. Viņas gaidīšana ir tik milzīga, pārdzīvojumi tik spēcīgi, ka akmeņi jau ir nosūnojuši. Elizabetes iekšējais gaidīšanas laiks šķiet mūžīgs. Mainās arī džungļi – sākumā tie ir pilni ar dzīvību un cilvēkiem, beigās viss, kas tur ir bijis, ir sagruvis, sapuvis, sabrucis, un tur arī vairs nekā nav. Tanheizers atkal nonāk džungļos, domādams, ka viņš atgriezīsies iepriekšējā vietā, kādu to atceras, bet divreiz vienā upē nevar iekāpt – arī šo vietu ir skārusi iznīcība. Tanheizers atgriežas pilnīgi sagrautā vidē. Beigās džungļi iegūst pavisam citu jēgu.

Visur, kur ir Tanheizers, – tur ir iznīcība. Kāpēc?

Man personīgi par to ir šis stāsts – par sevis meklējumiem, kas saistās ar neizlēmību, šaubīšanos, nespēju uzņemties atbildību. Tanheizers izvēlas aiziet no tuviem cilvēkiem, kuriem viņš ir svarīgs. Aizejot viņš atstāj sāpes un ilgas. Tanheizeram šķiet, ka kaut kur citur ir labāk. Sevis meklējumu procesā viņš aiz sevis atstāj ciešanas, jo viņš apkārtējiem tomēr dod cerību. Gan Elizabetei, gan Venerai ar viņu izveidojusies stipra emocionālā saikne. Tanheizera brīvības alkas vilina cilvēkus, bet tur, kur viņš ir bijis, pēc tam nekas vairs nepaliek. Tikai sāpes un ciešanas.

Tanheizers
Diriģents Kents Nagano, režisori Kornēls Mundruco un Kerolaina Stontone
Hamburgas Valsts operā 26. maijā, 5. jūnijā, 2023. gada 7., 10., 14., 21. maijā 
www.staatsoper-hamburg.de

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja