Ja jūs grasāties doties uz viesībām, kurās gaidāma runāšana par mākslu, vispirms noteikti izlasiet Frančesko Bonami grāmatu Arī es tā mācētu! Nu tā pieejama arī latviešu valodā. Viesībās noteikti kāds pieminēs Marku Rotko vai Aiju Zariņu, bet kāds cits noteikti nošņāks frāzi, kas likta Bonami grāmatas virsrakstā. Tad būs jūsu iespēja iebilst – ar argumentiem, kas aizlienēti no Bonami, norādot, ka kurš katrs tā nemācētu vis, – un nostiprināt savu kā rūdīta intelektuāļa statusu.
Pārlieku patērnieciski
Ironiski, ka grāmatas autors Frančesko Bonami, plaši pazīstams itāļu kurators ar garu panākumu šlepi, bija pats galvenais 50. Venēcijas biennālē 2003. gadā. Toreiz Latvija nolēma šajā globālajā mākslas parādē nepiedalīties, jo toreizējā kultūras ministre Inguna Rībena "nesaprata" mākslinieku grupas F5 ideju nodot asinis, pārstrādāt tās granulās un izbarot baložiem. Vai ministre teica, ka arī viņa tā mācētu, drošu ziņu nav, bet ierosinājums vietā izstādīt īstu mākslu – vecmeistara Eduarda Kalniņa gleznas – izskanēja gan. Šis gadījums rāda, ka izglītojošu tekstu par laikmetīgo mākslu nekad nevar būt par daudz, reizēm tie varētu būt pat izšķiroši. Bonami īso eseju apkopojums no citiem atšķiras ar to, ka ir ļoti ierosinošs, – Bonami nevis iedveš lasītājam mazvērtības sajūtu ar spriedelējumiem, kas balstīti plašākai auditorijai nezināmu autoru citātos, bet jau ievadā apgalvo, ka "nevajag būt lietpratējam, lai izbaudītu mākslas darbu, – pietiek ar atvērtu prātu" (7. lpp.).
Nevaru noslēpt skeptisko attieksmi pret šo grāmatu, pareizāk – veidu, kādā tās autors runā par mākslu. Jau pirmajās rindkopās to salīdzinot ar ēdienu un arī turpmāk uzsverot baudas jeb hēdonisko aspektu mākslas uztverē, kas man šķiet pārlieku patērniecisks. Jo mākslai atšķirībā no ēdiena ne vienmēr ir jābūt garšīgai, un mākslai nav recepšu! Tomēr jāatzīst, ka grāmatiņa ir adresēta tieši patērētājiem, tāpēc saprotama varētu būt autora vēlme runāt viņiem saprotamā valodā, lai arī tā neglābjami nivelējot mākslas ainu līdz slavenībām, skandāliem, veiksmīgām karjerām un cenām. Bet tieši to taču patērētāji vēlas, pievēršot uzmanību virsrakstiem dzeltenajā presē un glancētajos žurnālos, kas vēsta par kārtējām provokācijām un izsoļu rekordiem? Protams, Bonami ir ārkārtīgi erudīts un talantīgs kurators, tāpēc viņa attieksme pret mākslas tirgu ir divdabīga – ik pa brīdim atbilstoši itāļu kreisajām intelektuāļu tradīcijām viņš tam velta ironiskus komentārus, tomēr saprotams, ka pats piedalās mākslinieku – zvaigžņu slavas ražošanā, arī ar šo grāmatu.
Kaismīgs mākslinieku advokāts
Autora stāstījums ir raits un aizraujošs, viņa iecienītais paņēmiens ir salīdzināt visu ko un nonākt līdz paradoksāliem secinājumiem. Neliels ieskats nodaļu pirmajās rindkopās: Marsels Dišāns nosaukts par "provocējošās un kaitinošās mākslas Mikelandželo", bet Jozefs Boiss un Endijs Vorhols – par viņa dēliem (27. lpp.). Seko apgalvojums, ka "Dišāns neapšaubāmi bija slaists, bet arī Lučo Fontāna ar spēku taupīšanu nejokoja" (32. lpp.), "Rihters dzīvi uzlūko zināmā mērā distancēti, turpretī Anišs Kapūrs izmanto mākslu kā milzīgu putekļsūcēju" (51. lpp.), "…turpretī fotogrāfam Robertam Meipltorpam labāk patīk radīt tēlus, kas izraisa vēlmi tos apčamdīt" (54. lpp. ), un tādā garā uz priekšu! Autoram par godu gan jāteic, ka viņš vienmēr ir kaismīgs mākslinieku advokāts. Vismaz, kamēr ir runa par vispāratzītām slavenībām. Tonis mainās, iesaistoties diskusijā par itāļu mākslas autoritātēm, kas ne visas ir tik globāli atzītas, – attieksme kļūst personiskāka, pat aizrādot: "Pomodoro, tu mums tiešām esi piegriezies!" (117. lpp.)
Varbūt Bonami attiecības ar savējiem ir tieši tās, kas iezīmē alternatīvu ceļu pie laikmetīgās mākslas – nevis baudot attālinātu zvaigžņu karjeras (vai kādam mūsdienās būtu ilūzijas, kā tās top?), bet novērtējot talantus sev līdzās, saskaroties ar radošo procesu personiski, varbūt pašam izmēģinot spēkus vismaz līdzdalības projektos un tādā veidā nonākot līdz, iespējams, pat dziļākiem secinājumiem par savas varēšanas saprašanu.