Režisora Aika Karapetjana un dramaturģes Justīnes Kļavas iepriekšējais kopdarbs Jaunajā Rīgas teātrī Fēlikss, Anatolijs un Ilona (2023) ir komēdija, kas apzināti izaicina un cenšas būt politnekorekta, īpaši ņemot vērā, ka darbība notiek Latvijā. Jaunākais tandēma projekts JRT – Pēdējā maltīte – nav mazāk politnekorekts, taču tā darbība risinās Francijā. Tātad, no vienas puses, varam attraukt, ka tas nav pie mums, tie neesam mēs", no otras – stāsts faktiski ir par jebkuru varas eliti, kas izkurtējusi no iekšpuses.
"Šī izrāde ir pārspīlēta, satīriska komēdija ar absurda elementiem," programmiņā norāda režisors. Savukārt dramaturģe brīdina, ka "reāli personāži un dzīves fakti savijas ar fantāziju". To, ka uz skatuves redzamie tēli nav gluži dokumentāli, varam apstiprināt, programmiņā izlasot galveno varoņu īsto biogrāfiju. Tādējādi veidojas interesants mikslis – tēliem it kā ir precīzi vai transformēti, tomēr atpazīstami reālu personu vārdi un uzvārdi, vienlaikus viņu rīcība konkrētajos apstākļos ir pilnīga fikcija, jo mēs tur klāt nebijām. Un Justīne Kļava ar Aiku Karapetjanu ne tik.
Nelegālais putniņš
Reālais Francijas eksprezidents Fransuā Miterāns ir miris 1996. gada 8. janvārī 79 gadu vecumā, un pēdējā maltīte ar ģimenes locekļiem un pietuvinātiem cilvēkiem patiešām ir notikusi, tāpat kā dokumentāli apstiprināts ir fakts, ka ēdienkartē bija iekļautas dārza stērstes – 15 līdz 17 centimetru gari un 18 līdz 30 gramu smagi putni, kas, ja uzticamies interneta avotiem, atrodami arī šur tur Latvijā, tikai pie mums tos diez vai kāds mēģina ēst. Justīnes Kļavas lugā stērstes vienlaikus ir reāli, nogalināti un sarežģīti pagatavoti putni, kontrabanda, jo tos pirkt un pārdot ir aizliegts, tādējādi stērstes kļūst par varas elites visatļautības simbolu – labi zinot, ka to darīt nedrīkst, Miterāns pēdējā maltītē vēlas tieši šos putnus, un viņam tie arī tiek sagādāti. Stērstu ēšana kļūst par liekulības simbolu, jo tradīcija prasa apklāt galvu ar audumu, "lai Dievs neredz", atsaucoties uz priekšstatu, ka stērstēm piemīt dvēsele, tie ir gandrīz vai svēti putni un tieši tāpēc tos nedrīkst ēst.
Ainā, kurā notiek šī maltītes sadaļa, tradīcijai nepakļaujas vienīgi ebreju baņķieris Rotšilds (prototips ir kādreizējais Francijas Sociālistiskās partijas pirmais sekretārs baņķieris Anrī Emanuelli). Stērstu ēšanas laikā telpā sāk raustīties elektrība, un uz īsu mirkli var iešauties doma, ka izrādes autori tiešām ir nolēmuši uzsūtīt grēciniekiem augstāko spēku sodu. Taču nē, gaisma atjaunojas, un dzīres turpinās.
Aizsargājamu putnu ēšana gan nav vienīgais un smagākais nodarījums, kurā ir iespējams vainot sanākušo kompāniju. Viena no svarīgākajām un groteskākajām figūrām ir Miterāna vecākais dēls Žans Kristofs, kurš ir iejaukts ieroču tirdzniecības skandālā un, kā apgalvo luga, no cietuma izpestīts, izmantojot viņa mātes vadītā labdarības fonda līdzekļus. Tīras rokas no klātesošajiem pārnestā nozīmē ir tikai pavāram Sebastianam – izdomātam tēlam, kurš pasniedzis maltīti dienu iepriekš un palikt ilgāk nav plānojis. Viņa taktika ir izlikties par kurlu un aklu (kas cits atliek, ja esi nokļuvis vietā, par kuras atrašanos tev nav ne jausmas, un esi atkarīgs no namatēvu labvēlības, lai vispār tiktu mājās), tomēr ir brīži, kad Sebastians izpļāpājas, ka šo to pagātnē redzējis tomēr ir un atceras gluži labi.
