Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +3 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Kritiķe: Teātra process vienmēr ir sarežģītāks nekā nomināciju shēma

Atsaucoties uz Normunda Naumaņa pārdomām par teātru situāciju Latvijā un _Spēlmaņu nakts _žūrijas principiem, KDi uzrunāja trīs ar teātri saistītas personības, jautājot: 1. Ar kādām tipiskām problēmām jāsaskaras Spēlmaņu nakts žūrijas darbā? 2. Kā vērtējat šā gada jauninājumu – izrāžu dalīšanu mazajās un lielajās formās? 3. Vai Latvijas teātru sezonas izvērtējumam vispār ir nepieciešama ideoloģiska ievirze?

Henrieta Verhoustinska
LTV, teātra kritiķe (bija pagājušās sezonas Spēlmaņu nakts žūrijā)

1. Lielākā problēma ir milzīgais izrāžu skaits, kā arī teātra mainīgā, dzīvā daba. Profesionāla pieeja būtu izrādes, kas šķiet interesantas no, piemēram, formas viedokļa, bet nepabeigtas vai nenoslīpētas (pēdējā laika tipiska parādība), noskatīties vēlreiz. Savukārt ar diviem aktieru sastāviem mēdz būt tik atšķirīgas izrādes, ka vienu no tām varētu nominēt, otru – ne.

2. Esot žūrijā, biju viena no šā dalījuma pretiniecēm, jo neatradu atbildi uz jautājumu – kura tad izrāde būs galvenās balvas saņēmēja? Vai par tādu netiks uzskatīta tikai lielās zāles izrāde? Tomēr ar lēmumu par Grand Prix, ko var saņemt kāda no trim trīs nominācijās uzvarējušām izrādēm, šī problēma atrisināta. Principā šādu nošķīrumu vērtēju pozitīvi kaut vai tāpēc, ka tas ļauj izcelt vairāk izrāžu. Un dažreiz tiešām grūti salīdzināt aktierzāles monologu ar lielās zāles mūziklu, piemēram.

3. Manuprāt, nav vajadzīga, jo diskriminētu izrādes, kas zem šīs ideoloģiskās ievirzes "nepalīstu". Piemēram, ja kritērijs būtu "novatorisms", tad cik gan daudzas t.s. klasiskās un ļoti labas izrādes nāktos atmest? Ideoloģiski kritēriji piestāv īpaši organizētām balvām (piemēram, Dienas Kultūras balvai – "pārsteidzošs un kvalitatīvs mākslas fakts" – vai LTV un LR Kultūras kilogramam – publikas, skatītāju izvēle, kas veikta balsojot), bet ne tādai, kas pretendē aptvert visu teātra sezonā notiekošo.

Līga Ulberte
Teātra zinātniece (šā gada Spēlmaņu nakts žūrijas vadītāja)

1., 2. Nemainīgas pamatproblēmas ir divas. Pirmkārt, no sezonas uz sezonu mainīgais teātra process vienmēr ir sarežģītāks nekā nomināciju shēma, lai kāda tā arī būtu. Līdz ar to dzīva organisma iespiešana nomināciju nedaudzajās kastītēs kādā brīdī var kļūt nevis attīstību stimulējoša, bet bremzējoša (piemēram, dalījums pirmā un otrā plāna lomās jau sen ir kļuvis nosacīts). Akurāt uz reālo latviešu teātra piedāvājumu reaģējot, pēc vismaz piecu sešu gadu diskusijām šogad tika izlemts izrāžu nominācijās no saturiskā kritērija (dramatiskā izrāde, muzikālā izrāde, latviešu iestudējums) pāriet uz formālo, vērtējot skatuves valodas līdzekļus līdzvērtīgās kategorijās – lielās un mazās formas izrādēs. Otrkārt, ja neapspriežam starptautisku ekspertu iespējamību, žūrijā vienmēr būs ar Latvijas teātri pazīstami cilvēki, līdz ar to subjektivitātes procents mēdz būt augsts. Un, kamēr runa nav par matemātiski izmērāmām kategorijām, šaubu klātbūtne jebkurā vērtējumā ir dabiska. Līdz ar to ekspertu lēmums ir diskusiju ceļā panākts kompromiss, nevis manifests, zem kura vienbalsīgi varētu parakstīties visi tā autori.

