Š. Š. saskaņas fenomens. Recenzija par LNSO, Vestarda Šimkus un Karela Marka Šišona koncertiem

Vispirms Rīgā, kur Lielajā ģildē šī abu mākslinieku un LNSO programma skanēja 21. oktobra vakarā. Pēc tam Ventspilī Jūras vārtos, kur minēto programmu atkārtoja nākamajā dienā. Simfonisko koncertu mīļotāji pēdējos trijos gados jau ielāgojuši, ka biļetes uz LNSO galvenā diriģenta Karela Marka Šišona diriģētajiem koncertiem jāgādā laikus. Tiesa, bešā palicējiem bija iespēja Rīgas koncertu klausīties Radio Klasika. Tas nozīmē arī to, ka šis mirklis ir virtuāli saglabāts un iemūžināts.Jau LNSO pagājušās sezonas noslēguma koncerts pārliecināja, ka, spītējot robežām, kuras mākslinieciskajā domāšanā mēdz novilkt paaudžu un skolu atšķirības, K. M. Šišons un Vestards Šimkus ir domubiedri, kuru starpā valda īpaša saskaņa. Uz viena viļņa toreiz izskanēja Ludviga van Bēthovena 3. klavierkoncerts, un laikam tieši caur Bēthovena mūzikas prizmu ir jāprecizē diriģenta un pianista radošās ķīmijas formula, kura līdz šim fokusējusies trijstūrī Šimkus - Šišons - Bēthovens. Šoreiz kārta bija 4. klavierkoncertam, kurš abiem mūziķiem ir īpaši iemīļots klasiķa opuss.Klausoties kopīgajā lasījumā, it īpaši - dziļi klavierkoncerta lēnās, 2. daļas (Andante con moto) personiskajā, romantiskajā «liriskā varoņa» pasaulē, kura rāmi liek pretī dzīves īstenībai skaistu un skumīgu sapni, nudien, gribas izsaukties līdzīgi ievērojamam romantisma komponistam un publicistam Robertam Šūmanim, kurš 26 gadu vecumā, pirmoreiz noklausījies šo darbu, rakstīja: «Es nekustīgi sēžu, šķiet, ka pat vairs neelpoju.» Nevis bēthoveniskais vēriens (kāds arī šeit atgriežas koncerta finālā), bet gan cilvēka individualitātes savpatnā iekšējā pasaule ir šā koncerta un tā interpretācijas fokusā.Šišons, pievaldīdams paša temperamentu un orķestra spēku, ļāva Vestardam Šimkum brīvību, smalki reaģējot uz solista intonāciju, izceļot brīnišķīgo pianistisko toni un līdzeno plūdumu, bet citviet (1. un 3. daļā) - neierobežojot pianista impulsivitāti un idejas atskaņojuma gaitā. Nākamajā vakarā pie Ventspils Steinway koncertflīģeļa pianists atvērās mūzikai vēl brīvāk - to apliecināja arī romantiski saldās Fēliksa Blūmenfelda prelūdijas kreisajai rokai līdzenais caurviju melodijas rits.Šī programma ar Bēthovena, Fēliksa Mendelszona un Džoakīno Rosīni darbiem LNSO nāca pilnīgam kontrastam pēc nesenā mūsdienu mūzikas koncerta festivālā Arēna. Spēcīgi uzrunāja detaļās perfekti izstrādātā un neparasti dzīvā muzikālajā intonācijā Šišona vadībā nospēlētā Bēthovena uvertīra Koriolans.Gandrīz kinematogrāfisku skaņu tēlainību bija ieguvusi populārā Dž. Rosīni uvertīra operai Vilhelms Tells - košs, sulīgiem kontrastiem un notikumiem bagāts stāsts ar lielisku Diānas Ozoliņas čella solo, visu zemo stīgu instrumentu sniegumu un žilbinošu pūtēju sniegumu! Atminēta arī Fēliksa Mendelszona 4. Itāļu simfonijas mīkla, kuras galvenās lamatas, manuprāt, ir - kā saistoši un interesanti pasniegt mūziku, kurai trūkst īsti zīmīgas tēmas. Risinājums atrasts orķestra instrumentu saspēles, faktūru, polifonijas izgaršošanā pēc receptes: akurāti un precīzi, bet ar lielu muzicētprieku. Negarlaikoja pat menuets, savukārt fināla ugunīgā saltarella Presto tempā akumulēja tādu enerģiju, ka tā pat varētu koncertu beigt.