Vētras acī
Pēdējā maltīte sākas diezgan jautri un tādā garā rit visu pirmo cēlienu, savukārt dramaturģe pakāpeniski iezīmē jau tā nomaļā un pusslepenā nama izolāciju no ārpasaules sniega vētras dēļ, kas varētu kļūt par pastiprinošu fonu arī trillerim, bet līdz tam nenonāk. Pamazām virtuvē, kurā notiek strīds par plānoto ēdienkarti, mēs iepazīstam visus vakariņu viesus, kaut kur blakustelpā guļ Fransuā Miterāns. Mārtiņa Vilkārša eleganti askētiskais vides iekārtojums ar liftu telpas sānos (darbība notiek divus līmeņus zem zemes) ļauj koncentrēt uzmanību lugas norisēm. Kristīnes Pasternakas ietērptie aktieri ar Ilzes Trumpes gādību ir pārvērsti ekscentriskos personāžos. Ieraugot Miterāna dēlu, nācās pārliecināties programmiņā, vai šis drīzāk Jēkabam Nīmanim līdzīgais cilvēks tiešām ir Toms Harjo. Prototipu fotogrāfijas izrādes programmiņā apstiprina, ka dažiem uz skatuves redzamajiem tēliem ir zināma portretiska līdzība ar nosacītajiem oriģināliem, citiem – ne pārāk.
Pirmais cēliens atspoguļo sagatavošanos centrālajam notikumam, savstarpējos kašķus, izgaismojot arī rakstura iezīmes. Ritvara Logina atveidotais šefpavārs apzinās savu vietu, tomēr spēj iebilst, ja notiekošais iet pret viņa pārliecību. Taču, nebūdams gan tīrs strādniecības pārstāvis, viņš tomēr ir uz nepārprotami zemāka hierarhijas pakāpiena, lai arī ap viņu ir Sociālistiskās partijas biedri. Plaisa starp teorētisko partijas kursu un reālo peldēšanos privilēģiju siltajos ūdeņos ir viena no izrādes pamattēmām. Citiem vārdiem – liekulība. Izrādes, kuras atmasko blēžus un liekuļus, neglābjami kādā brīdī kļūst didaktiskas, taču konkrētajā gadījumā to uzreiz nejūt, jo gribas izbaudīt aktieru atradumus tēlu raksturos. Toms Harjo ir neapšaubāmi jaunāks nekā viņa tēla prototips konkrēto vakariņu laikā, taču kā turīga tētiņa dēliņš deģenerāts Žans Kristofs ir viens no spilgtākajiem šajā personāžu galerijā. Raksturloma ļāvusi aktierim beidzot atraisīties bezmaz līdz huligānismam labā nozīmē, vienlaikus ir neomulīgi apzināties, ka šāds cilvēks tiešām pilnā nopietnībā ir darbojies politikā un vēlējies sasniegt karjeras virsotnes.
Pārāk tālu no iepriekš spēlētiem tēliem nav ļauts aiziet Baibai Brokai Miterāna sievas un Gunai Zariņai eksaltētās ārstes Odilles Marī Žakobas lomā. Tomēr uz aktrisēm ir interesanti skatīties, īpaši, kad saplaisā šķietami gurdenā Miterāna kundzes ārējā čaula un parādās plēsoņas ilkņi, un kad ārste, kura balstās zinātnē, kaismīgi aicina neēst stērstes ezoterisku apsvērumu dēļ. Pragmatisku un šarmantu bezprincipu baņķieri eleganti zīmē Kaspars Znotiņš, savukārt Elitas Kļaviņas Monika Langa ir šķietami vieglprātīga, tomēr naudas sagādes jomā mērķtiecīga un pat uz pazemojumiem gatava kultūras darbiniece. Kā raksturs, varbūt ne gluži līdz galam nospēlēts, interesanta ir Miterāna meita Mazarīna Agates Kristas atveidojumā. Ierodoties namā, kura atrašanās vieta ir noslēpums, piemēram, pavāram, viņa kādu brīdi runā tekstus, kas liecina par sirdsapziņas un ideālu klātbūtni, tomēr arvien vairāk rodas sajūta, ka tās ir tikai frāzes. Maltītes sākumā paudusi sašutumu par neapēstajām austerēm, kuras vajadzētu atdot trūcīgajiem, Mazarīna bez jebkādiem iebildumiem piedalās kontrabandas putniņu notiesāšanā un nebūt neaizstāv ārsti, kad tā nonāk Miterāna nežēlastībā. Nekāda staigājošā sirds apziņa no viņas tomēr nesanāk, lai gan tēvam šķiet, ka tieši ārlaulības meita vienīgā ir saglabājusi godīgumu.