3. Tas ir mūžīgais jautājums, vai publiski pausts vērtējums (vai kritika šā vārda visplašākajā nozīmē) var ietekmēt mākslu. Citiem vārdiem – vai vērtējumam jābūt stratēģiskam vai analītiskam. Pieņemu, ka var abējādi, bet subjektīvi tomēr sliecos uz to, ka Spēlmaņu nakts žūrijas uzdevums ir analītisks. Balvas tiek piešķirtas, kā galveno ņemot Latvijas teātra kontekstu vienas sezonas laikā. Visdažādākajos – viena teātra, viena žanra, vienas personības radošās izaugsmes – mērogos. Ir ļoti būtiski parādīt Latvijas izrādes ārzemju ekspertiem un uzklausīt viņu viedokļus, bet nav jābrīnās, ja Spēlmaņu naktī par labāko atzītā izrāde ārzemniekiem var tāda nelikties. Jo tā pa īstam strādā tikai šeit – šajā vietā, šajā laikā, šajā valodā. Nominācija nozīmē, ka konkrētās žūrijas konkrētie pārstāvji konkrēto mākslinieku konkrētajā sezonā ir ievērojuši, jo viņš savos darbos bijis spilgtāks, dziļāks, atšķirīgāks, jūtīgāks, varbūt arī veiksmīgāks, bet ne tāpēc, ka viņš pārstāvētu to vai citu teātri, interešu kopu vai būtu izskatīgāks par citiem.

Edīte Tišheizere
Teātra Vēstneša redaktore, Valmieras teātra Literārās daļas vadītāja

1. Strādājot teātrī, protams, esmu angažēta. Tāpēc labāk atsaukšos uz kādas ļoti gudras un talantīgas latviešu teātra mākslinieces vārdiem – kritiķi ir tie paši "parastie skatītāji", tikai iespaidu pārsātināti. Man liekas, ka tieši to var teikt par Spēlmaņu nakts žūriju – pārsātinājums ir lielākā problēma, un nekāda risinājuma tai īsti nav. Šādā pārsātinājumā un nogurumā daudzas nianses – bet tās arī ir mākslas būtība – vienkārši paiet garām.

Turklāt man liekas, ka ik sezonu, sākot darbu jaunā sastāvā, žūrijai vajadzētu vienoties par noteiktu vērtēšanas sistēmu, kritērijiem vai prioritātēm un darīt to zināmu arī pārējai sabiedrībai. Tieši tāpat, kā to dara VKKF katras nozares eksperti. Iespējams, ka tas formalizētu žūrijas darbu, taču šābrīža situācijā, kad šajā jomā Latvijā nav neapstrīdamu, profesionāli nevainojamu autoritāšu, kad kritikā darbojas cilvēki ar ļoti dažādu izglītību un pieredzi, šāda vienošanās noderētu.

2. Par lielās un mazās zāles šķīrumu. Lai tā būtu, taču, atkārtošos, man gribētos zināt, ar ko atšķiras kritēriji, izvirzot izrādes katrā no šīm kategorijām. (Telpas lielums, pats par sevi, bet kas vēl?)

3. Droši vien tāda būtu vajadzīga. Taču ir grūti to gaidīt no cilvēku grupas, ko palaikam apvieno tikai tas, ka viņi ir piekrituši kļūt par šiem žūrijas ekspertiem, kamēr citi, kas teātru un citu izvirzītāju sarakstos, iespējams, aizņēmuši augstākus kārtas numurus, atteikušies aizņemtības vai citu iemeslu dēļ. Tā nav domubiedru kopa ar savu dabisku centru un kopēju redzējumu, un no tās diez vai būtu iespējams šādu ievirzi prasīt. Tāpēc man ārkārtīgi interesants un simpātisks liekas veids, kā igauņi izvēlas sezonas labākās izrādes savam Drāmas festivālam – programmu veido viens cilvēks, kuram ir noteikta vīzija, ko viņš meklē teātrī, ko uzskata par laikmetīgu, zīmīgu, raksturīgu utt. Tas ir absolūti subjektīvs vērtējums, taču tam ir stingrs profesionāls pamats, tāpēc tas vienalga uzrāda noteiktas tendences un kvalitātes. Šādā gadījumā var runāt par ideoloģisku/idejisku ievirzi. Latvijas gadījumā – ļoti šaubos. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja