Neticami, ka izrāde, kurā kā Šekspīra traģēdijā notiek piecas nāves, no kurām četras ir slepkavības, var būt tik skaista. Atzīšos, ka Nobela un Bukera prēmijas laureātes poļu rakstnieces Olgas Tokarčukas romāns Stum savu arklu pār mirušo kauliem ir mans pēdējā laika jaudīgākais literārais piedzīvojums un tā galvenā varone – padzīvojusī angļu valodas skolotāja un vasarnīcu pieskatītāja mazā poļu ciematā Janīna Dušejko – man ir kļuvusi par intriģējošāko varoni XXI gadsimta literatūrā.
Maģiskā skatuve
Apbrīnojamā kārtā melanholiskā un metafiziskā Olgas Tokarčukas grāmata sīriešu un nīderlandiešu režisores Olas Mafālani izrādē Dzen savu arklu pār mirušo kauliem Dailes teātrī gandrīz neko nav zaudējusi. Tikai ieguvusi mistērijas vaibstus un vēl vienu metaforiskās tēlainības slāni, kuru tai piešķir starptautiski strādājošā dizainera Germana Ermiča scenogrāfija un tērpu mākslinieku dueta Mareunrol’s (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) kostīmi, kā arī Krista Auznieka pārpasaulīgā mūzika un Aleksa Broka komplicētā gaismu partitūra…
Nākot uz izrādi, visvairāk bažījos par to, kā uz skatuves tiks pārcelts mežs, kam romānā nav mazāka nozīme kā Sapnī vasaras naktī. Germana Ermiča skaistā, maigi bārkšainā scenogrāfija šo pārcēlumu paveic ļoti stilizēti, abstrahēti un skaisti (apzinos, ka jau otro reizi lietoju šo it kā banālo apzīmētāju). Bārkstis puslokā ieskauj Janīnas istabu un norobežo dibenplānā mežu. Šajā pašā puslokā vienu brīdi, kad mednieku nāves sāk vairoties aritmētiskā progresijā un Janīna aizvien kaislīgāk proponē savu teoriju, ka tie ir dzīvnieki, kas soda medniekus, sāk līt lietus. Tas līst nepārtraukti gandrīz visu otro cēlienu, dažbrīd pat aizlejot kādu mikrofonu. Un tad vienu brīdi – neteikšu, kuru, jo tiešām negribu spoilerēt, – pretī lietum tādā pašā puslokā no apakšas izlaužas uguns. Tas ir maģisks mirklis, kurā kulminē darbība.
Germans Ermičs izrādes darbību ir paplašinājis arī abpus skatuvei – Dailes teātra kulisēs abpus pirmajām skatītāju rindām, kurās parasti izsēdina "savējos", šoreiz ir divas virtuves telpas, kurās rosās Jura Bartkeviča Ērmulis un no kurām nāk kārdinošas smaržas, arī tādas, ko veģetāriete Janīna noteikti neakceptētu.
Viņpasaules ziedi
Izrādes kostīmi darbojas vairākās laiktelpas dimensijās: ikdienišķie, parastās realitātes kostīmi – te uzmanību pelna galvenās varones baltie mežģīņotie adījumi un zeķītes, ar kurām viņa manipulē izrādes laikā, – un paralēlās realitātes tērpi, tajā realitātē nonāk mirušie. Tie tiek ietērpti ziedošās kleitās un uzvalkos, ziedi viņus pārklāj no galvas līdz kājām, un visi mirušie, lai kādi neģēļi viņi būtu dzīves laikā, top skaisti. Mirušo meiteņu korim vēl ir savdabīgi drāšu vainagi, pārcēlušies no kādas Mareunrol’s kolekcijas. Viņas (un ierakstā arī Valsts akadēmiskais koris Latvija) dzied Krista Auznieka teju sakrālo mūziku, kurā atpazīstam arī latviešu tautasdziesmas.
Mirušās un vienlaikus ziedošās sievietes nav tikai režisores iegriba – romānā pie Janīnas sapņos nāk viņas mirusī māte un pavisam vēl jauna vecmāmiņa ar pirmskara laika somiņu. Māti izrādē, kuru redzēju, atveidoja Lidija Pupure (šajā lomā arī Olga Dreģe), un viņas galvenais uzdevums ir izstarot noslēpumainu, mīlošu gaismu. Vecmāmiņas lomā ir dziedātāja Beāte Zviedre, kuras skaņajā balsī dzirdam dziedājumu dažādos stilos, žanros un valodās visas izrādes garumā, tas piešķir papildu metafizisku gaisotni jau tā sirreālajai mirušo un dzīvo paralēlajai eksistencei.
Kopā ar Māti uz skatuves ir arī Vecvecmāmiņa – vēl pavisam bērns, kuras uzdevums ir bērna balsī nodziedāt noslēpumainu dziesmu. Šajā lomā dublējas Baņuta Perska un Rūta Blumberga. Un vēl ir astoņas koristes. Šis mīklainais koris, horeogrāfes Elīnas Gediņas iekustināts, līgani līgodamies, ik pa laikam pārstaigā skatuvi, uzņemdams savās rindās arī ciematiņā noslepkavotos un ziedos ietērptos dažādu amatu medniekus.
Būtne ārpus vecuma
Izrādes centrā ir Čulpanas Hamatovas Janīna Dušejko, un ir aizkustinoši redzēt, cik atdevīgi viss pārējais ansamblis strādā "ap viņu", radot arī vēl pa kādai aktieriskai pērlei. Čulpana Hamatova sniedz augstas raudzes tēlojumu, ir nerimstoši klātesoša un ārkārtīgi harismātiska. Viņa izrādē netiek mākslīgi vecināta, lai gan, spriežot pēc biogrāfijas hronoloģijas, viņas varonei ir pāri sešdesmit, tāpēc viņas joprojām meitenīgā seja kopā ar sirmajiem matiem rada iespaidu, ka šī ir būtne ārpus vecuma un varbūt pat ārpus dzimuma.