Kamēr viņš mirst
Izrādes otrais cēliens, kas notiek ar paklājiem izklātā viesistabā pie balti klāta vakariņu galda, noskaņas ziņā mainās, jo galda un izrādes centrā parādās Viļa Daudziņa spoži nospēlētais Fransuā Miterāns. Telpas kompozīcija necenšas dot tiešas atsauces uz Svēto vakarēdienu kā zināmā mērā parodijas objektu, jo ap galdu nesēž vis svētie un centrā nebūt nav Dieva dēls, lai kā viņam patiktu tā justies, un tomēr neatstāj sajūta, ka izrādes veidotāji šo alūziju ir paturējuši prātā. Aktieris nevainojami tiek galā ar sarežģīto uzdevumu saglabāt slimības apgrūtināto runas manieri un tomēr pateikt būtiskāko tekstu lugā. Saskarsmē ar neizbēgami mirstošo ģimenes galvu izgaismojas arī pārējo klātesošo patiesie nolūki un vēlme pēdējā brīdī izsist sev kādu labumu.
Vilis Daudziņš parāda sava varoņa traģiku – pasaules acīs būdams izcils politiķis un arī pats sevi par tādu uzskatīdams, viņš tuvāko cilvēku lokā redz tikai savtību, liekulību un brīžiem neslēptu stulbumu. Un tā ir viņa paša vaina. Miterāns nav eņģelis, viņu neinteresē, ka pēdējā maltīte savā būtībā ir likumpārkāpums, jo dzīve ir galā un ne jau viņš izjutīs sekas, ja nodarījums atklāsies. Nevar noliegt ilgajā politiskajā darbībā sasniegtos panākumus, bet nevar noliegt arī kļūdas.
Stāsts, kas ir sācies omulīgi un jautri, kļūst ne tikai skumjš, bet kaut kādā ziņā pat derdzīgs, bet tā tam ir jābūt. Cilvēki ir labi iekārtojušies un nav gatavi no savām pozīcijām atteikties, taču pārmaiņas neizbēgami būs. Vecā pasaule mainās. Un te izrādes aktualitāte iziet ārpus 90. gadu rāmjiem un uzrunā skatītāju tieši. Jā, tas nav nekas tāds, ko mēs nezinām, un vien laikus tas ir tas, ar ko mēs gadiem esam samierinājušies. Nekas jau nemainīsies arī pēc šīs izrādes, kuras pirmizrādi ap meklēja vismaz divi bijušie Latvijas prezidenti.
Izrādes fināls ir izkāpināts līdz absurdam, kas dramaturģei ir izrādījies vieglākais veids, kā šo stāstu savilkt kopā. Uzticamie radinieki un līdzgaitnieki atstāj mirstošo sirmgalvi un viņa nelikumīgo meitu pavāra sabiedrībā. Kurp viņi dodas, vai un kad atgriezīsies? Nika Ciprusa gaismu partitūrā fināla akcents ir staru kūlis uz Miterāna meitu. Bet mēs taču zinām, ka viņa nav Žanna d’Arka un uz sacelšanos nevienu neiedvesmos.
Pēdējā maltīte
JRT Jaunajā zālē 26., 27., 29., 30.III, 11.–13. IV plkst. 19
Biļetes pārdotas