Šajā ziņā galvenā varone Agņeškas Holandas filmā Zvēra pēdas/Spoor (2017) vairāk atbilst romāna burtam. Tomēr Čulpana Hamatova atbilst šī darba garam – jo galvenais Janīnā Dušejko, kas padara viņu par unikālu galveno varoni, ir oriģinālā domāšana, dvēseliskā saplūsme ar dzīvnieku pasauli. Romāna pastaigas pa mežu un zvēru pēdu pētīšanu izrādes brīnumainajā pasaulē aizstāj pašas Janīnas pārvērtības – aktrise te snaiksta galvu kā stirna, te ošņājas kā suns. Viņa nav atdalāma no dabas. Un viņa ir sieviete, turpretim nežēlīgie, dzīvniekus un arī Janīnas suņus nobendējušie mednieki ir vīrieši – visi kā viens mačo gariem, taukainiem matiem. Šāda binārā opozīcija vedinājusi Olgas Tokarčukas romāna recenzentus piedēvēt tam ekofeminismu. Šai definīcijai tas, bez šaubām, atbilst, tomēr, kā tas ir ar jebkuru izcili talantīgu darbu, tā neizsmeļ romāna būtību.
Liktenīgie vīrieši
Runājot par Janīnas dzimumu un vīriešiem romānā un izrādē, ir jāmin arī vairāki pozitīvie varoņi: Artūra Skrastiņa asredzīgais Dizio, kurš apsēsts ar XVIII gadsimta angļu dzejnieku Viljamu Bleiku (Artūrs Skrastiņš ir lielisks šajā lomā), Jura Bartkeviča lietišķais un gardi ēst gatavojošais, tik cilvēcīgais Janīnas kaimiņš Ērmulis, visbeidzot, Janīnas skaistā, romantiskā aizraušanās – Imanta Strada pret kukaiņiem un ceļā sastapto sievieti liriski noskaņotais entomologs Boross. Janīnas mīlas aina ar Borosu, viņiem viegli kā taureņiem lidojot pār mēbelēm, ir viena no skaistākajām mīlas ainām pēdējo gadu teātrī (starp citu, Boross, Dizio un Kaspara Dumbura mācītājs Čauksts vienīgie no vīriešiem nav apveltīti ar garām matu lēkšķēm). Tajā ir daudz vairāk romantikas, nekā šajās attiecībās ir romānā, kurā Janīna diezgan lietišķi ielaižas ar Borosu faktiski viņa profesijas un savas vientulības dēļ.
Janīnas draugu lokā ir arī humpalu pārdevēja, kuru galvenā varone nosaukusi par Labo Vēsti, ar retu ģenētisku pazīmi – viņai nav apmatojuma. Šo citplanētietei līdzīgo būtni ar atsvešinātības un vienlaikus ieinteresētības sakausējumu atveido Katrīna Griga. Katra mazākā loma ir ar nozīmi Janīnas Dušejko nāves un noslēpumu pilnajā ceļā – atmiņā paliek Kristīnes Nevarauskas aizlauztā un izmisusī Prezidenta sieva, kura tikai nostiprina Janīnu viņas liktenīgajos lēmumos. Savukārt Arturs Krūzkops policijas izmeklētāja Melnā Mēteļa lomā ārdās kā tāds viesulis, sastopot būtni, kurai svarīgāks par cilvēku likumu ir dabas klātbūšanas likums.
Mačo buķete
Un tad ir vesela mačo mednieku buķete: tie pamazām mirst cits pēc cita, un tos atveido Dailes teātra vīrišķīgo aktieru zieds. Andrim Bulim bez jau minētajām matu lēkšķēm Komandanta lomā pieaudzis arī vēders, un viņa nekaunīgā, vaļīgā iznešanās, ja godīgi, uzprasās pēc vardarbīgas reakcijas. Mārtiņa Meiera lecīgi "biezais" Iekšelis, kura galvenais uzdevums ir kļūt par Janīnas kārtējo šķērsli. Meinarda Liepiņa (šai lomā arī Lauris Subatnieks) pirmais mirušais – malumednieks Lielā Pēda. Liels prieks par Ģirta Ķestera atgriešanos teātrī ar noslēpumainā un mūždien iereibušā Prezidenta lomu – viņu kaut kā no visiem noslepkavotajiem visvairāk žēl. Un mācītājs Čauksts – Kaspara Dumbura pieglaustais, talārā kā futrālī iespiestais un medniekus svētījušais ksendzs, kuram lemts iet bojā pēdējam.
No ekotrillera ir pazudušas dažas darbības līnijas (piemēram, Janīnas skolotājas un vasarnīcu apciemotājas prakse), un tas ir ieguvis citus vaibstus – vēstījumam no apgānītās dabas pārceļoties uz stāstu par nāves neizbēgamību, tās misteriozo klātbūtni un sodu, kas seko varmācībai.
Ja nu kaut kā mazliet pietrūkst, tad romāna fināla, izrāde mazliet paliek kā gaisā pakārta. Izpaliekot Janīnas mierpilnajai dzīves izskaņai, izrādes pēcgarša ir par neizbēgamo sodu, kas nav tas, ko ar romānu gribējusi pateikt Olga Tokarčuka, bet acīmredzot ir izrādes veidotāju mērķis.
Dzen savu arklu pār mirušo kauliem
Dailes teātrī 22.IV, 9., 20., 21.V, 19.VIII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 16–40